Kāda ir galvenā pieredze, ko guvāt cīņā ar Huku? 10
Boksā – kā ikvienā cīņas sportā – ir atļautas un neatļautas lietas. Cik bīstams ir sitiens pa pakausi?
Bīstams, ļoti bīstams. Tāpēc arī aizliegts. Tur atrodas mazās smadzenītes, kas atbild par vestibulāro aparātu. Mūsu cīņā kustību koordinācija ir ļoti svarīga, bet sitiens pa pakausi izsit no līdzsvara. Kamēr bokseris mēģina atgūt koordināciju un koncentrēšanās spēju, pretinieks var netraucēti uzbrukt. Diemžēl Huks daudzās cīņās ir vinnējis netīri.
Jūs vairākas reizes rādījāt, ka varat to pašu, tomēr nedarāt. Kas palīdz saglabāt iekšējo līdzsvaru?
Cīnoties ar negodīgu pretinieku, tu nedrīksti zaudēt ne tikai cīņu, bet arī sevi.
Parunāsim par naudu. Par pirmo profesionālo cīņu jūs saņēmāt piecdesmit eiro. Tagad daudzi grib zināt, cik liels ir aprīļa uzvaras honorārs. Taču es gribu jautāt ko citu: vai līdz cīņai ar Huku honorāri par uzvaru spēja nosegt sagatavošanās izdevumus?
Nē. Bija sponsoru nauda, ko var redzēt manās deklarācijās, taču tā neaizgāja man, lai nopirktu mašīnu vai džinsa bikses. Ir jāmaksā trenerim, jāmaksā ārstam, visai savai komandai, viņiem katram ir ģimene, neviens nestrādā par velti. Visdārgākā pozīcija ir sparinga partneri. Pirms cīņas ar Huku viņi man bija četri. Visiem jāapmaksā lidmašīnas biļetes, viesnīca, ēšana un honorārs, kura dēļ viņi brauc un strādā. Ir bijis tā, ka es piemaksāju no savas policista algas, lai varētu sagatavoties cīņai.
Vai turpināsiet darbu policijā? Ne jau naudas dēļ.
Būt par policistu nav naudas jautājums, tā drīzāk ir statusa lieta. Jau desmit gadus strādāju policijā. Gribētu turpināt savienot darbu un sportu, cik vien ilgi tas būtu iespējams. Par savu nodaļu varu teikt tikai pašu labāko – gan par priekšniekiem, gan par kolēģiem. Tāpēc, kamēr būšu vajadzīgs policijai, strādāšu.
Tas, ka esat policists, ir mainījis daudzu cilvēku priekšstatu par boksu.
Man prieks, ka tā. Viens no maniem mērķiem bija atdzīvināt boksu Latvijā. Pirms gadiem pieciem sešiem par to šeit vispār nerunāja, daudziem šķita, ka boksā trenējas vai nu huligāni, vai tie, kas saistīti ar mafiju un reketu. Negribēja iet uz treniņiem, jo baidījās. Tagad situācija ir mainījusies. Kad es vēl trenējos “Vefā”, redzēju, ka uz treniņiem sākuši nākt arī uzņēmēji un juristi. Tikai vajag gudru treneri, kas saprot, ka nedrīkst sparingā likt juristu, kam nākamā dienā jāstrādā, ar pusprofesionāli. Sparingojot tomēr sit pa galvu, tam, kam mazāka pieredze, ir grūtāk izvairīties no sitiena. Bet, ja trāpīts pa galvu, nākamajā dienā tas dators nestrādās tik labi kā citām reizēm. Tāpēc es ieteiktu tiem, kam nākamajā dienā jāstrādā, labāk treniņā pasist pa maisiem, palēkāt ar lecamauklu, uztaisīt koordinācijas vingrojumus, atstrādāt sitienus. Sparingot var brīvdienās, vienu reizi nedēļā. Protams, arī pēc sitiena pa galvu domāšana atjaunojas, taču tam vajadzīgs laiks.
