Skolu latviskošanu nebūs viegli īstenot. Saruna ar Danu Reiznieci-Ozolu 21
“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Dana Reizniece – Ozola (ZZS). Ierastā interviju kārtība šoreiz bija jāpamaina aktuālo Ukrainas notikumu dēļ. Ar deputāti sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Tā kā darbojaties arī Saeimas Eiropas lietu komisijā, tad jautājums par daudzkārt cilātiem notikumiem Ukrainā – kāds ir jūsu skatījums uz to?
D. Reizniece-Ozola: – Viens ir notiekošais Ukrainā, bet otrs – kā tas atbalsojies pasaulē un Latvijā. Lai gan mūsu politiķi, Saeimas komisijas paudušas viedokli, iespējams, ka tā atbalss Eiropā ir pārlieku atturīga. Arī pret iepriekšējām Ukrainas amatpersonām, kuras piedalījušās valsts līdzekļu izsaimniekošanā, būtu noderējusi vienota, ātrāka un asāka Eiropas Savienības reakcija, izmantojot ekonomiskās sankcijas pret tām. Smalka diplomātija ne vienmēr ir efektīva, īpaši, ja partneris, mūsu lielais kaimiņš, raksta pats savus noteikumus, citos neklausīdamies.
– Uz sankcijām aicina arī Latvijas amatpersonas, saka – tās nākot novēlotas, esot par mīkstām. Bet kādas sankcijas būtu lietojamas, kā tās praktiski uzlikt?
– Par to jāspriež ārlietniekiem, finansistiem, Eiropas smagsvara politiķiem. Latvija attieksmi var demonstrēt arī vietējā mērogā. Manuprāt, jautājums par uzturēšanās atļauju tirgošanu liekams Saeimas darba kārtībā atkārtoti. Vai nu tirgošanai jāpieliek punkts, vai šīs atļaujas jāizsniedz ar daudz stingrākiem noteikumiem. NA rosinātie grozījumi Imigrācijas likumā šai situācijā kļuvuši ne vien praktiskā un ekonomiskā diskusijā apsverami, bet arī par politisku, ideoloģisku – valsts drošības lietu. Es gribētu teikt, ka notikumi Ukrainā, īpaši Krimā, man lika pārvērtēt personisko attieksmi šajos jautājumos. Bet notiekošajam būs tālākas sekas, tostarp jautājums, kā turpmāk veidosim attiecības ar Maskavu. Pieļauju, ka iekšpolitikā – valsts drošības jautājumos vai, piemēram, latviešu valodas ieviešanai skolās – būs nepieciešama stingrāka politika – konsekventa, bez koķetērijas. Aizbildinoties ar aicinājumu aizsargāt krievvalodīgos iedzīvotājus, Krievijas lielvara ir iegājusi neatkarīgas kaimiņvalsts teritorijā. Šī metode no vēstures jau ir pazīstama Krievijas interešu īstenošanā. Neesmu ārpolitikas eksperte, grūti spriest, kur šīs intereses Ukrainā sākas un kur beigsies, tāpat kā nav zināms, kādi ir Maskavas mērķi, bet notiekošais ir starptautisko tiesību pārkāpums, Ukrainas valsts suverenitātes un nedalāmības apdraudējums. Redzēsim, kādu mācību varēsim gūt no notiekošā.
– Nu tas ir galvenais! Kādu mācību politiķi būs ieguvuši – tepat, iekšpolitiskajās robežās? Latvijā dzīvo tie paši krievvalodīgie lielā skaitā kā Ukrainā, eksistē zināmas starptautiskās problēmas, un, ja valdība deklarē apņemšanos ieviest latviešu valodu valsts skolās no 2018. gada, tas uzreiz izraisa nepārprotami naidīgu reakciju.
– Jā, var vilkt paralēles ar Ukrainu, un arī mēs, veidojot valsts politiku, nereti esam piedzīvojuši asu, ātru Krievijas reakciju. Tomēr, kaut maziem solīšiem, esam virzījušies uz nacionālas valsts nostiprināšanu. Tostarp diskutējot par Satversmes preambulu. Tās pieņemšana nedos pilnākus šķīvjus, taču arī no Ceļu satiksmes noteikumiem neviens nav labāk ēdis – tie ir vajadzīgi, lai būtu droša satiksme. Līdz ar to preambula ar rakstīto vārdu nostiprina latviešu pozīcijas, mūsu pašapziņu savā valstī. Manuprāt, Satversmes ievada pieņemšana ir viens no svarīgiem 11. Saeimas uzdevumiem šajos apstākļos.
– Sakiet – vai latviskuma pozīciju stiprināšana notiek jūtami, pietiekami? Zināmā mērā tas ir arī Saeimas Izglītības komisijas rokās un atbildībā.
– Jā. Nebūs viegli īstenot nosacījumus pārejai uz skolu latviskošanu. Ja jau pat Krievijas ārlietu – nevis izglītības! – ministrs paziņo, ka Latvijā nepieciešamas krievu skolas, tas ir žests zināmā virzienā. Tomēr, ja 2018. gadā izdosies ieviest izglītību latviešu valodā, būs sperts liels solis, ko nevarēja paspert 20 gadu laikā. Tas jādara pakāpeniski, jo nedrīkst aizmirst par skolēnu, bērnu interesēm. Valodas politika, Maskavas – Rīgas attiecības ir pieaugušo “spēles”, taču sistēmā māca skolotāji un mācās bērni. Skolēni ir pat elastīgāki, atvērtāki pārmaiņām – domāju, ka krievu jaunieši bez lielām problēmām pāries uz mācībām latviski. Lielāku pretimnākšanu vajadzēs parādīt tieši skolotājiem, kuri šobrīd pasniedz priekšmetu krieviski. Taču to var risināt ar valodas apmācību, pārkvalifikāciju, izvairoties no krievvalodīgo pārmetumiem, ka tas netiek veikts humānā, draudzīgā veidā.
– Jūs esat apvienībā no partijas “Latvijai un Ventspilij”. To vada mērs Lembergs, pieredzējis cilvēks, zinošs saimniecības, pašvaldību un visās citās lietās. Vai viņi aktuāli piedalās ZZS politiskajos darbos, kāda būs Lemberga loma nākamajās vēlēšanās, kuras ne vienai vien partijai var izrādīties izšķirīgas?
– Lemberga kungs ir spēcīgs politiķis, kura idejas un redzējumu partija pārņem ikdienas politikā. Latvijā nav daudz politiķu, kuriem piemīt vienlaikus divas būtiskas īpašības – līderība un vadītspēja. Komanda vēlēšanām mums jau ir skaidra, bet par ZZS premjera kandidātu joprojām ir diskusija. Mana pārliecība ir, ka ideālā gadījumā mūsu līderim jābūt enerģiskam politiķim, kuru raksturo tādas īpašības kā vadītspēja, valstiska domāšana, empātija, spēja iedvesmot, saliedēt sabiedrību, prasme celt iedzīvotāju pašapziņu un aizstāvēt valsts intereses, it īpaši Eiropas Savienībā.
– Jums ir soliņš? Parasti ZZS virza dažus zināmākos – trīs četrus amatu kandidātiem.
– Mums ir soliņš, lai komplektētu pilnu valdības sastāvu.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
