“Bija jūtams formas kritums, ātrums pazuda!” Biatloniste Bendika par Covid-19 pārslimošanas ietekmi 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Biatloniste Baiba Bendika šo sezonu atcerēsies ilgi – lai gan sākums izvērtās smags, otrajā pusē viņa varēja arī pasmaidīt, pirmo reizi karjerā izcīnot Eiropas čempionāta zeltu un arī pasaules čempionātā esot tik tuvu godalgām kā nekad. Iegūtā pieredze noderēs nākamajā – olimpiskajā – sezonā.
Vai aizvadītā sezona tev nebija grūtākā karjerā – pirms paša sākuma saslimi ar Covid-19, tad bija lielas grūtības ar šaušanu, Eiropas čempionātā kriti, gan pati sasitoties, gan salaužot šauteni?
B. Bendika: Savā ziņā – jā, bija dažādi momenti, ar kuriem jātiek galā, tāpēc Pasaules kausa kopvērtējumā nesanāca progress. Labi, ka ar tām nācās saskarties šajā sezonā.
Pozitīvi, ka slēpošanas ātrums ir stipri uzlabojies un ir konkurētspējīgāks ar augšējo galu. Uz sezonas otru pusi un galvenajiem mačiem izdevās tikt galā ar šaušanu, prieks, ka Eiropas un pasaules čempionātā startēju augstā līmenī.
Domāju, ja nebūtu kovids un divi izlaistie posmi, arī kopvērtējumā izdotos kāpt uz augšu.
Kā tevi ietekmēja Covid-19 pārslimošana?
Bija jūtams formas kritums, ātrums pazuda, jo pirms tam kondīcija bija ļoti laba. Kopumā gan pārslimoju vieglā formā un spilgtas ietekmes tam nebija.
Treniņos pirmās dienas pulss bija augstāks, nedēļu galva sāpēja un kaklā krēpas krājās, bet turpināju trenēties diezgan lielā apjomā un balstījos uz pašsajūtu.
Ziemassvētku pārtraukumā pastrādājām kalnos, un pēc tam atkal biju ļoti labā formā.
Kā tu izskaidro lielās šaušanas grūtības sezonas pirmajā pusē, īpaši stāvus?
Diezgan vēlu rudenī nomainīju šautenes laidi, ar iepriekšējo treniņos īsti labi negāja guļus šaušanā, izvēlējos riskēt un mainīt. Guļus kļuva labāk, bet, cenšoties atrast pareizos regulējumus, pazuda pareizās sajūtas stāvus šaušanā.
Sanāca apmaldīties, kaut kādos momentos šķita, ka ir labi, bet sacensībās nebija stabilitātes. Ilgi meklējām un bija grūti atrast galveno problēmu. Pagājušajā gadā stāvus šāvu ļoti labi, negaidījām, ka tur var rasties kādi sarežģījumi.
Pēc tam beidzot izdevās atrast pareizo pozīciju. Eiropas čempionātā gadījās salauzt šauteni, bet principā tā nebija bojāta, tikai nācās jaukt ārā un skrūvspīlēs taisnot, pēc tam jau bija tādā pašā stāvoklī kā iepriekš.
Tagad esat izdarījuši secinājumus, lai olimpiskajā sezonā nenāktos saskarties ar līdzīgām likstām?
Jā, tāpēc arī riskējām šajā sezonā, lai labāk saprastu, un uz priekšu visam vajadzētu būt kārtībā. Ar šo pašu laidi turpināšu strādāt, tik lielām kļūdām šaušanā nevajadzētu būt.
Eiropas zeltu sprintā savā rezultātu rangā liec pirmajā vietā vai tomēr zemāk?
Varbūt uzreiz aiz pasaules čempionāta masu starta. Katrā ziņā tās bija tuvu perfektām sacīkstēm, arī pasaules čempionātā ar tādu slēpojuma ātrumu un šaušanu būtu augstā vietā.
Tituls jebkurā gadījumā paliek tituls. Domāju, ka Eiropas čempionātā startētu arī tad, ja nevajadzētu domāt par Latvijas Olimpiskās vienības kritērijiem, jo šosezon sacensību nebija tik daudz, turklāt man arī nav sieviešu stafetes.
Pasaules čempionātā varēja redzēt, ka ātrums ir vēl lielāks, līdz ar to neredzu nekādu mīnusu. Sacensības vienmēr ir labs treniņš, papildu pieredze.
Pasaules čempionāta masu starts – izcilas sacīkstes, līdz ceturtajai šaušanai pretendēji pat uz zeltu. Kas distancē notika tavā galvā?
Mēģināju braukt stratēģiski gudri un būt klāt līderu grupai. Pirmos trīs apļus jutos ļoti komfortabli, dažbrīd pat šķita, ka varētu slēpot ātrāk, bet neriskēju līst ārā. Pēc trešās šaušanas – noteikti nebiju nobijusies, ne pirmo gadu esmu biatlonā.
Ceturtajā aplī Liza Hauzere kāpināja tempu un fiziski bija stipri grūti, bija jāiespringst, lai noturētos.
Taču, ja arī nobrauktu piecas vai desmit sekundes lēnāk, nav teikts, ka sašautu bez kļūdām, atpaliekot rodas papildu stress, ka sekundes jāatgūst.
Vienmēr ir vieglāk braukt kādam līdzi, nevis atpalikt un mocīties vienai. Tas bija pareizs lēmums, šoreiz sanāca divas kļūdas.
Uz ko tās noraksti – psiholoģiju?
Vairāk fiziskais nogurums, nespēju pietiekami koncentrēties, un galva netika līdzi šāvieniem. Kontakta cīņas ir nedaudz citādas, ieslēdzas dažādas stratēģijas arī no citiem sportistiem un jāmāk situācijām pielāgoties.
Ietekmējošie faktori katrās sacensībās ir citādi, bet noteikti šī bija laba pieredze gan taktiski, gan psiholoģiski.
Gundars Upenieks izteicās – ja tev izdosies stabilizēt šaušanu, būs pjedestāls. Kāds pašai ir mērķis?
Jā, noteikti – pēdējos gados mērķis ir pjedestāls, kas nav izdevies galvenokārt šaušanas līmeņa dēļ. Jo augstāks būs procents, jo biežāk parādīsies izdevības. Slēpošanā esmu pietiekami konkurētspējīga, lai iekļūtu trijniekā.
Darbs tiek ieguldīts milzīgs, un, pateicoties tam, varu būt topā. Lai varētu aizvadīt maksimāli daudz treniņu nometņu, mājās nebiju pusgadu – septembra beigās kā aizbraucām, tā marta otrajā pusē atgriezāmies. Ne visi ir gatavi tik daudz ziedot sportam.
Andrejs Rastorgujevs daudz runājis par servisa brigādi, piesaistījis speciālistus no ārzemēm. Tev slēpes tiek sagatavotas augstākajā līmenī?
Manuprāt, slēpes bijušas ļoti labas, un tikai dažas reizes sezonā jutu, ka varētu būt labāk. Mūsu puiši sagatavoja augstākajā līmenī – Reinis Korsunovs kopā ar Andri Robaldu, testēšanā vienmēr arī Ilmārs (Bricis) iet palīgā.
Viņi diezgan daudz testē, eksperimentē, jauc, Reinis labi iegājis apritē un spēj sagatavot slēpes konkurētspējīgi ar lielajām valstīm.
Junioru gados tev nemaz tik spoži negāja. Kurš bija lūzuma punkts, kad saprati, ka vari būt elitē?
Juniora gados arī visu laiku bija neliels progress, kas lika noticēt, ka var būt vēl labāk. Pa īstam sajutu, ka iederos Pasaules kausos 2015., 2016. gadā, bija piektā vieta Kenmorā.
Pirms tam mūs no junioriem iemeta Pasaules kausos, bet līmenis nebija tāds, lai varētu cīnīties, pārsvarā pēdējās vietas, un bija vajadzīgi pāris gadi, lai tiktu iedzīšanā, tad spēle kļuva mazliet interesantāka.
Kā tev šķiet, ko turpmākajā karjerā varam gaidīt no Sanitas Buliņas, viņa varētu iet tavās pēdās?
Jā, noteikti, viņai ir ļoti lielas darba spējas, abas ar māsu Sandru trenējas nenormāli daudz. Uz trenēšanos trakas. Protams, ir daudz dažādu citu jautājumu, kas jāsakārto gan veselības ziņā, gan tehniski, bet strādājot viss ir iespējams.
Kāda ir tava ikdienas rutīna saistībā ar ADAMS sistēmu, un vai ir kāds izskaidrojums, kā Andrejs varēja iekulties tādās nepatikšanās ar dopinga kontrolieriem?
Tur viss ir diezgan vienkārši, četras reizes gadā nākamajiem trīs mēnešiem jāaizpilda, saliec savu treniņu plānu – kurās vietās būsi, un pēc vajadzības koriģē.
Man visu laiku stāv ielikts rīts – no septiņiem līdz astoņiem, kad esi mājās un nekur neplāno doties. Ja nu kaut kur brauc, tad telefonā vari nomainīt adresi – ja septiņos nebūšu mājās, varu kaut vai 6.59 veikt izmaiņas.
Par Andreju grūti pateikt, adreses saglabājas sistēmā pieejamas un katru reizi viss nav jāraksta no jauna.
Viņš izvēlējās vienu no savām saglabātajām adresēm, kurā nebija pietiekami pilnvērtīgi aizpildīta informācija, un to neizlaboja, nepapildināja.
Vizītkarte. Baiba Bendika
* Biatloniste.
* Dzimusi 1991. gada 27. jūnijā.
* Pasaules kausa izcīņā debitēja 2011./2012. gada sezonā, bet regulāri sāka startēt trīs gadus vēlāk. Labākie rezultāti – 5. v. sprintā (2016.) un individuālajā distancē (2018.). Pasaules čempionātā – 9. v. masu startā (2021.) un iedzīšanā (2020.). Eiropas čempione sprintā (2021.).
* Olimpiskajās spēlēs Phjončhanā 2018. gadā augstākā vieta iedzīšanā – 33.
* Absolvējusi Vidzemes Augstskolu (tūrisma organizācija un vadība).
