“Laba mākslas kritika ir kā pornogrāfija”. Intervija ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu un viņa jaunākie dzejoļi 8
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks, atdzejotājs un kritiķis. Periodikā publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”.
2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studē doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. Kopš 2019. gada februāra veic dažādus pienākumus Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kopš 2020. gada aprīļa – zinātniskais asistents. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums “Strops” (“Neputns”), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā. 2021. gadā ieguvis Dzejas dienu balvu.
– Kāpēc tev ir svarīgi rakstīt kritikas?
I. Šteinbergs: – Tas likumsakarīgi izriet no dabiskās intereses par šobrīd notiekošo. Man ir svarīgi un prieks sekot tam, kas jauns rodas, un esmu pateicīgs, ka drīkstu tajā arī pats iesaistīties, bet, lai to darītu kaut cik saistoši, man ir jāsaprot, ko tieši raksta citi, respektīvi, kāds ir tagadējais literārais polilogs. Un to apjēgt palīdz lasīšana un recenziju rakstīšana.
– Un kāpēc tev nepieciešama dzeja?
– Vairāki iemesli. Šobrīd tā vienkārši ir manas esības būtiska un pašsaprotama daļa. Kad sāku rakstīt, tas bija kā atklājums, proti, es atklāju, ka literārā valoda ir man vispieejamākais un visvairāk gandarījumu sniedzošais ceļš, caur kuru sevi īstenot. Biju izmēģinājis mūziku, sportu, meditāciju, bet dzeja pavērās kā pareizākā izvēle. Tas saistījās ar atklāsmi, ka ar valodu mēs konstruējam realitāti – jo bagātāka valoda, jo bagātāka pieredze. Protams, ir vēl citi, savtīgi iemesli. Man patīk uzmanība, atzinība, uzslavas, patīk, kad kāds paglauda, pasaka: “Labi uzrakstīts.” Tādā ziņā tas ir vajadzīgs manam ego.
– Ja būtu jāizvēlas tikai viena šķautne no visām tavām literārajām nodarbēm – kuru tu atstātu?
– Dzeju. Viss pārējais nav mazsvarīgs, bet tomēr atrodas pakārtotā pozīcijā šai primārajai interesei. Atdzejoju, jo patīk lasīt ārzemniekus. Pētniecību esmu mērķtiecīgi sabalsojis ar interesi par latviešu dzeju.
– Man liekas, ka ļoti daudz ietekmē dzejnieka tapšana par tēvu. Vismaz ir tāds mīts. Vai tevī tas kaut ko mainīja?
– Kļūšana par tēvu mani izmainīja pamatos, jo es pirmo reizi nokļuvu tik īstas un neizmērojamas mīlestības teritorijā. Nezinu, vai tas kaut kā neatgriezeniski atspoguļojas tajā, kā es rakstu, ja neskaita to, ka esmu dažus dzejoļus veltījis dēlam, bet iekšējais ikdienas redzējums ir mainīts uz mūžu.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Mūžīgais dzinējs” varētu būt trāpīgs raksturojums gan Ivara profesionālajam plašumam, gan, dabiski, šeit publicētajiem dzejoļiem, jo tajos “perpetuum mobile” ir viens no galvenajiem tēliem un motīviem. Ja ir daudz ceļu un neierobežota kustība, tad rodas jautājums: kur “mūžīgais dzinējs” var aizvest un vai tādas kultūras parādības kā, piemēram, latviešu šlāgeru spēks neliecina par ieilgušu identitātes krīzi?”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Ivara Šteinberga jaunākajos dzejoļos
***
Pie baltas lapas apsēžos jeb, pareizāk sakot, pie balta “Word” dokumenta, kur jābūt kārtējam rakstam, bet viss, ko patiesībā vēlos pastāstīt šim bezgalīgā potenciāla iemiesojumam, ir mans naivais “ku-kū”:
Nelaid, māte, bērnus mežā, jo tur stāv Liāna Langa aizvērtām acīm, fanojot par vircu un sūnām, un Mirdzu, un skudrām.
Labāk pāržūžo dūksnāju, donī zem zieda guļ mana melna sāpe: nē, ne tur, nu, tur arī ne, tas nav donis!
Labi, jebkurā gadījumā – ziniet, ka, caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš, kā jau vienmēr šajā draņķa gadalaikā, staigājot pa Raiņa kapiem, kur kļavlapas birst kā ķiršu ziedi dzenbudisma koanos.
Klau, aizved mani, es lūdzos un prasu, vismaz pāris pieturas, varam samesties taksim, ja esi ar mieru, man uz Valdemāra ielu pie “Circle K”.
Tur ir mans ezers kalna galā, t. i., tāda istaba, kas vienlaikus ir arī koplietošanas telpa, bet man pret to nav dižu iebildumu.
Es būšu tava mēmā smilšu laiva, teikšu sievai, bet viņa mulsīs un noraidīs, nesapratīs, ka nemāku flirtēt citādi.
Viņa mazgās traukus, domājot, ka pasaule ir neērta, neērta, neērta, neērta vieta, un viņai būs taisnība, vismaz lielākoties. Vismaz kamēr nav aizpildīts “Word” dokuments; kamēr bērni ielaisti mežā; kamēr radio virtuvē izslēgts.
***
“Laba mākslas kritika ir kā pornogrāfija –
tu uzreiz redzi, ka tā tur ir,”
to uzrakstījis, meistars atslīdēja atzveltnē kā izkusis siers
un nočukstēja, “Lūk, aforisms.”
Vēlāk, vārot sīpolu zupu, viņam prātā iešāvās jauna doma.
“Pag, kur pildspalva? Ātri, ātri,” viņš murmuļoja.
Pieskrējis pie rakstāmgalda, ar zīmuli uzšņāpa,
“Ja tu kaut ko patiesi vēlies un tiešām no sirds sev tici,
tad visa pasaule – turpina ierastās gaitas.”
Zupa iztvaikoja, sīpoli dega, bet tas viņu vairs neuztrauca.
Viņš nēsāja līdzi divus blociņus, vienu – melnrakstiem,
kas pilns svītrojumu un garlaicības ķēzījumiem,
bet otru taupīja tikai noslīpētajām atziņām. To rotāja
uzraksts lieliem burtiem NOVĒROJUMI.
Mājās blociņu bija vairāk. Pie gultas cietos vākos
snauda klade ar uzrakstu “Sapņu žurnāls.”
Tualetes iekšpusē pie durvīm ar lina diegu iekārta burtnīca
“Mērfija likumi” – jo, kā meistars bija novērojis, pasaules netaisnība
visspilgtāk iezīmējas, kad sēdi uz poda.
Piemēram, viņdien šis mazmājiņā bija pierakstījis,
“Visas nelaimes ir neizbēgamas, ja neskaita tās,
kas notiek ar apdrošināšanas tirgoņiem. Tās vienkārši
ir profesionālais kretīnisms.”
Istabas stūrī viņam stāvēja Oskara Vailda biste,
pie tās kā uz maza altāra kūpēja vīraks blakus biezam sējumam
ar uzrakstu “Domugraudi jeb minējumi par pasaulsmīklām”.
Tur meistars pierakstīja savas radāmās domas.
Nesenākais aizpildītais atvērums ar vairākām versijām
vienai vienrindei, gala tīrraksts: “Mīlestība ir perpetuum mobile,
pats sevi iekustinošs mehānisms. Teorijā – mūžīgs,
bet praksē ar laiku tam nodeldējas detaļas.”
Pirms gulētiešanas – ieraksts dienasgrāmatā,
“Sestdiena, 2. oktobris. Izdomāju deviņus izteicienus.
Dienas citāts: “Necīksties ar cūku. Jūs abi sasmērēsities,
un cūkai patiks. Bernards Šovs.” Dienas vārds:
“Naturālijas [lat. Naturalia] – lietas to dabiskajā veidā.””
Sapnī viņš redz tekstu, ko no rīta būs aizmirsis.
Tā ir viņa ģeniālākā doma. Tā vēsta, “Sapnis
ir apziņai virsū uzklāts koppapīrs, uz kura zīmē dievs.
Vienīgā problēma – viņš ir abstrakcionists.”
