Studijas un ģimene 24
Tūlīt pēc vidusskolas Ināra studēja Latvijas Universitātē filoloģiju, taču vienlaikus arī strādājot un pelnot iztiku, Filoloģijas fakultātē līdz diplomam tā arī netika. Veiksmīgi apvienot darbu, ģimeni, meitas Regīnas Annas audzināšanu un vēl studijas viņa saņēmās vēlāk, un 2007. gadā ieguva bakalaura grādu tulkotāja specialitātē. Papildinot zināšanas, 2009. gadā LU Moderno valodu fakultātē Ināra pabeidza 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu.
Ināras attiecības ar “LA” kolēgiem bija lietišķas un mēreni sirsnīgas, bet viņa necentās darbavietā iegūt tuvus draugus, ieturēja distanci. Spēja būt arī nepiekāpīga un parādīt raksturu, apzinājās savu vērtību. Inārai patīk melnais humors, viņa spēj jokot ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi, un kolēģi, kas ilgāku laiku ir bijuši kopā, saprot, ka to nevajag gluži ņemt par pilnu, ka tas īstenībā joks.
Vaicājot par dzimtas saknēm, uzzinu, ka Ināras tēvatēvs starpkaru Latvijā Latgalē Rāznas pagastā bijis aizsargu priekšnieks, vēlāk nogalināts Vjatlagā. Viņa ģimene – dzīvesbiedre ar trim maziem bērniem, toskait Ināras tēti, 1941. gadā aizvesta uz Sibīriju. Kad pēc kara beigām no izsūtījuma vietām ļāva vest uz Latviju bāreņus, arī viņi, pa pusei bāreņi, tikuši uz dzimteni. Taču pirms 1949. gada deportācijām vietējie čekisti viņus jau Kurzemē atkal atraduši un nosūtījuši uz Sibīriju atpakaļ pie mātes. “Puikas toreiz paņēma no skolas sola, pats arhīvā redzēju viņu aizturēšanas dokumentus,” piemetina Ināras dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš strādā par direktora vietnieku Okupācijas muzejā.
Ināras mamma Anna tagad dzīvo Rīgā, taču nākusi no kuplas dzimtas Alūksnes pusē.
Reizē ar dzīvokli daudzstāvu mājā Inārai, Ritvaram un Regīnai ir sava ģimenes māja Kandavā, kur pavadīt vasaras. Savulaik Ināra tur sastādījusi rozes, taču pēdējos gados puķkopībai vairs laika neatliekot.
