“Laba izglītība nemaksā lēti, jautājums – vai mēs efektīvi izmantojam to resursu, kas mums jau ir?” Dienas saruna ar Andu Čakšu 131
Skaties uz kuru pusi gribi – izglītības jautājumi ir ļoti svarīgi svarīgi. Par tiem pēdējā laikā runā ļoti bieži. Par izglītības aktualitātēm saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV).
Velta Puriņa: Sākam ar ziņām par mazājām lauku skolām, kas satrauc cilvēkus un pašvaldības. Pamatojumā Jūs piesaucat izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Kas tieši mazajās lauku skolās ir tas traucēklis, kāpēc tur kvalitāte ir slikta?
Anda Čakša: Šodien, ja mēs salīdzinām ar to mirkli, kad sākām rakstīt ziņojumu attiecībā par izglītības kvalitātes pārmaiņu nepieciešamību, man jāsaka, ka ziņojums ir ieguvis pilnīgi citus apveidus, kā tas bija sākumā.
Ja sākumā mēs daudz runājām par to, cik un kā skolas, tad šobrīd ļoti skaidri ir noteikts, ka mums ir svarīgi, ka mēs bērniem varam iemācīt tās lietas, ka viņiem būs nepieciešamas, lai viņi var turpināt savu izglītību un būt tiešām efektīvs un labi sagatavots darbaspēks, startēt augstskolās, zinātnē, visās šajās industrijās, kur šobrīd tiešām ir vajadzīgi gudri cilvēki. Tā ir viena lieta. Otrs, lai skolēniem piedāvājums skolās tiek piedāvāts pietiekami plašs – ir izvēle gan fizikas, ķīmijas, matemātika, tātad ir izvēle STEM jomās.
Vide ir nevardarbīga, lai bērniem nav bail iet uz skolu. Tas nozīmē, ka iekšējā kultūra skolā, ko nodrošina skolas direktors un par ko atbildību nes arī pašvaldība, ir labā līmenī. Un tad balstoties uz šīm kvalitātes lietām, ko nosaka gan piedāvājums mācību procesā, gan interešu izglītības piedāvājums, gan tas, kā tiek pārvaldīta skola, gan arī kādi ir rezultāti bērniem, un balstoties uz viņu prasmēm, tiek vērtēts, kāda pašvaldībā veidotos šī ekosistēma, ņemot vērā arī to, ka iedzīvotāju skaits dažādās vietās mums ir ar ļoti mainīgu uzsvaru.
Tas, kas vēl te ir ļoti svarīgi, ka mēs saprotam, ka izglītības kvalitāti var nodrošināt labi sagatavots un labi atalgots skolotājs. Tas mans politiskais mērķis ir, ka skolotāju alga ir 2500 eiro, ko es ceru arī trīs gadu laikā izdarīt. Un, ka šo mērķi – kvalitatīva izglītība ar labiem skolotājiem – var panākt, mainot samaksas sistēmu vai samaksas modeli, kas būtu programmu finansējums, kur ar ziņojumu mēs plānojam līdz decembrim iet uz valdību, un papildus tam ziņojumam, kas jau ir par skolu kvalitāti, likt iekšā jau precīzu informāciju arī par programmu finansējumu.
Vēlreiz par jautājumu – kā tieši mazo lauku skolu slēgšana varētu uzlabot kvalitāti? Jo citreiz mazajās lauku skolās ir ļoti labi, droša vide un arī pedagogi nav tie sliktāk vērtētie.
Es teiktu, kā te ļoti svarīgi ir saprast, kurš ko slēdz vai neslēdz. Skola pieder vai tās dibinātājs ir pašvaldība. Tas, ko dara ministrija sadarbībā un sarunās ar pašvaldībām, vērtē un palīdz saprast pašvaldībām, kas ir tās lietas, kas ir uzlabojamas, un te mēs runājam par programmu piedāvājumu gan par skolotāju sagatavotību, vai tiešām tas skolotāju līmenis ir atbilstošs tam, lai var iemācīt visiem bērniem, jo pēdējie pētījumi diemžēl mums rāda, zināšanu atšķirība starp bērniem lielā skolā vai pilsētā un lauku teritorijā atšķiras par gadu. Tātad, ja, pieņemsim, bērni mācās 7. klasē, tad rezultāts pilsētā ir kā 7. klasē, bet rezultāts lauku teritorijā ir kā 6. klasē, šis punktu skaits ir ļoti atšķirīgs.
Un, protams, ka vienmēr ir dažādi skolotāji dažādās skolās un dažādas bērnu zināšanas dažādās skolās. Bet tas, ko mums šobrīd rāda Latvijas Universitātes pētījums attiecībā par skolotāju kartējumu, ka mums ļoti daudz ir jāinvestē pašos skolotājos, gan jauno skolotāju sagatavošanā, gan esošo skolotāju prasmju pilnveidošanā, jo tur nav visas tās prasmes, kas ir vajadzīgas 21. gadsimtā. Mēs runājam gan par digitālajām prasmēm, gan par ļoti daudzām lietām, kas šobrīd skolēnam ir vajadzīgas, un skolotājiem nav bijis pietiekams atbalsts. No ministrijas puses tas ir tas lielais jautājums, kādā veidā panākt, lai šis atbalsts būtu.
Bet interesanta sagadīšanās, jo ne reti arī pašvaldībās to vadītāji neizprot vienas vai otras lauku skolas slēgšanu. Un par digitālajām prasmēm runājot, varbūt viņi nav pietiekami apgādāti ar moderniem mācību līdzekļiem, lai apgūtu šīs digitālās prasmes. Tad sanāk tā, ka vienas prasmes apgūšanas vai cita sliktāka rādītāja dēļ jāslēdz skola ciet?
Nepiekritīšu. Ja pašvaldība ir skolas dibinātājs un skolai ir ļoti maz bērnu skaits, tad pašvaldībai ir jāskatās, kā tā savā ekosistēmā, savā pašvaldībā var nodrošināt, lai ir skolotāji visiem bērniem. Jo, ja mums ir daudz mazas klases, tad, iespējams, nepietiek skolotāju.
Ja runājam par programmu nodrošinājumu, tad stāsts ir par to, ka bieži vien mēs aizvietojam STEM priekšmetus ar valodu un sociālajām zināšanām, liedzot bērniem iespēju tālāk studēt par ārstiem, par arhitektiem, par inženieriem, jo nav iedotas šīs zināšanas. To var izdarīt tikai tad, ja ir pietiekams un labi sagatavots skolotāju apjoms, ja var šo padziļināto kursu matemātikā, fizikā, ķīmijā vispār piedāvāt. Tā problēma ir tāda, kā nodrošināt, lai bērniem ir šis padziļināto kursu piedāvājums. Tādēļ es arī runāju par padziļināto kursu piedāvājumu, kam ir jābūt, lai tiešām mēs sagaidītu kvalitatīvu rezultātu.
Mēs bieži vien runājam par to, ka mēs gribam būt drošībā, un, man liekas, ka drošība šobrīd ir viena no svarīgākajām lietām. Bet neviens šobrīd uz robežas nestāv ar loku un bultām, mēs to darām ar droniem, kas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas tehnoloģiskās zināšanas, mums ir vajadzīgi inženieri. Lai būtu inženieri, ir jāmācās matemātika, lai mācītos matemātiku, ir vajadzīgi gudri skolotāji, kas var mums to iedot. Tas ir komplekss jautājums, kur soli pa solim visam ir jāiet cauri.
Un tomēr vai viena no tām skolu slēgšanas lietām nav saistīta ar finansējumu? Skolas slēdz, ietaupās nauda… Kam to varētu novirzīt? Vai pašvaldības pašas par to lemj?
Tā nauda, ko ministrija vai valsts dod pašvaldībām, ir tieši ar mērķi algām. Tā ir algu dotācija, kas aiziet no pašvaldības. Otra naudas daļa, kas ir ēku uzturēšana un būvniecība, ir no pašvaldības, tādēļ arī pašvaldība ir īpašnieks un pati pieņem lēmumus attiecībā par to, vai vai skolu slēdz, vai skolu atver. Šobrīd mēs ejam uz to, ka ir noteikti kvalitātes kritēriji, lai mācību programmu varētu realizēt.
Ja runājam par kaut kādu aiztaupījumu, es teiktu, ka šobrīd svarīgākais ir tikt līdz labam atalgojumam skolotājiem un tas ir 2500 eiro. Laba izglītība nemaksā lēti, jautājums – vai mēs efektīvi izmantojam to resursu, kas mums jau ir?
Tātad, Jūsuprāt, šī reforma ir prātīgākā un, teiksim, skolēnu bīdīšana uz citām mācību iestādēm ir labākais risinājums?
Starptautiskie pētījumi un arī mūsu pašu eksāmenu rezultāti rāda, ka izglītības kvalitāte ir būtiski samazinājusies un mūsu mērķis ir, kā bērniem iegūt labu izglītību. Tam pretī mums ir jāliek instrumenti. Viens, ja mēs redzam, ka ir samazinājusies lasītprasme, samazinājušās prasmes matemātikā, ko mēs ar to varam darīt. Un es atkārtoti uzsvēršu, tas ir stāsts par labi sagatavotu skolotāju un ka mēs jau pieejamo skolotāju resursu efektīvi izmantojam, tādēļ es runāju par pašvaldību kā par ekosistēmas veidotāju, redzot, cik ir cilvēku, kā viņus var piesaistīt un kā vislabāk bērniem nodrošināt pieejamību un kvalitāti, kas arī likumā ir definēta kā pašvaldību atbildība.
Kas tiek darīts, lai mācību materiāli skolotājiem būtu laikus, lai nebūtu nekādu skandālu? Un kas īsti izlemj – iekļausim mācību programmā šo vai to?
Protams, ministrs materiālus nelasa un ministrs materiālus neveido. Tam ir speciāls dienests un tas ir Valsts izglītības un satura centrs (VISC), kas strādā pie ekspertu iepirkšanas, ja tā var teikt, kuri tālāk strādā ar materiāliem, gatavo materiālus, balstoties uz standartā noteiktajām lietām vai sasniedzamajiem rezultātiem.
Diemžēl man jāatzīst, ka šobrīd Valsts izglītības un satura centrs ir demostrējis sliktas pārvaldības prasmes. Arī iekšēji nav sakārtota plūsma vai līdzsekojamība, kādā veidā materiālu ievietošana sistēmā notiek, kā tiek pārskatīti un atjaunoti materiāli. Te, man liekas, pēdējie divi stāsti gan par seksuālās izglītības, gan arī par krievu valodas materiāliem, kur iekšēji paši darbinieki nesaprot, kādā veidā viņi šo procesu veic.
Līdz ar to šobrīd ir arī izmeklēšana saistībā ar Valsts izglītības un satura centru un arī tālākas pārmaiņas Valsts izglītības un satura centrā, lai visiem būtu pārliecība, ka materiāli, kuri tiek gatavoti skolotājiem un skolēniem ir atbilstoši, ka saturs tiek pārskatīts un tur nav tādu negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu, kas nav vajadzīgs ne skolotājiem, ne skolēniem.
Otra sadaļa, kas man liekas ļoti svarīga šajā jautājumā, ka materiālu izstrādē piedalās gan zinātnieki, gan skolotāju biedrības, gan metodiķi. Tātad ir zinātnieki, praktiķi un metodiķi, kas saprot, kā vislabāk iedot šīs zināšanas. Materiāls ir dzīvs, pie tā tiek strādāts gan pēc tam, kad tas skolās ir pamēģināts, gan pieliekot jaunākās lietas, kas nāk, vai skolotāju atgriezeniskā saite tiek sadzirdēta un materiāls tiek papildināts.
Šādā veidā ir tapis pirmais materiāls “Fizika 1”, kur man jāsaka liels paldies Mārītei Seilei, kas ir vadījusi šo grupu. Šobrīd pēc tāda principa tiek gatavots arī bioloģijas un latviešu valodas materiāls un plānā ir tieši tādā veidā iet uz priekšu. Zinātnieki, praktiķi, metodiķi un atgriezeniskā saite, lai tas nebūtu vienkārši izdarīts ķeksītim, bet tiešām jēgpils materiāls, ar kuru var strādāt un kas ir liels atbalsts skolotājam.
Jūs esat pieprasījusi atzinumu par Valsts izglītības un satura centra metodisko materiālu seksuālajā izglītībā.
Mums bija ar nozares ekspertiem, ar veselības ekspertiem kopīgi rīkota konference, kur tieši runājām par to, kas ir tas veids un kas ir tā informācija, kas ir nepieciešama skolā, lai mēs būtu apbruņojuši bērnu ar zināšanām, kas padarītu viņu drošu un viņš arī nedarītu pāri citiem sabiedrības locekļiem. Man liekas, ka tā svarīgākā atziņa ir, ka skolas loma ir dot informāciju un zināšanas, bet nošķirt to no ideoloģijas, kas ir būtiska lieta.
Otrs, tas, ko cilvēki labi saprot, ka matemātika 1. klasei ļoti atšķiras no matemātikas 10. klasei. Gan uztveres spējā, gan prasmēs. Līdz ar to, ja mēs runājam par seksuālo izglītību vai veselības mācību kopumā, mums ir jāskatās, ka dažādiem vecumiem dažādas lietas ar dažādiem vārdiem ir jāmāca, lai tas tiešām ir kā instruments, kas pasargā bērnu no nezināšanas, jo Latvijā ir ļoti augsts seksuāli transmisīvo slimību, pusaudžu grūtniecību skaits. Tas ir svarīgi, ka mums šī informācija ir.
Tas, ko arī konferencē, man liekas, ļoti precīzi minēja profesore Gardovska, minot britu piemēru, kur šī mācība saucas “Attiecības, sekss un veselība”, kurā saprotam, kurā brīdī kuras lietas ir jāmāca. Mazajiem bērniem vispār saprasts kādiem vārdiem un par ko mēs runājam. Bet tā ir veselu programmu matrica, kas ir informācija un zināšanas, nevis ideoloģija. Te ir tā būtiskā šķirtne.
Ik pa brīdim izskan ziņas par vardarbību skolās. Vai būs rosinājums kādā veidā mainīt likumu, lai pasargātu ikvienu skolēnu?
Šī ir ļoti sāpīga un ļoti sarežģīta tēma. Atsaucoties uz starptautiskiem pētījumiem, tie rāda, ka mums skolās 35-36% bērnu ir atzīmējuši, ka viņi ir saņēmuši mobinga, bosinga vai citas dažādas agresijas izpausmes pret sevi, kas nozīmē, ka vide kopumā skolās nav droša.
Ja raugāmies uz to, kas būtu tie normatīvi, kas būtu jāmaina, lai situāciju mainītu, man liekas, ka pirmā lieta ir jāsaprot, ka mēs kā sabiedrība kopumā esam ļoti vardarbīgi. Ja mēs paraugāmies sociālajos tīklos, tie cilvēki, kuriem vajadzētu rādīt piemēru, bieži vien paši savā komunikācijā ir ļoti agresīvi. Un caur to, protams, mēs mācām arī bērnus. Tā ir viena daļa.
Otra, šobrīd pašvaldībām ir ļoti daudz instrumentu, kuri netiek izmantoti, un ir skaidrs, ka ir situācijas, kad uzreiz ir jāsasauc padomes, kurās iekšā ir gan sociālais pedagogs, gan psihologs, gan sociālie darbinieki, lai izvērtētu, kā tālāk rīkoties gan ar to, kas ir varmāka, gan ar to, kas ir upuris, gan ar tiem, kas piedalījās tajā, gan kā palīdzēt skolotājiem sniegt atbalstu. Te ir svarīgi, ka mēs saprotam, kāds ir fons šim konkrētajam bērnam, kurš, iespējams, ir bijis varmāka. Un ir jānodala tās lietas, kur mēs vienkārši gribam kādu izstumt no tā, ka mums ir jāspēj viņiem palīdzēt.
Mēs noteikti turpināsim pie tā strādāt. Arī šobrīd ministrijā pie vardarbības jautājuma ļoti daudz tiek strādāts. Arī privātajā sektorā ir atbalsta mehānismi, kas palīdz, tā kā ļoti daudz dažādas lietas notiek. Bet ir jāsaprot, lai mēs nonāktu līdz rezultātam, noteikti paies daži gadi, tas nav vienas dienas jautājums, un tā kopumā ir arī sabiedrības agresijas un vardarbība mazināšana.
Visu sarunu ar izglītības un zinātnes ministri skaties video!
