Ivars Bušmanis: Bez aizdevēju pieskatīšanas – jāpriecājas vai jāraud? 1
Eiropas Komisija un Starptautiskais valūtas fonds pamāja nēzdodziņu un aizbrauca. Bārenīši palika… raudādami? Gada nogalē beigusies starptautisko aizdevēju divu gadu ilgā pēcuzraudzības misija. Formālais iemesls – ne jau tas, ka paveikts viss solītais, bet gan tas, ka janvārī Latvija plāno atmaksāt 1,2 miljardus eiro un tādējādi kopumā būs atmaksājusi 75% no ES aizdevuma. Mūs vairs neuzmanīs, jo nauda atdota. Kaut parādi nav kļuvuši mazāki, bet lielāki, aizņemoties no citiem. Par valsts parādu maksājam vairāk nekā 300 miljonus eiro gadā jeb tikpat, cik skolotājiem algās, atzinis finanšu ministrs Jānis Reirs. Krīze nav beigusies arī tāpēc, ka papildus jāmaksā par parādu.
Vai jāpriecājas par to, ka mūs nepieskatīs? Ne nevienlīdzības mazināšanu, ne veselības aprūpes reformu īstenošanu, ne skolotāju algu sakārtošanu. Ne to, kā neļaus izvairīties no nodokļu maksāšanas un arī ne to, kā ļaus strādāt galvenajam korupcijas apkarotājam. Arīdzan ne to, kā depolitizēs valsts un pašvaldību uzņēmumu valdes un padomes. Ne arī to, kā valsts atgūs ietekmi pār Inčukalna gāzes krātuvi un nostiprinās enerģētisko neatkarību.
Nevienam jau netīk, ja skatās uz pirkstiem. Pat ja skatās, ka tik nesit ar lineālu! Bet cik ir tādu, kuri spēj strādāt, ja neviens viņus neuzmana? Ne jau likumu nepilnības vai kontroles iestāžu trūkuma dēļ notika Zolitūdes traģēdija. Būvēm jābūt drošām, arī ja valsts neizveidotu kontroles biroju. Šā gada jaunceltnes tapušas pēc “vecā” Būvniecības likuma un bez Būvniecības kontroles biroja. Cerams, ka atbildīgi celtas. “Mūsu Satversmē trūkst divu vārdu: pienākums un atbildība,” man teica uzņēmējs Gūrijs Bulle. Precizēšu, ka vārds “atbildība” ir gan piesaukts pāris reižu – par gadījumiem, kad Saeimas locekli nevar saukt pie atbildības… Un tas arī viss.
Gūrijs ir tas uzņēmējs, kurš caur adatas aci pāris nedēļās izvilka linu šalles – lai latviešiem vispār būtu nacionāls suvenīrs, ko dāvāt ES prezidentūras viesiem. Bet, ja prezidentūras sekretariāts būtu laikus padomājis un gada sākumā izsludinājis iepirkumu, esmu pārliecināts, ka mūsu pašu rokdarbnieces tās ar mīlestību būtu noaudušas. Viņām pienākums un atbildība piemīt, pat ja tas nav ierakstīts Satversmē. Tāpat kā mūsmājas sētniekam Kārlim, kurš apkārtni apsaimnieko, sacīdams: “Es to visu kā pats sev. Citādi neprotu.” Tāpat arī daudziem citiem, uz kuriem turpina turēties valsts. Kāpēc viņus valsts pieskata visvairāk?
