Māris Antonevičs: Peļu smiekli 0
Japāņiem esot teiciens, ka ar runām par nākotni varot vien sasmīdināt peles pagrabā. Pat laika apstākļus nākamajam mēnesim nav iespējams paredzēt, lai gan tos it kā nosaka diezgan uzticama un nemainīga sistēma – dabas likumi. Pieņemts uzskatīt, ka arī politikā ir sava sistēma un likumi, tajā skaitā, piemēram, starptautiskās tiesības un līgumi, taču tie nav nemainīgi.
Ja viss noritētu prognozējami un ierasti, tad par notikumu, kas visvairāk ietekmējis Latvijas politiku 2014. gadā, mēs droši vien tagad sauktu 12. Saeimas vēlēšanas. Šobrīd vēlēšanas vairāk šķiet kā reakcija uz citiem notikumiem, kurus īsumā varētu raksturot ar vienu atslēgvārdu – Ukraina. Sen iekšpolitiskie notikumi nav bijuši tik ļoti pakārtoti ārējiem faktoriem, turklāt pat ne tik daudz valdības lēmumu līmenī, cik sabiedrības apziņā. Tā sauktie Ukrainas notikumi ir bijusi kā ķēdes reakcija: Maidana revolūcija; Krievijas īstenotā Krimas sagrābšana; Rietumu apmulsums; notikumi Austrumukrainā, jauns aukstais karš; ekonomiskā krīze Krievijā… Pavirši tas atgādina kompresētu starptautisko attiecību modeli “1945 – 1989”, bet tas nebūt nedod atbildi uz jautājumu – kas notiks tālāk? Ar viņiem, ar mums… Vai, sākot izteikt minējumus, no tuvākā pagraba neatskanēs smalki peļu smiekliņi?
Neko vairāk kā grauzēju smīnus nevar izsaukt dažu satrauktu uzņēmēju un “Saskaņas” politiķu mēģinājumi attiecību pasliktināšanos ar Krieviju izskaidrot ar Latvijas ārlietu ministra lēmumu iekļaut melnajā sarakstā dažus kaimiņvalsts skatuves darboņus. Ja 2014. gadu vērtē kā izaicinājumu spējai reaģēt uz apstākļu maiņu, tieši pašpasludinātie “starpnieki” attiecībās ar Krieviju ir nodemonstrējuši savu vājumu. Vispirms, protams, “Saskaņa”, kas par to ir maksājusi ar vēlētāju atbalsta zaudēšanu un tālāku politisku pašizolēšanos. Ja pat tāds ilggadējs Krievijas sabiedrotais kā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir sapratis, ka situācija ir pamatīgi mainījusies, tad “Saskaņa” savā politiskajā izpratnē palikusi turpat, kur bija pirms gada. Partijas līderis Ušakovs žēlojas par to, ka Latvijā un Rietumos pret Krieviju izturas pārāk slikti, taču izvairās vērtēt pašas Krievijas nepieņemamo uzvedību. Krievijas ekonomiskajās problēmās viņš uzstājīgi mēģina vainot sankcijas (turklāt pasniedzot tā, it kā atbildīga par tām būtu Latvija), ignorējot, ka daudz būtiskāki ir bijuši pašas Maskavas pieņemtie lēmumi (arī tā saucamās atbildes sankcijas) un jo īpaši – vienveidīga, uz naftas un gāzes eksportu balstīta ekonomiskā politika.
Te gan jābilst, ka nekādu politisko izveicību nav demonstrējušas arī citas Latvijas partijas. Tām pat savā ziņā paveicies, ka politisko darbakārtību noteikuši ārēji apstākļi, kas priekšplānā izvirzījuši drošības un aizsardzības jautājumus. Taču citas sāpīgas tēmas jau tāpēc nav pazudušas. Ir aizdomas, ka nākamgad mums kā vērtīgāko preci un svarīgāko notikumu mēģinās pasniegt daudz aprunāto prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Dzīve, protams, ieviesīs savus labojumus, varbūt lielākus, nekā šobrīd varam paredzēt.
