“LA” Herningā: Ko Hārtlijam ieteiktu Sprukts 0
Latvijas hokeja izlase šovakar 21.15 pasaules čempionātā spēkosies ar zvaigžņoto Kanādas valstsvienību, prātā paturot rītdienas izšķirošo spēli pret Dāniju. Lai iekļūtu ceturtdaļfinālā, mājiniekus, visticamākais, būs jāuzvar jebkurā gadījumā.
Situācija Herningas grupas tabulā ir gana sarežģīta, bet reālais scenārijs ir tāds, ka uzvara pret kanādiešiem mums neko nedos un vajadzēs uzvarēt arī Dāniju. Varam vēl sapņot arī par otro vietu grupā, taču svarīgi laicīgi pamosties. Līdz ar to gaidāmajām divām spēlēm jāpieiet stratēģiski – šovakar var spēlēt bez domām par mūža svarīgāko maču, savu godu un valsts cieņu. Varoņdarbi būs vajadzīgi rīt.
Latvijas izlases ilggadējais uzbrucējs Jānis Sprukts čempionāta laikā uzsvēris, ka divas dienas pēc kārtas spēlēt ir ārkārtīgi sarežģīti. To apliecināja arī turnīra ievads – pēc grūtās uzvaras pār Norvēģiju sekoja 1:8 pret Somiju. Varbūt pārāk daudz saskrēja mūsu vārtos, taču tāda nu ir realitāte, par ko esam pārliecinājušies daudzkārt. Mūsu treneri publiski, protams, nesaka, ka šodien var iziet vienkārši paslidot, bet arī viņi labi redz kopējo ainu un spēles laiku sadalīs līdzīgi visām četrām maiņām.
Visticamākais, šodienas spēli vārtos sāks Kristers Gudļevskis. Gribētos, lai viņš nostāv kā Soču olimpiskajās spēlēs, taču nebūtu arī jārauj mati no galvas, ja ātri ielidos vairākas ripas un spēle ieies mierīgā gultnē. Kanādieši pēc 1:5 pret Somiju droši vien būs nikni, lai gan viņu nometnē kazarmu režīms nav ieviests, vakar Konors Makdeivids&Co netrenējās.
Par noskaņojumu izlasē stāsta jaunais uzbrucējs Frenks Razgals: “Viss ir mūsu rokās. Uz katru maču ejam ar domu uzvarēt. Saprotam, ka pret Dāniju būs svarīgākā spēle, ja gribam iekļūt ceturtdaļfinālā, tomēr arī Kanādai gatavosimies tāpat.
Kā pats jūtos šajā čempionātā? Hokejs ir komandas sporta veids, galvenais, ka izcīnam svarīgās uzvaras. Es vienmēr gribu spēlēt labāk, dot lielāku pienesumu ar gūtajiem vārtiem, bet prieks par komandu. Pagājušajā gadā bija cita situācija, vairāk sēdēju tribīnēs. Tagad treneri tic, spēles laiks nav tik liels, bet jāpriecājas par doto iespēju. Mans uzdevums ir laukumā cīnīties par katru centimetru.
Tēvs nav bijis šeit, skatās mājās. Viņš man bija pirmais treneris un pēc katras spēles kaut ko pasaka, ko varēju izdarīt vienā vai otrā gadījumā, pakritizē un paslavē. Viņš priecīgs par mūsu uzvarām, tur īkšķus tāpat kā visa valsts.
Ķelnē dzīvojām centrē, bet uz sadzīvi neskatāmies, mēs atbraucām spēlēt hokeju, aizstāvēt valsts godu. Ir, kur ēst, ir kur padzīvoties. No hokeja brīvajā laikā reizēm varam aizbraukt uz Herningas centru, te arī pastaigāt gar upi. Ieelpojam svaigu gaisu, atpūtinām prātu.
Kurš vēl no mums izcelsies ar šedevru? Dzīvosim, redzēsim, bet nedomājam par to, cik skaisti gūt vārtus. Galvenais ir uzvara.”
