“LA” Belgradā: šādā veidolā labāka nākotne nebūs 6
Latvijas vīriešu basketbola izlase nebrauks uz Rio olimpiskajām spēlēm. Mums ir labi spēlētāji, taču jau trešo turnīru pēc kārtas komanda izgāž izšķirošās spēles. Pietiekami daudz sakritības, kas liek nonākt pie viedokļa – kaut ko šajā komandā ir jāmaina. Iespējams, treneru kolektīvā. Iespējams, sastāva aprisēs vai gatavošanās plānā. Ja viss paliks kā līdz šim, nebūs nekas. Jo nākamais, piektais šī modeļa grābeklis, jau kaut kur ir nolikts.
Latvijas izlasei pēdējos gados iespējas sasniegt kaut ko vairāk par “vienkārši piedalāmies” bijušas gana. Katra no tām beigusies ar līdzīgām atziņām – netrāpījām savus metienus, melnā diena, pretinieki bija veiksmīgāki. Kādā vienā gadījumā – varbūt. Ja tas notiek ik turnīru, tad tās jau ir likumsakarība ar skaidru diagnozi – Latvijas izlase nav gatava izšķirošajām spēlēm.
2013. gads, Ļubļana. Durvis uz pasaules čempionātu jau ir puspavērtas, taču iznāk 56:60 pret Beļģiju. Tālmetieni 29/5 (17%), līderi pazuduši – Freimanim 2/0, Blūmam 6/1, Bertānam 5/0, Janičenokam 4/0, Strēlniekam 4/1.
2015. gads, Lille. Pirmā iespēja nodrošināt vietu olimpiskajā kvalifikācijā, pret Grieķlju trešās ceturtdaļas vidū esam vadībā ar 56:39, tomēr beigās iznāk 90:97. Tālmetieni 29/8 (27%), no kopējās katastrofas protokolā glābj Janičenoka 5/5 trāpijumi. Strēlniekam 6/0, Blūmam un Bertānam pa 5/0, Freimanim 2/0.
2015. gads, Lille. Pēdējā iespēja tikt pie olimpiskās ceļazīmes, Latvijas izlase absolūti nav gatava spēlei un ar 70:97 zaudē Čehijai. Tālmetieni 21/4 (19%), bez trāpījumiem paliek Bertāns (3/0), Blūms (2/0), Strēlnieks (1/0), Freimanis turnīru pabeidz ar katastrofālu 16/1. Oficiāli Latvijas izlase paliek bez olimpiskās kvalifikācijas, tomēr pie rīkošanas tiesībām tiekot Itālijai un Serbijai, turpinājums seko.
2016. gads, Belgrada. Olimpiskā kvalifikācijas turnīra pusfināls. Latvijas izlase nav sliktāka par Puertoriko, taču 26/3 (12%) tālmetienos ir izšķiroša aile. Puertoriko līderi svarīgākā brīdī trāpa, arī no tālienes ( Aroijo). Bertānam 6/1, Blūmam 2/0, Strēlniekam 4/1, Timmam 4/0, Siliņam 6/1. Kārtējais sapņu un cerību sabrukums.
Nepilnu trīs gadu laikā Latvijas izlasei ir bijušas četras zīmīgas spēles. Komandas līderu (ja tā tos varam saukt…) statistika ir apbrīnas vērta – Bertānam 19/1, Strēlniekam 15/2, Blūmam 15/1.
Ja šie spēlētāji laukumā ietu izmežģītiem pirkstiem vai līdzīgi (ne)mestu savos klubos, būtu cita runa. Taču lielākoties šādas netīkamas pārvērtības notiek valstsvienības rindās, nereti – tieši svarīgākajos brīžos. Psiholoģijas vai kondīcijas problēmas? Iespējams – abas. Tad nu Bagatskim un LBS vadībai gribas vaicāt nevis uz karstām oglēm, bet jau pēc turnīra, veicot argumentētu analīzi ar vēsu galvu – kāda velna pēc izlase jau cik gadus staigā pa stikliem, bet izšķirošos brīžos nav gatava paņemt savas iespējas? Vakar pret Puertoriko nudien bija tā diena, kad iemet savus brīvos metienus un nekādi Aroijo un Barea vairs neko nebūtu glābuši.
Protams, par sastāva komplektāciju atbild treneri un tieši viņi ir līdzvainīgi šajā zaudējumā. Šoreiz uzsvars tika likts uz aizsardzību un tā mūsējo izpildījumā bija patiešām laba. 48 punkti no japāņiem, 59 no čehiem, 77 no Puertoriko – nav slikti rādītāji. Taču pietrūka uzbrukums. Latvijas basketbolam pavisam netipiski.
Joprojām nerimst diskusijas, kāpēc izlasē netika paņemts viens vai otrs spēlētājs. Vai tie, kas palika malā, būtu pastiprinājuši uzbrukumu? Vai Freimanis ar pērnajiem 16/1 tālmetienos un nepārliecinošu sniegumu pārbaudes spēlēs Francijā ir pelnījis dzelžaini neaizskaramu vietu sastāvā? Noteikti nē. Vai Vecvagars būtu tas, kurš iedod jaunu elpu uzbrukumā, vai tomēr būtu tas, kuram rastos problēmas ar savu pretspēlētāju nosegšanu? To mēs neuzzināsim. Varbūt vajadzēja pamēģināt Kuksiku, kurš sezonas laikā tālmetienus meta ar 53% precizitāti un bija otrais labākais snaiperis Itālijas čempionātā. Bagatskis negribēja un tā ir viņa izvēle. Rezultāts ir šāds un tas ir Bagatska rezultāts. Treneris ir kļūdījies. Diez vai svarīgākais šo kļūdu atrast dažas stundas pēc spēles beigām, nav svarīgi kādu kārt pie kauna staba. Svarīgi, lai Bagatskis kopā ar LBS vadību atrasto šo neveiksmju cēloņus un laicīgi tos novērstu pirms nākamās līdzīgās spēles.
“Laikam vēl neesam pelnījuši tur būt,” ar sāpošu sirdi pēc pēdējā zaudējuma atzina komandas kapteinis Jānis Blūms. Taisnība kapteinim vien būs. Latvijas izlasei tā bija otrā puslīdz reālā iespēja ja ne garantēti nokļūt olimpiādē, tad vismaz cīnīties par vietu tajā. Gluži kā pirms 24 gadiem, arī tagad divi labākie spēlētāji izlasei atteica. NVS vai NBA, mazliet atšķirīgas trīsburtu kombinācijas, taču svarīgā brīdī valstsvienība kādam nebija prioritāte. Iemesli un situācijas pavisam dažādas, taču fakts paliek fakts – Latvijas izlase atkal nebija labākajā sastāvā. Neesam ne basketbolā, ne skaitliski kā tauta tik lieli, lai varētu atļauties šādas vaļības. Varbūt tad, kad visi būs kā vienota dūre, kad basketbola sabiedrībā mazāk nodarbosies ar savstarpēju aprunāšanu, kaut kas būs. Pēc četriem gadiem Tokija? Varbūt. Ja tas tiešām būs visu vienots mērķis.
