Kvinoja – pseidolabība no balandu dzimtas 0
Autore: Līvija Zariņa, AREI vadošā pētniece
Baltijas jūras reģionā aizvien labāk iejūtas pagaidām Latvijā agronomiski maz izpētītā kvinoja. Tās dzimtene ir Andu kalni, un, kā var spriest pēc daudzu autoru apgalvojumiem lauksaimniekiem veltītās zinātniski praktiskajās konferencēs, pierādījies, ka kvinoja labi pielāgojas dažādiem augšanas apstākļiem.
Ņemot vērā kvinojas augstvērtīgo sastāvu un patērētāju aizvien pieaugošo interesi par netradicionāliem īpašas kvalitātes produktiem, tā varētu ieņemt savu vietu arī mūsu augsekās, tādējādi sekmējot gan bioloģiskās daudzveidības palielināšanos, gan arī radot iespēju dažādot produkcijas klāstu.
Kvinoja ir viena no Latvijā vairāk nekā 55 sastopamajām balandu dzimtas sugām. Līdzīgi kā labībām tās sēklās ir daudz cietes, tāpēc kvinoju dēvē par pseidolabību (jeb neīsto labību). Sugas ietvaros kvinoja ir daudzveidīga. Pirmkārt, tās ir morfoloģiskās atšķirības (stublāja un sakņu garums, zarojums, auga daļu krāsa), kā arī fizioloģiskās atšķirības (agroekoloģiskās prasības, attīstības ilgums). Audzētājam svarīgi trāpīt īstajā šķirnē – tajā, kas vislabāk jutīsies (un tādējādi veidos augstāko ražu) konkrētos audzēšanas agroekoloģiskajos (augsnes un klimatiskajos) apstākļos.
Kvinojas audzēšanas agrotehniskie aspekti
Līdzšinējā pieredze mūsu reģionā liecina, ka no viena hektāra var iegūt ap vienu tonnu kvinojas sēklas. Nīderlandē jau prot izaudzēt 2–3 t/ha. Ņemot vērā, ka līdz kvinojas sēklu nogatavošanās brīdim jāgaida ap 150 dienām (reāli – septembra vidus), audzētājam jārēķinās, ka sezonā iekritīs arī šai sugai mazāk labvēlīgi apstākļi. Tāpēc līdz ar pareizas šķirnes izvēli izšķirīga nozīme būs tieši agrotehniskajiem aspektiem: sējas laikam, rindstarpu platumam, izsējas normai, sējumu kopšanai, kā arī kultūraugu secībai konkrētajā laukā.
Šajā kontekstā latviešu zemniekam pamatos viss skaidrs – augsnei jābūt auglīgai, tā kvalitatīvi jāsagatavo sējai un rūpīgi jāveic sējumu kopšana. Par tradicionāli audzētajām sugām eksistē daudzi zinātniskos pētījumos balstīti ieteikumi, bet kvinojas audzēšanā pagaidām jābalstās uz izpētīto citās valstīs.
Kvinojai ir sīka sēkla, 1000 sēklu svars ir vien 2–3 grami. Tātad tā jāsēj sekli (1–2 cm dziļi) ļoti labi sagatavotā, no nezālēm brīvā augsnē, ko var nodrošināt tikai jau iekoptās augsnēs. Amerikas speciālisti apgalvo, ka augsnei sējas laikā jābūt siltai – vismaz 8 0C un, protams, ar sēšanai nepieciešamo mitruma daudzumu. Viņu tehnoloģijas paredz kvinojas audzēšanu 25 cm un 50 cm rindās, kad nezāļu ierobežošana tiek nodrošināta ar šo rindstarpu regulāru rušināšanu līdz periodam, kamēr augi sazarojas tiktāl, ka šīs rindstarpas tiek nosegtas. Ecēšana nederēs, jo kvinojas (tāpat kā balandas) dīgsti ir ļoti jutīgi pret mehānisko iedarbību tieši agrīnās attīstības stadijās.
Pētījumi par kvinojas audzēšanu
Anglijā veikti pētījumi, sējot kvinoju 20 cm un 40 cm attālās rindās, salīdzinot ražu ar dažādām izsējas normām – 15, 20 un 30 kg/ha sēklas divām krasi atšķirīgām šķirnēm, tās izsējot trīs dažādos termiņos. Rezultāti liecināja, ka augstākā raža iegūta agrākajā sējas termiņā neatkarīgi no izsējas normas. Efektīvākā izsējas norma bija 20 kg/ha agrīnākajai šķirnei, kas salīdzinoši raksturojama arī kā īsa šķirne.
Savukārt Somijā veikti padziļināti pētījumi, salīdzinot jau tradicionāli valstī audzēto sugu un netradicionālo sugu barības elementu uzkrāšanos sezonas laikā dažādās auga daļās – saknēs, sēklās, augu atliekās un saknēs. Salīdzinot vienu kvinojas un vasaras miežu augu, redzams, ka abām sugām sakņu daļā paliek mazākais barības elementu daudzums, bet sēklās – lielākais, izņemot kalciju, kas abām sugām galvenokārt uzkrājas augu atliekās, un kāliju – miežu augu atliekās. Pagaidām netiek daudz runāts par problēmām saistībā ar kvinojas slimībām un kaitēkļiem. Sezonās ar siltiem un slapjiem laika apstākļiem ārvalstīs novērota inficēšanās ar Peronospora farinosa. Dažās valstīs fiksētas problēmas arī ar citiem patogēniem – Pythium, Botrytis, Peronospora and Sclerotinia.
Latvijā šīs vērtīgās kultūras audzēšanā vairāk nezināmā nekā zināmā. Zināms, ka kvinojas sēklas nesatur glutēnu, holesterīnu un transtaukskābes. Ņemot vērā aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc šīs ēdamās balandas un arī nepieciešamību dažādot audzēto kultūraugu klāstu, aizvien aktuālāka kļūst nepieciešamība pēc attiecīgiem praktiskiem pētījumiem.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
