Kvieši, kas negaršo mežacūkām 0
Saldus nov. Zaņas pag. z/s Rubuļi pārvaldniekam Sergejam Virtam, izvēloties labības un rapšu šķirnes sējai, viens no galvenajiem atlases kritērijiem ir meža zvēri. Pērn rudenī sadarbībā ar Stendes graudaugu selekcijas institūtu viņš 94 ha platībā iesējis jauno, pagaidām augu šķirņu katalogā vēl neiekļauto ziemas kviešu šķirni ‘Edvins’, ko nebeidz vien slavēt: “‘Edvins’ ir vēl labāks nekā ‘Fredis’!” Abas šīs Stendes šķirnes akotu dēļ nepatīk meža zvēriem.
– Kā šogad izskatās jūsu ziemāji?
– Meža zvēru postījumi Vidzemē un Latgalē nav salīdzināmi ar to, kas notiek Kurzemē. Brieži, stirnas, cūkas – tas ir kas prātam neaptverams! Uz mana lauka vienlaikus ganījās 70 brieži! No 300 hektāriem rapšu šopavasar kādi 150 hektāri ir noēsti. Kad atsākās veģetācija, tur nebija kam atsākties, melns lauks. Mežniecībā divas stundas mani terorizēja, cita vārda nav, izrādās, par postījumiem nevaru uzrakstīt iesniegumu brīvā formā, vajadzīgas atsauces uz Ministru kabineta noteikumiem.
Man piedāvāja ekspertus (Lauku atbalsta dienests, virsmežniecība, medību kolektīvs), kuri novērtēs postījumus, bet tas esot maksas pakalpojums. Man jāmaksā darba alga, transporta izdevumi visiem. Labi, samaksāšu, neesam nabagi, taču kompensāciju par meža zvēru postījumiem var prasīt ne jau valstij, bet mednieku kolektīvam, taču ir vēl viens bet… Proti, ja iepriekš ir izdarīti visi pasākumi dzīvnieku atbaidīšanai, tostarp gāzes lielgabals. Cienītais, ja es jums uzlikšu 200 m no mājas ierīci, kas ik pa pusstundai sprāgst, cik naktis tā tur noturēsies? Cik man šādu ierīču jānoliek, lai pasargātu 300 hektārus?
Man prasa, kāpēc apkārt laukiem nav žoga, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Pirmkārt, tā ir valsts, kas gar ceļiem liek žogus un zemnieks pēc tam turpina tos gar saviem laukiem, otrkārt, pienāks laiks un mēs arī prasīsim žogiem subsīdijas.
Lai prasītu kompensāciju no medību kolektīva, līgumā ar to vispirms ir jābūt ierakstītam, ka viņi apsolās kompensēt man šos zaudējumus. Mīļie cilvēki, mani zaudējumi šodien ir 150 tūkstoši, kurš medību kolektīvs tos var kompensēt? Būsim reāli.
Visi saprot, ka meža zvēru ir pārāk daudz, bet ko ar viņiem darīt, nav atbildes. Es teikšu, kā ir, vienai daļa mednieku (es pats arī esmu mednieks un medību vadītājs) ir izdevīgi turēt tik lielu dzīvnieku skaitu, jo tad, lai mājās būtu gaļa, nav jāpieliek nekādas pūles.
Briedis ir slepens dzīvnieks, kurš mēģina izvairīties no cilvēkiem. Ja briedis dienas laikā ir uz lauka, tad dzīvnieku blīvums ir tik liels, ka barības bāze jāmeklē arī dienā.
Mums pārmet, ka, iemācoties audzēt rapšus, paši esam radījuši lielu barības bāzi meža dzīvniekiem. Protams, es varu pārdot savus hektārus dānim, tad nevienam kompensācijas neprasīšu, es dzīvošu, bet ko darīs tie 11 cilvēki, kas pie manis strādā? Ja mēs rīt iztirgosim visu savu zemi, tad dānis noteiks savu kārtību, kā tikt vaļā no šiem dzīvniekiem.
– Zemniekiem iesaka nesēt rapšus laukos, ko apciemo meža zvēri.
– Bet kur tad sēt?!! Rapšus varu sēt vienā un tajā pašā laukā tikai ik pēc četriem gadiem. Vienīgais, kas var palīdzēt, tas ir svins. Dzīvnieki ir jāmedī. Neatkarīgi no tā, vai ir krievu laiki vai latviešu laiki, bet ir noteikts skaits dzīvnieku, ko var pabarot mežs. Un tas ir viss. Meža dzīvniekam ir jādzīvo mežā.
Mēs nevaram pārtraukt audzēt rapšus, ja gribam konkurēt tirgū un attīstīties, un maksāt cilvēkiem adekvātas algas.
– Kā jūsu ražošanas izmēģinājuma laukā izskatās jaunā Stendes ziemas kviešu šķirne ‘Edvins’?
– ‘Edvins’ ļoti labi pārziemojis, kā vietējai šķirnei tai ir izcila ziemcietība un, es neteikšu, teicama, bet ļoti laba raža.
Es varbūt neesmu Latvijas patriots, bet man ļoti patīk sadarboties ar Stendes graudaugu selekcijas institūta selekcionārēm. Kaut vai tikai tāpēc, ka Latvijā radītās šķirnes mūsu apstākļiem ir vispiemērotākās. Varbūt šīm šķirnēm nav tik augstas ražas, kā gribētos redzēt, toties tās ir stabilas – visus gadus gan ‘Edvins’, gan ‘Fredis’ vidēji no lauka devis 5–5,5 t/ha. Citām šķirnēm, kas dod krietni lielāku ražu, mēdz būt problēmas ar ziemcietību vai kaut ko citu.
Vēl viens pluss – ‘Edvins’ pats sevi sargā. Tā kā vārpām ir akoti, mežacūkas mazāk posta sējumus. Ja kaimiņam ir parastie kvieši, cūkas iziet cauri un ēd tos, tad man ir mazāki postījumi. Nevar teikt, ka tādu nav vispār, ja citur nebūs kvieši, tad cūkas vienalga mēģinās ēst ‘Edvinu’.
‘Edvins’ ir agrīna šķirne, es to varu sākt vākt jau no 20–25. jūlija un pēc tam sēt rapšusi. Šī šķirne ļoti labi iekļaujas augu maiņā.
– Vai ‘Edvinam’ nav problēmas ar veldrēšanos?
– Stiebrs ir mazliet garāks (par apmēram 10 centimetriem) nekā ‘Fredim’, tāpēc ‘Edvins’ noteikti ir jāregulē. 2011. gadā iedevu tikai vienu litru Cikocela un ‘Edvins’ bija ļoti labs, taču pērn bija neraksturīgi silts un mitrs, viss auga griezdamies un ‘Edvins’ gulēja veldrē. Nokrita pirms ražas, nesaglābām, taču sēklu saviem laukiem ieguvām. Šogad strādājam ar citu tehnoloģiju, iedevām 1,5 litrus Cikocela un noteikti regulēsim ar otru augšanas regulatoru.
Pērn arī ‘Fredim’ bija problēmas ar stiebru garumu, taču mēs vācām ražas, kādas Latvijā nekad nav bijušas, vismaz manā praksē ne. Man bija lauki, kas deva pat 10 tonnas no hektāra. Nezinu, vai kādreiz es to vēl pieredzēšu, – Kurzemē vidējās ražas bija tuvu septiņām tonnām!
Arī šobrīd izskatās, ka būs graudiem daudzsološs gads. Jāspļauj trīs reizes pār kreiso plecu, bet vismaz Kurzemē kvieši pārziemoja ļoti labi, neskatoties uz diezgan ilgo kailsalu. Lai gan sniega faktiski nebija jau no februāra beigām un šeit trīs nedēļas stāvēja –10 līdz –17 °C sals katru dienu un nakti, taču ar to visu ‘Edvins’ pārziemoja izcili.
– Vai pēc pērnajām lielajām ražām šogad palielinājāt mēslojuma devas?
– Barības vielas, ko iznes ar ražu, ir jākompensē, nevar tikai ņemt un ņemt. Mūsu saimniecībā ir 2,5 tūkstoši cūku, kas ražo organiskos mēslus, ko vedu uz lauka kā minimums 30 tonnas uz hektāra. Laukus baroju rotācijas kārtībā un reizi trijos četros gadus atdodu tiem organiskās vielas. Salmus atstājam uz laukiem. Arī augu seku cenšamies ievērot pēc iespējas pareizāku, lai gan grēkojam arī mēs mazliet – mēs esam spiesti laukā atgriezties ar rapšiem jau trešajā gadā. Govis neslaucam, tāpēc zālājus nesējam, audzējam kviešus, miežus un rapšus.
Bija ideja audzēt pupas. Es to pat ļoti labprāt darītu, taču pupas jau netiktu manām cūkām, bet gan meža zvēriem.
– Kurš ir labāks – ‘Edvins’ vai ‘Fredis’?
– ‘Edvins’ ir labāks, bez diskusijām. Laika gaitā es ‘Fredi’ nomainīšu ar ‘Edvinu’. Katrai šķirnei ir savi plusi un mīnusi. ‘Fredis’ varbūt ir slimību uzņēmīgāks nekā ‘Edvins’, taču ‘Edvinam’ ir sliktāka veldres izturība. Selekcionāre saka, ‘Edvinam’ it kā esot sliktāka graudu kvalitāte, taču manos laukos tieši pretēji. ‘Edvinam’ ir ne tikai lielāka raža nekā ‘Fredim’, bet arī labāki lipekļa un proteīna rādītāji.
– Ja ‘Fredis’ aizlīst, tad ciešot graudu kvalitāte…
– Lai gan es nezinu kviešu šķirnes, kas nebaidītos lietus, taču ‘Edvinam’ šajā ziņā ir plusi. Piemēram, ‘Fredis’ galvu pagriež uz augšu un gaida lietu, bet ‘Edvins’ griež uz leju tāpat kā miezis un lietus pa akotiem notek, tas neturas pie grauda un nebojā dīglīti.
– Vai ‘Talsi’ neesat izmēģinājis?
– ‘Talsis’ mani neuzrunāja. Es tomēr izvēlos sēt akotainas un agrīnas šķirnes. Šīs šķirnes varbūt nedos tik lielu ražu kā, piemēram, ‘Zentos’, bet kāda jēga, ja izaudzēšu astoņas tonnas, bet novākšu tikai vienu. Tad labāk izaudzēšu piecas un piecas arī novākšu.
Šogad pavasaris aizkavējās par divām trim nedēļām un līdz ar to visi darbi bija jāpadara lielā steigā. Nepaguvu šopavasar iesēt jaunās Stendes kailgraudu miežu šķirnes. Miežus audzējam nelielās platībās (150–200 ha) lopbarībai. 2,5 tūkstoši cūku ar kaut ko ir jābaro. Miežus mežacūkas arī mazāk ēd.
Meža zvēri mums jau kā ģimenes locekļi, kur pagriezies, tur priekšā cūka vai briedis… Ziemā, kad ēdām brokastis, nemaz nevajadzēja slēgt Discovery TV, pa logu varējām skatīties uz rapšu lauku, kur ganījās 12 stirnas. Visu ziemu. Viņas pat negāja mežā, turpat uz lauka gan ēda, gan gulēja.
Tagad uz rapšu laukiem gulbji ganās. Ja tur sēdētu viens vai divi pārīši, tad, Dievs ar viņiem, bet ja uz lauka sēž 30–50, tas jau ir spēks. Gāju pa lauku, plaukšķināju, svilpoju, tie paskatījās uz mani, pacēlās gaisā un otrā lauka galā nosēdās. Eju uz mašīnu, viņi atkal ceļas gaisā un lido atpakaļ.
– Ko ar gulbjiem darīt? Tos taču nevar šaut?
– Ar gulbjiem rapši paši cīnās, tiklīdz rapši sasniegs tādu garumu, ka gulbji tajos vairs nevarēs nosēsties un pacelties, tad viņi to vairs neēdīs.
– Vai esat mēģinājis laukam sēt apkārt miežus, lai neiet uz kviešiem?
– Pagājušogad nejauši uztaisīju eksperimentu. Meža ielokā, kur ir totāla mežacūku invāzija, sējām ‘Fredi’, tas vienīgais, kas var turēties pretī. Pēc pāris nedēļām ievēroju, ka lauka vidū četru metru strēmele palikusi neapsēta (nu, kam negadās), tobrīd beidzām sēju un bija mazliet atlicis ‘Brilliant’. Lai nestāv visu vasaru tukšs lauks, kur nezālēm vairoties, iesējām. Bet vai tad es pēc tam spēju atcerēties, kur ko pielaboju? Aizmirsu. Ražas laikā kombainieris prasa: kas tur par lauku, visur kvieši, bet pa vidu četri metri ar salmiem. Un tad es atcerējos, kur iesēju ‘Brilliant’.
Stāsts, ka, apsējot laukam riņķī miežus, cūkas neies uz kviešiem, neatbilst patiesībai. Un kā vēl iet! Tā cūkām ir paradīze – neviens viņas tur neredz un netraucē.
Arī mežacūkas ir pielāgojušās kopdzīvei ar lauksaimniekiem. Mežacūkas tagad pat vasarā vairs nedzīvo mežā, tās sākumā dzīvo rapšos (tur viņas neviens netraucē, ir ēna, silts, kukaiņu mazāk), iziet ārā, paēd kviešus un dodas atpakaļ uz rapšiem gulēt. Kad kuļam rapšus, mēs tās izdzenam ārā, un tad cūkas pārvācas uz kukurūzas laukiem, kur dzīvo līdz oktobrim, kamēr to novāc biogāzei. Un tikai tad cūkas aiziet uz mežu, kur gaida barotavas ar graudiem. Meža dzīvnieki tiek nevis piebaroti, bet gan uzbaroti.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Publicēts žurnālā “Agro Tops”, 2013. gada jūnija numurā
