Kvēps: Paldies visām hokejistu paaudzēm 0
Latvijas hokeja izlases ilggadējais ārsts Jānis Kvēps nesen aizvadītajos valsts svētkos saņēma trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Kā ar miltu maisu pa galvu – tā ziņu par ordeņa piešķiršanu uztvēris pats Jānis Kvēps. “Mani līdz tam aizbīdījušas visas hokejistu paaudzes. Paldies spēlētājiem, no kuriem daudzi jau ir debesīs,” atceroties ordeņa saņemšanas brīdi, 73 gadus vecā doka acīs sariešas asaras.
Tihonova skola
Jānis hokejā ir jau teju pusgadsimtu. Ar Latvijas izlasi bijis visos pasaules čempionātos, izņemot 2000. un 2001. gadu, kad darbojies futbola klubā “Liepājas metalurgs”. Arī tas bijis interesants laiks, izdevies pabūt valstīs, uz kurām hokejs neaizvestu: Kiprā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Islandē. Bet viņa sirds, protams, ir ripas spēlē.
Tikšanos ar Kvēpu sarunājam viesnīcā “Victoria”. Latvijas izlase tikko ieradusies no treniņa, un doks laipni aicina uz savu numuru. Tepat mitinās vēl četru valstu izlases, iepretim atrodas Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko pils. “Minskā pirmo reizi biju 1967. gadā, nevar salīdzināt, kā pilsēta izskatījās toreiz un tagad, lai gan skaitījās viena no četrām eiropeiskajām pilsētām PSRS, vēl arī Maskava, Ļeņingrada (Sanktpēterburga) un Rīga,” teic Jānis Kvēps. Visspilgtāk par Baltkrievijas galvaspilsētu atmiņā palicis gadījums no treniņu nometnes 1969. gadā: “Dzīvojām viesnīcā “Jubiļejnij”, bet kaut kur pie Saratovas bija izskaloti kapi un Volgā nokļuvušas mēra baktērijas. Visus tūristus uz mājām virzīja caur Minsku, tādēļ mūs izmeta no viesnīcas, un divarpus nedēļas nodzīvojām sporta hallē. Otrajā stāvā kopējā zālē uz matračiem gulēja mūsu un arī Kazaņas spēlētāji – vairāk nekā 50 cilvēki, bet es, treneris Viktors Tihonovs un vēl vairāki nakšņojām saliekamajās gultās pie ledus, jo citur nebija vietas. Bija dikti auksts, bet Tihonovs teica: kad visam iziesi cauri, nekas vairs nešķitīs briesmīgs. Tagad jau mēs esam izlepuši, dzīvojam labās viesnīcās.”
Doka numurā valda gandrīz perfekta kārtība. Kad ir kāds vaļas brīdis, palasa grāmatu “Ko zināja Staļins”, kas uz naktsskapīša. “Televīzijā paskatos hokeju, dienā divas spēles. Uz arēnu gan nebraucu, nepatīk burzīties. Rīgā esmu bijis tikai uz dažām “Dinamo” spēlēm, tur ir problēmas ar auto novietošanu. Varētu jau nekaunīgi iet un prasīt, mani ielaistu, bet negribas lūgties.”
Uz skapīša stāv arī Rīgas melnais balzams. Nesīšot “Arena Minsk” darbiniekam, kas izlasēm dala sporta dzērienus, lai Latvijai iedod vairāk. “Čempionātos parasti visu neizdzeram, vedam uz Rīgu, un vēlāk, piemēram, U-20 izlasei Žoltoka kausa izcīņā, nav jāpērk. Visu laiku dzīvojam ar skatu uz priekšu, no junioru čempionātiem Kanādā vienmēr var kaut ko labu atvest, viņi tur ļoti rūpējas par jaunatni.” Par Rīgas balzamu sajūsmā esot ne tikai austrumnieki, bet arī rietumnieki. Patīkot balzams ar upeņu garšu. Uz Rīgu viņš grib aizvest diegā sakārtas žāvētas baravikas. Varot nopirkt tirgū, esot ļoti gardas.
Mūsu sarunu uz brītiņu pārtrauc izlases masieris Fjodors Mazurs, kurš atnesis terpentīnu. “Man mājās ir deviņi kaķi, un vienam gribas kaut kur mazliet atzīmēties. Ja to vietu nomazgā ar terpentīnu, tad vairs tā nedara,” paskaidro Kvēps, piebilstot, ka Rīgā normālu terpentīnu vairs nevarot nopirkt.
Ārsta atbildība
Medicīna straujiem soļiem iet uz priekšu, taču Jānis Kvēps norāda, ka nav grūti izsekot līdzi: “Sportā progress nav tik straujš kā praktiskajā medicīnā. Visas smēres un citas lietas es izmantoju jau kopš 1983. gada, kad iepazinos ar vācu kompānijas “Bayer” pārstāvniecības šefu Maskavā. Parasti aizvedu viņam balzamu, Ķekavas žāvētās vistas un dabūju maisu ar medikamentiem.”
Sporta komandas ārstam galvenais, lai darba būtu maz. Tādu turnīru, ka nebūtu vispār, nemēdzot būt. Minskā pirmajā spēlē satraukumu radīja Jura Štāla ietriekšana apmalē. Uzbrucējs jau nākamajā dienā teica, ka ir gatavs spēlēt, bet šādās situācijās arī ārstam ir liela atbildība – atļaut vai ne.
“2004. gadā Prāgas čempionātā Oļegam Sorokinam jau pirmajā periodā iedeva tā, ka nevarēja noiet no laukuma, kājas ļodzījās. Pārtraukumā Kurre (treneris Kurts Lindstrēms. – I. S.) man prasa: varēs spēlēt? Saku, ka varēs. Blakus sēž Normunds Sējējs, uztaisa lielas acis – tu esi traks! Bet nākamos divus periodus Oļegs nospēlēja labāk nekā pirmo.”
Kvēpa ilgajā praksē bijuši daudzi gadījumi, kad hokejists dodas laukumā, lai gan pēc medicīnas teorijas to nevajadzētu darīt. “Ar 38,6 grādu temperatūru nevarot spēlēt, bet Mihails Vasiļonoks spēlēja un pret Ļeņingradas “ASK” bija kā Dievs. Protams, tā nedrīkst, bet ja nav citu variantu…” Lauzts pirksts parasti netiek uzskatīts par iemeslu, lai svarīgās cīņās nedotos laukumā.
Ārstam garākais darba cēliens parasti ir pēc spēlēm. “Kad ieradāmies Minskā, Kristaps Sotnieks divos naktī atnāca, nevarot iemigt, slikti jūtoties. Izmērījām temperatūru – 37,5. Sadevu tabletes, miegazāles. Nākamajā rītā viņš jau slidoja un pirmajā mačā iemeta vārtus.” Padomju laikos Rīgas “Dinamo” uzbrucējam Anatolijam Jemeļjaņenko naktī sasāpējies zobs. Kopā vairākas stundas klīduši pa Maskavas centru, meklējot dežurējošu stomatologu.
Reizēm iznāk ārstēt arī prominentas personas. Februārī Sočos apslima Valsts prezidents Andris Bērziņš. Izsaukts Kvēps, kuram vajadzēja izlemt – vai nu jāsūta mājās, vai paliek olimpiskajās spēlēs un pilda savus pienākumus. Doks secinājis, ka nav nekā nopietna, un Bērziņš varēja palikt Sočos. Prezidenta dzīvesbiedre Dace Seisuma, arī mediķe, pēcāk smaidījusi, ka tagad vīrs klausa tikai Kvēpam. Ko grūtāk ārstēt – hokejistu vai prezidentu? “Nebija nekādas atšķirības, jo prezidents ir ļoti cilvēcīgs,” atzīst Kvēps.
