Padoms piensaimniekam. Kvalitatīvu pēcnācēju iegūšana no govīm 0
Guna Ringa-Karahona, veterinārārste, LLU VMF doktorante; Ilga Šematoviča, veterinārārste, LLU VMF docente
Pagājušā gada oktobrī žurnālā Agro Tops jau stāstījām par embriju transferences metodi govīm un tās izmantošanu Latvijā – kas ir šī metode, kā tā tiek veikta un kādēļ būtu lietojama. Embriju transference ir dzīvnieku pavairošanas metode, kas ietver multiplās ovulācijas ierosināšanu ģenētiski augstvērtīgam dzīvniekam – donorgovij, embriju izskalošanu no šā dzīvnieka dzemdes ragiem un ievadīšanu cita, parasti ģenētiski mazāk vērtīga dzīvnieka – recipienta – dzemdes ragā.
Metode ļauj iegūt vairāk ģenētiski vērtīgā dzīvnieka pēcnācēju tā dzīves laikā. Pagaidām Latvijā embriju transferences metode tiek lietota, lai saglabātu un pavairotu vietējo govju šķirņu (Latvijas Brūnā, Latvijas Zilā) genofonda, kā arī Dānijas Sarkanās šķirnes dzīvnieku skaitu. Tas tiek īstenots ERAF finansētā projekta BioReproLV ietvaros. Jau trešo gadu darbojoties šajā projektā, jāatzīst, ka mūsu speciālistiem zināšanas un iemaņas embriju transferences jomā aug. No dzīvnieku īpašnieku puses arī aug interese par šo manipulāciju kā pakalpojumu – kādas ir iespējas, izmaksas, sagaidāmie rezultāti.
Pirmie rezultāti pēc vairāk nekā 35 gadu pārtraukuma Latvijā jau ir gūti – šā gada 30. aprīlī piedzima transferēta Latvijas Brūnās šķirnes telīte. Patlaban ir apstiprinātas 16 grūsnības, kuru atnešanās gaidāma pakāpeniski šā gada laikā, bet 29 recipientiem grūsnība vēl nav pārbaudīta. Darbs un iemaņu pilnveidošana turpinās, bet laika gaitā jau ir gūtas vairākas vērtīgas atziņas, ar kurām ir vērts dalīties. Un, tā kā ir paredzams, ka embriju transference kļūs par pieprasītu un pieejamu pakalpojumu, šīs atziņas var izrādīties noderīgas.
Lai embriju transferenci sekmīgi lietotu, iegūtu kvalitatīvus embrijus un no tiem pēcnācējus, jāņem vērā virkne faktoru, kas attiecas gan uz donorgovīm, gan recipientiem.
Donorgovis
Lai arī galvenais donora kritērijs ir tā ģenētiskā vērtība, ar to vien nepietiek.
Dzīvnieka veselības stāvoklis
Pirms dzīvnieka kā donora akceptēšanas nepieciešams kritiski izvērtēt tā veselības stāvokli pēc vairākiem punktiem:
– precīza anamnēze – vai, kad, kādas ir bijušas saslimšanas, ārstēšana, rezultāts. Precīza anamnēze ļauj sākotnēji saprast, vai dzīvnieku būs vērts izmantot kā donoru. Ja anamnēzē ir ziņas par smagiem dzemdes iekaisumiem, olnīcu cistām, sliktiem apsēklošanas rezultātiem, visticamāk, šis dzīvnieks donora lomai nederēs;
– piena izmeklējumu rezultāti. Kā liecina BioReproLV komandas pieredze, veicot embriju iegūšanu no dzīvniekiem ar subklīnisku mastītu, ko konstatē pēc augsta somatisko šūnu skaita (SŠS) pienā, rezultāti ir neapmierinoši. Labāki rezultāti vienmēr iegūti no donorgovīm ar SŠS <240 tūkst./mL, savukārt no donorgovīm ar SŠS>1 milj./mL iegūto embriju ir maz vai tie gājuši bojā vēl donora olvados vai dzemdes raga galā, nesasniedzot septiņu dienu vecumu (embriju izskalošana visbiežāk tiek veikta septiņas dienas pēc donorgovs apsēklošanas);
– vispārējās klīniskās izmeklēšanas rezultāti – kāds šobrīd ir dzīvnieka veselības statuss. Ja anamnēzē ir ziņas par iepriekšējām veselības problēmām un tās var tikt sekmīgi un bez paliekošām sekām atrisinātas, tad dzīvnieks donora lomai akceptējams. Vai pretēji – ja anamnēze bijusi pavirša, ārstēšana nesekmīga, tad vispārējās klīniskās izmeklēšanas rezultāti izslēdz dzīvnieka izmantošanu kā donoru. Vispārējā klīniskā izmeklēšanā jāņem vērā arī dzīvnieka barojums jeb ķermeņa kondīcija. Tā vēlama vidēja. Zināms, ka ar pārlieku zemu vai augstu ķermeņa kondīciju rezultāti ir sliktāki, jo tas nenoliedzami ietekmē govju vielmaiņu;
– speciālā reproduktīvā trakta izmeklēšana (rektālā un ultrasonogrāfiskā) ļauj konstatēt patoloģiskas izmaiņas reproduktīvajā traktā, kas nav nosakāmas ar iepriekšminētajām metodēm;
– eksprestestu rezultāti ļauj gūt pirmo ieskatu vielmaiņas statusā un pieņemt lēmumu par nogaidīšanu, līdz vielmaiņas statuss stabilizējas, vai dzīvnieka neizmantošanu;
– asins paraugu laboratoriskie (morfoloģiskie, bioķīmiskie) izmeklējumi – rekomendējami kā pēdējie, lai gūtu pilnīgu apstiprinājumu gadījumos, kad visi iepriekšējie punkti norāda uz dzīvnieka atbilstību donora lomai.
Pirms dzīvnieka akceptēšanas donora lomai svarīgi veikt veselības stāvokļa izvērtējumu secīgi punktu pa punktam. Neatbilstība kādā no tiem ļauj neizšķērdēt līdzekļus katram nākamajam punktam, hormonālo medikamentu liekam patēriņam vai neproduktīvām manipulācijām, kā arī lieki pagarināt servisa periodu un laktāciju.
Dzīvnieka vecums
Dzīvnieka olnīcu cikliskā darbība tiek regulēta, savstarpēji mijiedarbojoties vairākiem dzimumhormoniem, kas tiek producēti galvas smadzenēs, olnīcās un dzemdē. Lai labāk izprastu dzīvnieka vecuma nozīmi, sāksim ar pašu sākumu. Dzīvnieks (telīte) piedzimst ar olnīcām, kurās ir noteikts skaits (apmēram 100 000–200 000) folikulu (struktūra, kas satur olšūnu) to attīstības pašā sākuma stadijā. Šis skaits nav konstants, to ietekmē grūsnā dzīvnieka ēdināšana, turēšana, kopšana.
Pētījumi apstiprinājuši, ka grūsnā dzīvnieka trūcīga ēdināšana grūsnības pirmajā trimestrī ietekmē to, cik folikulu telītei izveidosies un cik kvalitatīvas būs olšūnas. Folikulu skaits, kas pēc piedzimšanas ir olnīcās, dzīvnieka mūža laikā vairs nepalielinās, tikai sarūk. Folikulu skaita neatgriezeniska sarukšana sākas, kad telīte 5–6 mēnešu vecumā sasniedz fizioloģisko dzimumgatavību un tai sākas olnīcu cikliskā aktivitāte jeb dzimumcikls.
Katra dzimumcikla laikā vairāki folikuli galvas smadzeņu producēto dzimumhormonu ietekmē sāk augt un attīstīties, taču visiem nav paredzēts iziet pilnu attīstību. Augot tie savā starpā it kā konkurē, un to izdalītie hormoni nomāc gan jaunu folikulu, gan viens otra augšanu. Šīs hormonālās ietekmes dēļ par dominanto kļūst un pilnībā attīstās tikai viens (vai divi) folikuls, kas spēj vislabāk reaģēt uz galvas smadzeņu producēto dzimumhormonu stimulāciju. Šajā folikulā nobriest apaugļoties spējīga olšūna. Pārējie folikuli samazinās apjomā, notiek to atpakaļattīstība jeb atrēzija, kam seko folikula uzsūkšanās.
Turklāt zināms, ka govīm katra dzimumcikla laikā folikulu augšana notiek divas (vai trīs) reizes. Tos sauc par folikulārajiem viļņiem. Dominantais folikuls, kas izveidojies pirmā (vai pirmo divu) folikulārā viļņa laikā, arī kļūst atrētisks, jo organismā ir augsts hormona progesterona līmenis, kas neļauj dominantajam folikulam pārplīst jeb ovulēt un atbrīvot nobriedušo olšūnu. Augsto progesterona līmeni nodrošina olnīcā esoša struktūra no iepriekšējā dzimumcikla – dzeltenais ķermenis. Tas ir izveidojies iepriekšējā dzimumcikla laikā ovulējušā folikula vietā un ražo hormonu progesteronu.
Progesterona ražošana notiek tāpēc, ka pēc folikula ovulācijas dzīvnieka organisms paredz, ka atbrīvotā nobriedusī olšūna tiks apaugļota, izveidosies embrijs, kas nonāks dzemdē. Ja apaugļošanās notiek, dzeltenā ķermeņa ražotais progesterons ar vairākiem mehānismiem nodrošina grūsnības saglabāšanu. Ja olšūna nav apaugļojusies, organisms saprot, ka grūsnība nav iestājusies, progesterons šobrīd nav vajadzīgs un tagad ir jāmobilizējas jauna folikula audzēšanai, tālāk jaunas olšūnas attīstīšanai ar cerību, ka tā tiks apaugļota.
Negrūsnā dzemde sāk ražot hormonu, kas iedarbojas uz olnīcas dzelteno ķermeni, to palēnām degradējot. Dzeltenais ķermenis dažu dienu laikā degradējas – samazinās apjomā, samazinās tā aktivitāte, un līdz ar to progesterona līmenis organismā strauji krītas. Paralēli norisinās otrais (vai trešais) folikulu augšanas vilnis. Tā beigās izveidojies dominantais folikuls spēj ovulēt un atbrīvot nobriedušo olšūnu, jo tagad progesterona līmenis ir zems.
Tātad – katra dzimumcikla laikā tiek patērēti vairāki folikuli, no tiem tikai viens (vai divi) nobriest pilnībā un ovulē, atbrīvojot apaugļoties spējīgu olšūnu. Tādējādi, palielinoties dzīvnieka vecumam, folikulu, kas spēj reaģēt uz hormonālo stimulāciju, sākt augšanu un nobriest, kļūst aizvien mazāk. Literatūrā minēts, ka trīs gadus vecai govij olnīcās var būt vairs tikai divi līdz trīs tūkstoši folikulu. Vairāki desmiti folikulu ir ovulējuši, bet lielākā daļa (desmitiem tūkstošu) ir kļuvuši atrētiski un uzsūkušies.
Pēcdzemdību periods
Grūsnības laikā olnīcu cikliskā aktivitāte ir zemāka nekā bezgrūsnības periodā. Visu grūsnības laiku, izņemot pēdējo mēnesi, olnīcās notiek periodiska folikulu augšana. Ovulācija nenotiek, jo ir augsts progesterona līmenis. Progesterona līmenis strauji samazinās īsi pirms dzemdībām. Pēc dzemdībām notiek strauja dzemdes samazināšanās apjomā, dzemde atbrīvojas no augļūdeņu un segu atliekām, attīrās no dzemdību laikā iegūtā bakteriālā piesārņojuma. Atjaunojas dzemdes gļotāda. Galvas smadzenēs producēto dzimumhormonu daudzums, kas stimulē folikulu augšanu, palielinās, un olnīcu cikliskā aktivitāte atjaunojas. Pirmā ovulācija slaucamajām govīm var notikt jau 21 dienu pēc atnešanās, gaļas govīm – 31 dienu pēc atnešanās. Tiesa, pirmie dzimumcikli parasti ir bez izteiktām meklēšanās pazīmēm (tā sauktā klusā meklēšanās), pirmie dzimumcikli var būt neregulāri. Pirmo meklēšanos govīm parasti novēro līdz 40 dienām pēc atnešanās.
Ir vairāki faktori, kas negatīvi ietekmē pēcdzemdību perioda garumu, piemēram, dvīņu grūsnība, apgrūtinātas dzemdības, augļa segu aizture, hipokalcēmija, ketoze, dzemdes iekaisums, karstuma stress.
Ļoti liela nozīme pēcdzemdību perioda garumā un olnīcu cikliskās aktivitātes atjaunošanā ir negatīvās enerģijas bilancei. Negatīvās enerģijas bilance ir neizbēgama, jo pēc dzemdībām govīm sākas piena ražošana, kas pakāpeniski palielinās, taču sausnas uzņemšanas spēja nav tik liela, lai ar barību spētu uzņemt piena ražošanai nepieciešamo enerģijas daudzumu. Tādēļ trūkstošā enerģijas daļa tiek kompensēta no organisma iekšējām rezervēm un dzīvnieki zaudē svaru, turklāt kritiskos gadījumos organismā producējas ketonvielas, kas izdalās ar pienu, urīnu, izelpojamo gaisu un ir toksiskas ne tikai govij, bet arī olšūnām un embrijam, ja tāds attīstītos.
Pirms un pēcdzemdību periodā izšķiroša loma ir atbilstošai dzīvnieku ēdināšanai, lai pēc iespējas mīkstinātu un saīsinātu negatīvās enerģijas bilances periodu. Ja dzīvnieks cieš no smagas, ieilgušas negatīvās enerģijas bilances, tas negatīvi ietekmē ne tikai olnīcu cikliskās aktivitātes atjaunošanos, bet arī olšūnu kvalitāti. Negatīvās enerģijas smaguma pakāpi (ja nav ganāmpulka monitoringa sistēmu) visvieglāk novērtēt, veicot eksprestestus, ar kuriem nosaka glikozes un ketonvielu līmeni asinīs. Dzīvniekam negatīvas enerģijas bilances gadījumā novēro samazinātu glikozes līmeni (<2,6 mmol/L) un paaugstinātu ketonvielu līmeni (>1,2 mmol/L).
Lai dzīvnieks varētu tikt izmantots kā donors, jābūt pagājušiem vismaz diviem mēnešiem pēc atnešanās. Taču nevar ņemt vērā tikai šo noteikto laika periodu. Pirms pieņem lēmumu par multiplās ovulācijas ierosināšanu, noteikti jāizvērtē pēcdzemdību perioda ilgums, kvalitāte un negatīvās enerģijas bilances pakāpe. Ja tā ir smaga, multiplās ovulācijas ierosināšanu nav vērts sākt, jo gaidītā rezultāta nebūs.
Ja kāds no minētajiem faktoriem (dzīvnieka veselības stāvoklis, dzīvnieka vecums, pēcdzemdību periods) tiek ignorēts, dzīvnieka olnīcas var adekvāti nereaģēt uz hormonālo medikamentu terapiju, proti – multiplā ovulācija netiek ierosināta (olnīcas gludas, neaktīvas), tā notiek daļēji vai nemaz (embriju skalošanas dienā olnīcās konstatē neovulējušus folikulus), iegūto embriju ir maz, tie ir sliktas kvalitātes vai gājuši bojā. Tas rada abpusēju (dzīvnieka īpašnieks, veterinārārsts) vilšanos un negatīvu priekšstatu par embriju transferences metodi kopumā. Ir vispārzināms fakts, ka saimniecībās ar vājiem mākslīgās apsēklošanas rezultātiem embriju iegūšana un transference arī nav sagaidāma akceptējamā kvalitātē.
Recipienti
Izvēloties recipientus augstvērtīgo embriju iznēsāšanai, to pašu ģenētiskajai kvalitātei un šķirnes tīrībai nav izšķirīgas nozīmes. Šeit būtiski ir citi kritēriji.
– Dzīvnieka veselības stāvoklis. Tāpat kā donorgovīm arī recipientiem sekmīga rezultāta atslēga ir veselības stāvoklis. Pirms dzīvnieka apstiprināšanas recipienta lomai nepieciešams izvērtēt tā veselību secīgi pa punktiem tāpat kā donorgovīm (ar izņēmumu par pēcdzemdību saslimšanām, ja tā ir tele). Lai gan atsevišķos gadījumos arī telēm esam novērojuši maksts iekaisumu kā sekas pēc intravaginālo implantu lietošanas. Anamnēzē ļoti svarīgi ir dati par iepriekšēju apsēklošanu, ja tāda bijusi. Zināms, ka grūsnības saglabāšanas rezultāti, veicot embriju transferenci, ir sliktāki, nekā veicot mākslīgo apsēklošanu. Tādējādi, ja anamnēzē ir ziņas par vairākkārtīgu nesekmīgu apsēklošanu, tad arī embriju transference šim dzīvniekam nav rekomendējama. Veicot embriju transferenci, recipientam ir jābūt vismaz tajā pašā dzimumcikla dienā (vai +1 diena) kā donorgovij, ne mazāk. Parasti tā ir septītā diena (kur 0. diena ir meklēšanās).
Šajā laikā recipienta olnīcā ir izveidojies dzeltenais ķermenis, kas ražo jau minēto grūsnības saglabātājhormonu – progesteronu. Sekmīgam rezultātam ir svarīgi, lai progesterons būtu pietiekami augstā līmenī un turpinātu pieaugt. To var noteikt laboratoriski, taču ne ar eksprestestu. Veicot embriju transferenci, ja jāizvēlas starp vairākiem recipientiem, priekšroka dodama tiem, kam olnīcās atrodams liels (>1 cm diametrā) ciešas konsistences dzeltenais ķermenis, jo paredzams, ka tāds ražos progesteronu pietiekamā līmenī. Nereti recipientiem konstatē mazus mīkstas vai irdenas konsistences dzeltenos ķermeņus. Tas nav optimistisks rādītājs, ka grūsnība tiks saglabāta.
– Vecums, augums un svars. Par recipientiem parasti izvēlas teles, kas arī tiek rekomendēts. Teles recipienta lomai ir piemērotākas, jo nav dzemdējušas, līdz ar to ir paredzams, ka dzemdes vide būs veselīgāka, kā arī tām reti novēro vielmaiņas disbalansu. Ja par recipientu tiek izvēlēta tele, tai jābūt sasniegušai saimniecisko dzimumgatavību, lai ir stabili dzimumcikli ar pietiekama līmeņa hormonu sekrēcijas spēju.
Jau embriju transferences metodes pamatlicēji Latvijā veterinārārsti Leons Liepa un Jānis Pīlaps konstatēja, ka recipientu ķermeņa uzbūve lielā mērā ietekmē embriju transferences ceļā iegūto pēcnācēju ķermeņa uzbūvi, masu un augšanu. Tas norāda, ka, lai arī recipienta asinībai nav izšķirīgas nozīmes, liela auguma donorgovju embrijus nav vēlams transferēt ģenētiski mazāka auguma recipientos. Pēcnācēji, kaut arī būs ģenētiski augstvērtīgi, mūža laikā var nesasniegt savas šķirnes prasībām atbilstošu svara pieaugumu.
Recipientam jābūt vidējā ķermeņa kondīcijā tāpat kā donorgovij. Ja recipients ir tele, tai jābūt sasniegušai vismaz 70% no pieauguša dzīvnieka dzīvmasas, turklāt jāvērtē ne tikai svars, bet auguma un svara proporcija, lai tā ir simetriska. Pārāk vāji dzīvnieki nespēs nodrošināt ģenētiski augstvērtīgā embrija vajadzības (atcerieties, ka arī nākamās telītes olšūnu skaits formējas jau grūsnības periodā). Galējības uz vienu vai otru pusi (vājš vai aptaukojies recipients), visticamāk, rezultēsies ar nepilnvērtīgu olnīcu funkciju un nepietiekamu hormonu sekrēciju grūsnības saglabāšanai. Mūsu pieredze rāda, ka tā sauktajām pāraugušajām, aptaukojušajām telēm ar augstu ķermeņa kondīciju rezultāti nav labi, visticamāk, olnīcu disfunkcijas dēļ.
Ievērojot rekomendācijas, kas attiecas uz donorgovīm un recipientiem, visas darbības izpildot precīzi, rezultāti ir! Tādēļ dzīvnieku īpašniekiem, kuri būs ieinteresēti savā ganāmpulkā veikt ģenētiski augstvērtīgu dzīvnieku pavairošanu, lietojot embriju transferences metodi, novēlu atrast savu speciālistu, uzticēties un veidot sekmīgu sadarbību. Lai izdodas!
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
