Kūtī pamatīgi un ar lepnumu 0
Beverīnas novada Kauguru pagasta “Briežu” īpašnieka Jura Cīruļa sapnis kopš pirmajiem saimniekošanas gadiem bijis moderna ferma. Tāda, ko var vajadzības gadījumā paplašināt un, protams, lieliskas piena devējas. Pieredzi tādai ražošanai Juris savulaik noskatījis Amerikā, viesojoties saimniecībās ar augsti attīstītu lopkopību.
Šobrīd ieceres ir piepildījušās un viņš atzīst, ka esot arī pats galvenais – jēga saimniekot un attīstīties: “Man ir stabilitātes un drošības izjūta, jo darbojos veiksmīgi strādājošā kooperatīvā un man kopā ar citiem zemniekiem pieder sava piena pārstrādes rūpnīca.”
Kauguru pakalnā uzbraucot, “Brieži” spīdina varenu ēku jumtus jau pa gabalu. Apstaigājot saimniecības teritoriju, pārsteidz, cik viss ir saskaņots, kompakts, pārdomāts un tīrs. Atvērtā tipa ferma – milzīga un racionāla. Tās projektēšana un būvniecība notikusi, izmantojot Jura pieredzi un paša zīmētos metus, līdz atrasts labākais risinājums: vienmēr svaigs gaiss, gaisma, platas ejas, ieslīpa grīda liekā mitruma novadīšanai, ļoti augsts jumts bez izolācijas, lai neveidojas kondensāts un nav temperatūras kontrasti. Slaukšanas zālē grīdu apsilda zemes siltumsūknis, kas nodrošina arī silto ūdeni. Savukārt paralēlā tipa slaukšanas zāle ar slaukšanas ķekaru pielikšanu tesmenim no aizmugures līdz minimumam samazina iespēju govij traumēt slaucēju.
Zem viena jumta ar slaukšanas zāli nesen nodota ekspluatācijā pagaidām pēdējā būve – govju atnešanās bloks, kas ērtību ziņā gandrīz neatpaliek no mūsdienīgas medicīnas iestādes.
Rūpnīca – drošība ilgtermiņā
– Pirms Jāņiem jaunā piena pārstrādes rūpnīca Jelgavā sāka darbu. Bet piena cena krītas.
– Nav nekāds pārsteigums, ka cena iet uz leju, bet ir aktuāls jautājums, ko mēs, zemnieki, paši varam darīt, lai uzlabotu situāciju. Manuprāt, ir divas iespējas, kuras abas nepieciešams izmantot, – ja iespējams, samazināt pašizmaksu, uzlabojot fermas vadības menedžmentu, lopbarības sagatavošanu un tamlīdzīgi, un otra – kopējā ķēdē no ražotāja līdz patērētājam iegūt lielāku ietekmi un tādējādi stabilizēt ienākumus.
Jā, nu mums ir rūpnīca, bet ne jau rūpnīca atrisinās visu. Tā, manuprāt, ir solis pareizā virzienā ar skatu nākotnē, kas palielina drošību par saimniecībās veikto investīciju atmaksāšanos.
Patlaban zemniekam sāpīgākais, vienalga, piena vai graudu ražotājam, ir tas, ka izejvielu un produkcijas cenas ir strauji svārstīgas – gan ļoti kāpjošas, gan ļoti krītošas.
Tās, protams, tradicionāli ietekmē tirgus piedāvājums un pieprasījums, bet savu ļaunumu nodara arī notikumi biržās, manipulācija ar informāciju, kā arī atsevišķu ietekmīgu tirgus spēlētāju citas mērķtiecīgas darbības. Es priekšroku dotu stabilitātei. Un tieši to nākotnē var nodrošināt lauksaimniekiem piederoši kooperatīvi.
Jāņem vērā, ka lielsaimniecības ir investējušas ar skatu nākotnē, attīstībā un tādēļ, cenai pazeminoties, arī dabū vissmagāko triecienu. Saimniecībās, kur piecas sešas govis slauc tāpat kā pirms daudziem gadiem, nav problēmu – viņus neapdraud arī zema cena, jo ieguldīts nav gandrīz nekas. Protams, katram ir jāparedz savi riski un jāsaprot, ko viņš uzņemas, arī investējot, visu laiku jārēķina līdzi, lai nepārsniegtu savas iespējas.
– Kādus ieguvumus sagaidāt no jaunās rūpnīcas?
– Mana sirdslieta, lolojums un drošības sajūta jau no brīža, kad domubiedru grupa izveidojām “Jauno pienu” (tagad “Trikāta KS”), ir bijusi kooperatīvā saimniekošana. Pirmkārt, saimniekam galvenais ieguvums no tās bijis un nu jau būs arī no pārstrādes rūpnīcas, ir ilgtermiņa stabilitāte. Saliekot veiksmīgi kopā “saražot, pārstrādāt un pārdot”, rodas arī pareizais virziens un rezultāts.
Otrs, ko es gribētu uzsvērt jaunās rūpnīcas sakarā un ko bieži cilvēki neizprot, ir patērētāja ieguvums – viņš nopirks produktu, kas patiešām ražots no piena, jo zemnieki ir ieinteresēti pārstrādāt savu saražoto pienu. Kaut gan pasaulē patlaban ļoti attīstās sintētisko pārtikas produktu ražošana.
Treškārt, iegūs arī valsts. Es paredzu, ka pēc gadiem pieciem sešiem Eiropā un arī Krievijā piena tirgū dominēs vien daži lieli piena pārstrādes uzņēmumi. Iespējams, kāds investēs Latvijā, taču peļņa agrāk vai vēlāk aizplūdīs no Latvijas. Mūsu rūpnīca darbosies Latvijā, mūsu rūpnīca būs drošība Latvijai, ka nopelnītais paliks šeit, nokļūs lauku saimniecībās daudzās attālās Latvijas vietās un stiprinās valsts ekonomiku. Līdz tam vēl daudzi neaizdomājas, bet fakti jau ir šobrīd redzami – cik tad vairs Latvijā atlicis piena pārstrādes uzņēmumu ar nacionālo kapitālu?
Vispiemērotākajā vietā
– Kāpēc esat izvēlējies piena lopkopību?
– Ne jau visu vienmēr var tā viennozīmīgi pateikt, kādēļ tas ir tā vai citādi. Man patīk mans darbs un nozare, ko esmu izvēlējies, redzu tajā labas iespējas. Ja godīgi – pasaulē nemaz nav daudz vietu, kur apstākļi vai situācija ir piemērotāki vai tikpat piemēroti piena lopkopībai kā Latvijā.
– Andris Miglavs gan izteicies, ka piensaimniecība strauji tuvojas riska zonai un ir reāli, ka vidējā iepirkuma cena tuvāko mēnešu laikā varētu noslīdēt līdz pat 17 santīmiem par kilogramu piena.
– Ja runa ir par piena pārstrādātājiem, nedomāju, ka iespēja samazināt galvenās izejvielas cenu ir kāds drauds, pie tam, ja Latvijas veikalos piena produktu cenas būtiski nemainās.
Ja ir runa par piena ražotājiem, domāju, ka viss atkarīgs no tā, cik ilgi saglabājas zema cena. Ja ilgi, protams, tas sekmēs nozarē recesiju. Manuprāt, septembrī vai oktobrī, augot piena produktu pieprasījumam pasaules tirgū, piena cenai arī atkal vajadzētu pieaugt.
Protams, augoša piena produktu pieprasījuma un piena produktu cenas paaugstināšanās apstākļos ieguvējs ir viss piena sektors – gan ražotāji, gan pārstrādātāji. Jebkurā gadījumā, no stabilitātes viedokļa, ir labi būt kā piena ražotājam, tā pārstrādātājam. Tad vieglāk pārvarama katra krīze.
Govs ēdienkarte un frizūra – kā sev
– Kamēr runājamies, pa teritoriju čakli braukā mazais, rotaļīgais traktoriņš “bob cat”.
– Ar to var padarīt ļoti daudz un tas ir īsts ekonomiskais variants. Protams, ir arī lielie traktori un zemes apstrādes tehnika. Tāpat barības maisītājs – izdalītājs. Ikdienā slaucamo govju fermā strādā tikai divi cilvēki. Ir arī datorizētā vadības sistēma slaukšanas datu uzskaitei un analīzei, lai varu laikus atklāt govju saslimšanu. Taču es uzskatu, un tāda ir arī pasaules fermeru prakse, ka vēlos vakaros vai pat naktīs, kad govis mierīgi guļ un gremo, ik pa laikam ir jāapstaigā ganāmpulks un “uz aci” jāpārliecinās, vai viss ir kārtībā.
– Kas ir ražīgas govs ēdienkartē?
– Ja es pateikšu – siens un skābbarība, tas neko neizsaka. Ir svarīgs viss barības sagatavošanas menedžments. Lai tiktu pie augstiem izslaukumiem un labas ekonomikas, zelta atslēdziņa ir kvalitatīvas rupjās lopbarības sagatavošanā.
Mūsu barības devā ir kukurūzas skābbarība, zāles skābbarība, milti, sojas, rapša spraukumi un mikroelementi. Es reizēm smejos – ja sajūti it kā maizes smaržu un gribas pašam ēst to, ko dod govij, tad viss kārtībā. Reizēm gotiņas vajag palutināt ar saldumiem. Mans tēvs ir biškopis un tādēļ paretam fermas iemītnieces tiek padzirdinātas ar medus ūdeni.
– Viens no reti dzirdētiem jauninājumiem – jūs frizējot govīm astes?
– Jā, tāpat kā cilvēkam griež ataugušos matus, mēs kopjam govīm astes. Tādēļ mums nav jādomā ne par astu nogriešanu vispār, ne arī problēmām ar netīrību. Kas attiecas uz to, tad gan pats galvenais ir sakopta, tīra, sausa kūts ar piemērotām guļvietām, tad arī astes būs tīras.
Biznesa formula Starts * z/s “Brieži” nodibināta 1992. gada 1. aprīlī * saimniecībā ir četras govis un 20 ha zemes * līdztekus nodarbojas ar biškopību un maizes cepšanu Attīstība * 2002. gadā apgūta piensaimnieku pieredze Amerikas fermās * 2007. gadā “Briežos” uzbūvēta ferma 200 slaucamām govīm * 2011. gadā uzcelts veterinārais un atnešanās bloks, kā arī barības nojume * apsaimnieko ap 1000 ha zemes, audzē kukurūzu, graudus, lucernu un āboliņu * vidējais izslaukums 9200 kg no govs gadā * z/s “Brieži” ir viena no Trikātas kooperatīva dibinātājiem un piedalās arī jaunās piena pārstrādes rūpnīcas tapšanā Nākotne * cieši saistīta ar kooperatīva “Trikāta KS” attīstību
|
