Franks Gordons: Starptautiskā politika – principi vai intereses? 12
“Viņš varbūt ir nelietis, bet viņš ir mūsu nelietis,” esot teicis ASV prezidents Franklins Rūzvelts, runājot par Anasasio Somozu, kurš no 1936. līdz 1956. gadam bija Nikaragvas faktiskais diktators. Savienotās Valstis viņu atbalstīja, lai nosargātu savas intereses Latīņamerikā. Aukstā kara briedumā ASV Āfrikā atbalstīja Kongo jeb Zairas brutālo prezidentu Žozefu Mobutu cīņā pret Patriku Lumumbu, kurš bija Padomju Savienības favorīts.
Kopš 2011. gada tā sauktā arābu pavasara sevišķi aktuāls, sāpīgs un, jāatzīst, kutelīgs kļuvis jautājums par demokrātisko valstu “apiešanos” ar diktatoriskiem režīmiem, kur jebkura kritika tiek nežēlīgi apspiesta.
Kad Kairas centrā, “Al Tahrir” laukumā sāka pulcēties tūkstošiem ēģiptiešu, lai prasītu šīs valsts ilggadējā, visai autoritārā prezidenta Hosni Mubaraka atkāpšanos, ASV prezidents Baraks Obama šo spontāno masu kustību apsveica, jo principā tieksme pēc demokrātiskajām brīvībām taču ir cildena un pelna atzinību. Bet kas notika, tiklīdz nīstais prezidents Mubaraks tika gāzts? Virsroku guva neiecietīgās “Musulmaņu brālības” kandidāts Morsi, sākās asiņainas sadursmes starp islāmistiem un viņu pretiniekiem. Relatīvs miers un kārtība iestājās tikai pēc tam, kad vadības grožus ar stingru roku satvēra ģenerālis al Sisi, kura uztverē diktatūra nodrošina stabilitāti. Un tieši stabilitāte bija tas, kas vajadzīgs Savienotajām Valstīm: al Sisi tāpat kā gāztais Mubaraks ir, kā mēdz teikt, prognozējams valstsvīrs, kuru starptautiskajā arēnā var neieredzēt, bet kura soļus un motīvus iespējams cik necik paredzēt, uzturot ģeopolitisku līdzsvaru reģionā.
Daudziem ne tikai Sīrijā, bet arī rietumvalstu galvaspilsētās bija neviltots prieks, kad apmēram tajā pašā laikā tauta sacēlās pret nežēlīgo diktatoru Baširu Asadu un viņa klanu, kas gadiem ilgi apspieda jebkādu opozīciju. Diemžēl pretošanās kustība Sīrijā deģenerēja: nu jau trešo gadu plosās pilsoņkarš. Tur karo visi pret visiem, valda šaušalīgs haoss un situācija kļuvusi neaprakstāma, tīri vai apokaliptiska: tumsonīgais islāmistu veidojums, kas dēvējas par “Islāma valsti”, draud sašķobīt pēdējos miera un kārtības pamatus Sīrijā un Irākā, destabilizēt Turciju un naftas emirātus un pastarpināti visas valstis Eiropā, kur dzīvo lielas musulmaņu kopienas. Tagad Vašingtonā dzird nopūtas: ar Asadu vismaz varēja šķetināt nez kādu dialogu. Tagad tur viss bango un sprāgst. Tiec nu gudrs…
ASV un tās sabiedrotajiem, tostarp, šķiet, arī Latvijai, nākas staigāt uz pirkstgaliem, tiklīdz jāsaskaras ar Azerbaidžānu. Turienes autoritarā režīma īpatnība ir Alijevu dinastijas vara: nelaiķis Heidars Alijevs, tagadējā prezidenta Ilhama Alijeva tēvs, pasludināts par Nācijas līderi un visa republika nosēta ar viņa statujām. Tikmēr politieslodzīto skaits Azerbaidžanā sasniedzis simtu, neatkarīgie mediji tiek pamazām apklusināti.
Taču Rietumiem Azerbaidžāna ir ārkārtīgi nozīmīga, pat neatsverama partnere. Tā ir visstabilākā valsts Dienvidkaukāzā, naftas un gāzes vadi tiek virzīti caur Turciju, apejot Krieviju, tās vadība atsakās pievienoties Putina lolojumam – Eirāzijas savienībai, šī valsts ir ģeopolitisks pretsvars Irānas teokrātijai, un šo aspektu prot vērtēt gan lielā Amerika, gan mazā Izraēla.
Stabilitāte un prognozējamība nav nieka lieta.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
