Kustoties locītavas krikšķ un krakšķ 1
Šādas skaņas rada nelīdzenās ceļu (visbiežāk), plecu, elkoņu un plaukstu locītavu virsmas, beržoties cita gar citu. Tā iemesls var būt gan slimības, gan pārmērīga fiziska slodze, skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) klīnikas “Gaiļezers” reimatoloģe Anda Kadiša.
Krakšķēt var arī locītavas, kas atrodas starp mugurkaula skriemeļiem. No tā visbiežāk cieš smaga fiziska darba strādnieki, kuri sūdzas par krakšķēšanu krūšu un jostas daļā, bet sēdoša darba veicēji – muguras kakla daļā.
Darba vieta, kas neatbilst ergonomikas likumiem, un nepareiza poza veicina locītavu virsmu nodilšanu. Uz to reaģējot, kauls veido nelielus izaugumus gan uz locītavām, gan skriemeļu virsmām – tā saucamos radziņus. Kustības laikā tie var radīt ne tikai krikšķošu troksni, bet arī nospiest apkārtējos audus un asinsvadus, izraisot diskomfortu, reiboni un galvassāpes.
Krakšķošas locītavas var būt arī jauniem cilvēkiem, kuriem muskuļi, saites un fascijas, kas ietver locītavas, ir tik elastīgas, ka kustības laikā ļauj locītavu virsmām saskarties. Dažiem cilvēkiem ir paradums knikšķināt pirkstus, tos atliecot un strauji paraujot. Tas radies tādēļ, ka saites, kas ieskauj locītavu, ir tik elastīgas, ka locītavu virsmas viena pret otru atrodas nepareizi, raisot vēlmi tās “nolikt” īstajā vietā. Reimatoloģe gan teic, ka speciāli locītavas krakšķināt nevajadzētu, lai neveicinātu to virsmas nolietošanos.
Ceļu locītavas ļoti nelabvēlīgi ietekmē statiskā slodze, ar ko ikdienā nākas saskarties pārdevējiem vai strādniekiem pie konveijera. Ceļus bojā arī liekais svars, kura dēļ tiem jāiztur ļoti liels spiediens, turklāt pierādīts, ka tauku šūnas veicina locītavu virsmu deģenerāciju. Tādēļ dūšīgiem cilvēkiem cieš ne tikai kāju, bet arī roku locītavas.
Cilvēkiem, kas slimo ar reimatoīdo vai psoriātisko artrītu, pēc tam, kad ar medikamentiem novērstas locītavu sāpes un pietūkums, ar sekām – locītavu krakšķēšanu – jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. “Vairāk vai mazāk locītavas krakšķ pēc jebkura pārciesta iekaisuma, arī tad, ja to izdevies pilnībā izārstēt,” atzīst reimatoloģe Kadiša.
Locītavu krakšķēšana var rasties arī iedzimtas vai iegūtas pataloģijas dēļ, piemēram, ja ir dažāda garuma kājas, skolioze, gūžas displāzija, kad gūžas kaula galviņa neatbilst locītavas bedrītei, kā arī dažādu vielmaiņas slimību dēļ, piemēram, ja ir cukura diabēts vai vairogdziedzera slimības.
Tomēr lielākoties locītavu krakšķēšana sākas pēc 50 – 60 gadu vecuma, kad pastiprināti sāk nodilt locītavu skrimslis. Sievietēm šī problēma īpaši saasinās menopauzē, jo šajā laikā organismā mainās hormonu līdzsvars un strauji sāk attīstīties deģeneratīvās izmaiņas locītavās.
Uzziņa
Kā mazināt locītavu krakšķēšanu
* Locītavu virsmām nodilstot, samazinās skrimšļa šūnu jeb hondroicītu daudzums, kas nodrošina sinoviālā šķidruma izdalīšanos. Turklāt šis šķidrums kļūst arī nekvalitatīvs, jo tajā ir par maz hialuronskābes, kas darbojas kā smērviela, tādēļ viens no ārstēšanas veidiem ir šīs skābes atvasinājumu ievadīšana lielajās locītavās.
* Skrimšļa sastāva uzlabošanai plaši lieto arī glikozamīna un hondroitīna preparātus. Lai gan, tos lietojot, nav iespējams pilnībā nogludināt locītavu virsmas, taču iespējams mazināt sāpes un krakšķēšanu. Locītavu skrimslī nav asinsvadu, tādēļ tas atjaunojas, pateicoties apkārtējo audu asinsritei un sinoviālajam šķidrumam.
* Lai stiprinātu saites un muskuļus, kā arī nodrošinātu labu asinsriti apkārtējos audos, nepieciešamas fiziskās aktivitātes, kas nerada pārslodzi locītavām, piemēram, nūjošana, peldēšana, riteņbraukšana.
