„Kūstošie sniegi”. Rīgas Krievu teātra iestudējuma „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” recenzija 8
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādē “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” katrs tēls palīdz veidot daudzveidīgu vidi, kurā ļaunais ir cieši blakus cilvēcīgajam.
Režisores Lauras Grozas Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir viens no šīs sezonas savdabīgākajiem notikumiem. Iestudējumam ir gan interesanta forma, gan (un tas ir vēl jo svarīgāk) nozīmīgs un drosmīgs vēstījums.
Dramaturgs Artūrs Dīcis lugu veidojis, vadoties no Sandras Kalnietes grāmatas motīviem, tajā iekļaujot gan zināmākas norises, gan unikālo, kas kopumā, jādomā, intriģēs arī tos, kuri vēstures faktus varētu labi pārzināt. Šajā izrādē skarbo notikumu izklāstā panākts vajadzīgais pietuvinājums – ļoti tiešais un personiskais, kam kā atmiņu liecībām nevajadzētu atstāt vienaldzīgus pat tad, ja spējas iejusties citu dzīvē nav raksturīgas.
Latvijas kultūrā deportāciju tematikai pievēršas samērā regulāri, lai gan ne bieži, šādi it kā spītējot laiku pa laikam izskanējušiem viedokļiem, ka filmu vai izrāžu par vēsturi ir par daudz, jo vairāk taču vajadzētu pievērsties mūsdienām. Skaidrs gan, ka, nepārzinot pagātni, dažkārt par šo laiku sarežģītajām problēmsituācijām var rasties vienkāršota izpratne, kas neļaus vispusīgi vērtēt patlaban notiekošo. Iespējams, ka izrādes uztveri noteiks tas, kādas ir skatītāja priekšzināšanas par 1941. un 1949. gada deportācijām. Var būt tā, ka jau ir daudz kas zināms par izsūtīšanām, un tas dažādu iemeslu dēļ var palīdzēt vai dažkārt tomēr traucēt (ja radies cits priekšstats par šiem notikumiem) uztvert jauniestudējumu. Iespējams, ir lasītas Melānijas Vanagas grāmatas vai Oļģerta Krodera atmiņas “Mēģinu būt atklāts” (viņa ģimeni deportācijās iemeta tikpat negaidīti, nesaprotami un gluži līdzīgi kā Sandras Kalnietes mammas tuviniekus). Kāds skatītājs droši vien atcerēsies “Teātrī TT” veidotos Laura Gundara iestudējumus – pasen tapušo “Pieskaries baltajam lācim” un svaigo “Pipartēju” vai Valtera Sīļa Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi “Veļupes krastā” (2010). Varbūt skatīta Viestura Kairiša skarbā filma “Melānijas hronika” (2016) vai samērā “maigais”, bet savulaik negaidīti un neizskaidrojami drosmīgais režisora Aloiza Brenča veidotais seriāls “Ilgais ceļš kāpās” (1981), kas pat saņēma PSRS Valsts prēmiju. Var būt pretēji, piemēram, ja maz kas zināms vai mācīta “pareizā vēsture” padomju laikā, tad notikumu skarbums var satriekt, turklāt pat tā, ka grūti to izturēt. Neiespējami gan šķiet tas, ka izrāde varētu tās skatītājus pamest vienaldzīgus.
Būtiski, ka tā tapusi Rīgas Krievu teātrī, turklāt – bilingvāli (tai ir subtitri latviešu un krievu valodā). Sākotnēji var šķist neizprotami tas, kāpēc ģimene Latvijā 1941. gadā runā gan latviski, gan krieviski, taču visai drīz tas kļūst nesvarīgi, jo aktieru darbība pilnībā iesaista norisēs un koncentrē uztveri. Izrādes divvalodība pilnībā attaisnojas, īpaši tad, kad tā precīzi izpaužas pārdzīvojumu spriedzes mirkļos. Mēdz taču būt, ka instinktīvi pārejam uz dzimto valodu citas valodas vidē, ja notiek kas izmisīgi satraucošs, ko prāts vairs nespēj kontrolēt.
Aktieru spēle ir īpaši uzteicama. Prieks par Ingas Misānes-Grasbergas (izrādes galvenais tēls – Ligita) lielisko un precīzo saspēli ar Veroniku Plotņikovu (viņas mamma Emīlija), interesanti vairākās lomās ir Ivans Streļcovs (viņš ir vērtīgs trupas papildinājums, ierobežojumu laikā varbūt līdz šim mazāk pamanīts), Olga Ņikuļina un Rodions Kuzmins (piemēram, Tēva lomā, kurš rīkojas pareizi “normālā situācijā”, paņemot ģimenes čemodānus, bet nepareizi šajā ekstremālajā brīdī). Katrs tēls palīdz veidot daudzveidīgu vidi, kurā ļaunais ir cieši blakus cilvēcīgajam.
Iestudējumam rasta atbilstoša forma. Izmantota teātra Lielās zāles skatuve, pietuvinot norises, tajā ir krāšņi miera laiku tērpi (un kurpītes!), kas kontrastē ar represētāju un Sibīrijas dzīves pelēcību. Radīta iespaidīga multivide, organiski apvienojot mūziku, gaismas, telpu. Izrādes scenogrāfijas pamatu veido aplis, uz kura ir uzklāti daudzi paklāji, tos pakāpeniski saritinot līdz kailai grīdai (vai, ja to tveram tēlaināk, zemei), kas iezīmē cilvēka dzīves/eksistences būtību. To gan labāk var saskatīt un novērtēt, ja sēž tālāk/augstāk. Daudzi paliek šajā sasalušajā zemē, citiem izdodas no tās atsperties, lai turpinātu dzīvot. Nedaudz līdzīga pieeja – daudzkārtu audekli – savulaik bija izmantota Ādolfa Šapiro iestudētajā Ibsena “Pērā Gintā” Jaunatnes teātrī, kurā Ilmāra Blumberga krāšņie apgleznotie pārklāji viens pēc otra nolobījās, tā cerot tikt pie būtības. Tolaik tas bija ļoti iespaidīgs un dominējošs izrādes akcents, šoreiz šāds risinājums harmoniski iekļaujas koptēlā.
Izrādē daudzu tēlu cerības citu pēc citas iznīcina – brutāli, bezjēdzīgi, cerot salauzt to, ko tomēr pilnībā neizdodas iznīdēt pat tad, ja cilvēki mirst. Iestudējums var palīdzēt mazināt šādu “mūžīgā sasaluma” sastingumu, atkausēt, lai spētu iejusties notiekošā būtībā un domāt bez aizspriedumiem. Vispārinot vēstījumu: neaizmirstot pagātni, šādi var brīvi domāt par nākotni.
Sandras Kalnietes vecmāmiņa Emīlija mirst Sibīrijas sniegos, atmiņu autores mammai Ligitai izdodas atgriezties no izsūtījuma (pat divas reizes). Lielā ģimene gan ir izkliedēta plašajā pasaulē. Iestudējumam ir ļoti īsas, bet laimīgas un aizkustinošas beigas. Kāpēc skarbās izrādes noslēgums ir uzskatāms par optimistisku, ja bijuši tik daudzi smagi upuri – iznīcināta, sabojāta dzīve? Darbā bez patosa tiek pieminēts Sandras Kalnietes ieguldījums, lai nodrošinātu Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā, viņas darbība pēdējo 35 gadu laikā vērsta uz to, lai šādi pārdzīvojumi vairs neatkārtotos. Tātad var pārmantot un uzturēt cerību pat tik nežēlīgos apstākļos, to īstenot.
Šosezon Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuāra izvēle ir ļoti saistoša un drosmīga. Nav vērts mēģināt darboties tā, lai “visiem būtu pa prātam”. Pat tad, ja kāds no līdzšinējiem skatītājiem ir atturīgs pret jauno repertuāra kursu, skaidri principi un konsekventa to īstenošana attaisnosies. Visticamāk, teātris iegūs jaunus draugus un sniegi kusīs.
UZZIŅA
Pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem, “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”
* Režisore Laura Groza, scenogrāfi un kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, dramaturgs Artūrs Dīcis, tulkotāja Lina Ovčiņņikova, videomākslinieks -8, oriģinālmūzika: Rūdolfs Dankfelds, Miķelis Putniņš, gaismas: Maksims Ustimovs, izrādes vadītāja Inga Grams.
* Lomās: Inga Misāne-Grasberga, Rodions Kuzmins, Veronika Plotņikova, Olga Ņikuļina, Anatolijs Fečins, Ivans Streļcovs.
* Nākamās izrādes: 25., 26. jūlijā.
