Detektīvu karaliene Agata Kristi: par viņas īsto dabu, pārciestajām dvēseles traumām nenojauta pat vistuvākie… 0
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Detektīvu varoņu teiktais nekad vēl nav skanējis tik zīmīgi kā šobrīd, kad pasaulē valda tehnoloģijas un ātrums, prāts nespēj aptvert notiekošo, bet vakars nezina, ko nesīs rīts. Taču ir kāda nemainīga lieta, kas nostalģiski atgādina par zelta laikiem – detektīvu karalienes lēdijas Agatas Kristi darbi. Šoruden viņu pieminēja 130 gadu jubilejā. Bet visu laiku labākais Erkils Puaro – Deivids Sušē – saņēma Britu Impērijas ordeni un kļuva par bruņinieku.
Par citiem, nevis par sevi
Agata Kristi nebija pirmā detektīvrakstniece, taču tieši viņu sauc par angļu klasiskā detektīva māti: mīklaina slepkavība, daudz it kā nevainīgu aizdomās turēto, pagātnes ēnas un detektīvs, kurš atklāj visus noslēpumus. Starp citu, zinātāji iesaka viņas darbus sākt lasīt ne agrāk par 12 gadu vecumu.
Kristi ir smalka cilvēka būtības pazinēja – tāpat kā abi viņas galvenie varoņi. Literatūrzinātnieki uzskata, ka pašapzinīgais ūsainis Erkils Puaro un viedā, klusā vecmeita mis Mārpla slēpj rakstnieces vīrišķo un sievišķo alter ego. Vai tā ir? Ko mēs par viņu zinām? Visai maz, lai gan lēdijas Agatas dzīves vētras ir daudzdaļīga romāna cienīgas. Nevienam biogrāfam nav izdevies ielūkoties visos viņas dzīves noslēpumos. Par Agatas īsto dabu, pārciestajām dvēseles traumām nenojauta pat vistuvākie, bet pašas rakstītās četras autobiogrāfijas atklāja tikai to, ko viņa ļāva…
Draiskā romantiķe
Agata Millere pasaulē nāca Ešfīldā turīgu vidusšķiras pilsoņu ģimenē un uzauga kā romantiska ideāliste, kas nepazīst reālo dzīvi. Agatas māte Klāra Millere mīlēja viņu vairāk nekā pārējos bērnus un neprātīgi lutināja. 1901. gadā pēc tēva, jautra un dzīvespriecīga cilvēka, pēkšņās nāves ģimene palika teju bez iztikas līdzekļiem – māte pat gribēja pārdot dzimtas māju, taču Agata iebilda – viņas drošības salu! Diemžēl naudas trūkuma dēļ pēc gada elitārā privātskolā Parīzē Agatai nācās atgriezties Anglijā, lai izglītotos mājās. Glāba grāmatas. Īsā laikā bija izlasīta pašu, kaimiņu un publiskā bibliotēka. Agatu saistīja izjādes, medības, skrituļošana, spiritisms un teātris. Klusā meitene labprāt piedalījās mājas teātrī, uz skatuves pilnīgi pārvēršoties. Viņa mīlēja arī smalkās sabiedrības balles, ko rīkoja apkaimes turīgākās ģimenes. Piemīlīgajai mademoiselle pielūdzēju netrūka.
Virsnieks ar zilām acīm
1913. gadā Jorkā, tikko sasniegusi 23 gadu vecumu, lorda un lēdijas Klifordu mājas ballē Agata iepazinās ar Ārčiju – Karaliskās flotes virsnieku Arčibaldu Kristi. Gara auguma, slaids, iededzis, viļņainiem tumšiem matiem, nedaudz ieslīpām koši zilām acīm – ak! Visu vakaru viņi dejoja viens ar otru, nemanot pārējos. Apburtā Agata uzaicināja Ārčiju paciemoties viņu ģimenes mājā Ešfīldā, ne visai ticot, ka viņš atbrauks. Turklāt Agata jau bija saderināta ar kādu lādzīgu kaimiņu jaunekli, drīz vajadzēja būt kāzām. Var tikai iedomāties viņas pārsteigumu, kādu rītu ieraugot Ārčiju sēžam uz Ešfīldas lieveņa. Agatas mātei viņš likās aizdomīgs. Pirmajā vakarā pēc viņa aiziešanas lēdija Klāra meitai teica: “Ļoti glīts jauns cilvēks, taču nevērīgs pret citiem un bez naudas…” Klāra Millere labi pazina cilvēkus. Jau doma vien, ka mīļākais bērns varētu apprecēties ar šo patmīlīgo narcisu, spieda sirdi. Taču Agata bija iemīlējusies un iebildēs neklausījās. Abi sāka regulāri satikties, un, kad Ārčijs Agatu bildināja, viņa mirklī piekrita, atsakot pirmajam līgavainim. Ziemassvētkos pēc trīs mēnešu pazīšanās viņi salaulājās. Agatas mūžā šī bija vienīgā reize, kad viņa ignorēja mātes padomu, lai gan vienmēr bija teikusi, ka māte ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas viņu patiesi saprot, turklāt viņai allaž taisnība (tāpat kā mis Mārplai, kuras dzīves pieredze ļāva Sentmerimīdas ciematiņā saskatīt visu pasauli, no kuras viņa neko labu negaidīja).
Rakstīšana – plāksteris dvēselei
Jaunā pāra laimi satricināja Pirmais pasaules karš – virsnieku Arčibaldu Kristi aizsūtīja uz fronti. Agata apmetās pie mātes un iekārtojās par medmāsu Torkvejas hospitālī, par simbolisku samaksu veicot smagu darbu. Arī Otrā pasaules kara laikā viņa kopa ievainotos – hospitālī Kingdonā. Kādu laiku strādājusi par farmaceita palīdzi aptiekā. Apveltīta ļoti asu prātu, iztaujāja mediķus un mācījās procesā, iegūstot izcilas zināšanas par indēm, ko vēlāk meistarīgi izmantos savos darbos.
Agata skuma. Darbs nogurdināja. Atslodzei viņa sāka rakstīt mazus, romantiskus stāstiņus, tad drusku garākus – mistiskus, un sūtīt izdevējiem. Cits pēc cita tie atgriezās atpakaļ.
Nelīdzēja pat sadarbība ar literāro aģentu Hjū Mesiju – Agatas Kristi agrīnie rakstu darbi tika noraidīti.
Interesanti, ka viņas pirmo 1916. gadā tapušo romānu “Slepkavība Stailzā”, kurā parādās ūsainais beļģu detektīvs Erkils (Herkuls) Puaro un viņa labākais draugs kapteinis Heistings, kā lasīšanai nepiemērotu noraidīja seši izdevēji. Var iedomāties, kā viņi vēlāk koda pirkstos…
Ārčijs atgriezās. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Londonā, 1919. gadā pasaulē nāca Rozalinda – Agatas un Ārčija meita. Neraugoties uz sadzīves grūtībām un naudas trūkumu, šis bija laimīgākais periods Agatas dzīvē. Ārčijs beidzot dabūja vietu, kas deva solīdus ienākumus un ļāva dzīvot neknapinoties. Kristi pāris nopirka ārpilsētas māju un pārcēlās turp uz dzīvi. Agata visu laiku vadīja mājās kopā ar Rozalindu – konservatīvi audzināto jauno lēdiju tas apmierināja un darīja laimīgu. Viņa uz mūžu bija iegaumējusi mātes vārdus: “Nauda nav galvenais. Svarīgi, lai apkārt miers un omulība.”
Tobrīd Agata vēl nezināja, ka vārdi “miers un omulība” vēlāk tiks attiecināti uz viņas darbiem, nevis dzīvi. Noraidījumu sarūgtināta, taču vecākās māsas Medžas skubināta, viņa turpināja rakstīt. Beidzot 1920. gadā klajā nāca pirmais romāns “Noslēpumainais notikums Stailzā”. Mazās pelēkās šūniņas iekaroja Angliju un Ameriku, un jokainais hobijs pārvērtās ienākumu avotā. Cits pēc cita iznāca romāni “Slepenais ienaidnieks”, “Slepkavība golfa laukumā”, “Cilvēks brūnajā uzvalkā”, “Skursteņi” un stāstu krājums “Puaro izmeklē”, taču par liktenīgo pagriezienu kļuva “Rodžera Ekroida slepkavība” (1926), pēc kura Agata Kristi “pamodās slavena”. Kopā ar ūsaino detektīvu.
“Eiropā dižākā” privātdetektīva Puaro gaitas ilga 55 gadus. Grāmatas izķēra kā karstus pīrādziņus, nostiprinājās Agatas Kristi detektīvromānu rakstnieces reputācija, honorāri auga, izdevēji un tirgotāji līksmi skaitīja naudu… Tā līdz “Priekškaram”, kas iznāca 1975. gadā. Puaro jāatrisina neatrisināms uzdevums, kas viņā izraisa dziļu ticības un ētikas krīzi… Un tad rakstniece savu varoni “nomirdina”.
Slavenā privātdetektīva Erkila Puaro nāve bija tik skumjš notikums, ka prestižais “The New York Times” atvadu vārdus literārajam varonim nopublicēja… uz pirmā vāka.
Dzīve kā šūpoles
Liktenis ar vienu roku dod, ar otru ņem… Laime bija “pārāk ideāla, lai turpinātos”. Skaistulis vīrs, saskanīga laulība, brīnišķīga meita, kā ūdens lāse līdzīga Ārčijam, rakstniecība kā tīkama nodarbe sirdij, dvēselei un makam. Nekas neliecināja par vētru…
1926. gadā, piedzīvojusi meitas triumfu, pēc ļauna bronhīta izdzisa lēdija Klāra. Agata to uzņēma ārkārtīgi smagi, māte bija viņas dzīves pamats. Autobiogrāfiskajā romānā “Nepabeigtais portrets” (1934) viņa Sēlijas (pašas prototipa) mutē ieliek vārdus: “Sēlija redzēja cauri visiem, bet māte – viņai. Kopš mazotnes Sēlija bija sapratusi, ka māte ir brīnumaina sieviete un pasaulē nav neviena labāka…”
It kā ar to nepietiktu, dārgais Ārčijs ierunājas par šķiršanos – viņam esot ilgstošs romāns ar sievieti, vārdā Nensija Nīla, viņi gribot precēties. Saruna notika 3. decembrī, Rozalindas dzimšanas dienas priekšvakarā, kad Agata bērnistabā greznā papīrā saiņoja dāvanas meitai. Satriektā Agata nespēja noticēt – viņa tā mīlēja savu skaisto vīru, turklāt viņai bija ieaudzināts: laulība ir uz mūžu! Cerētās padevīgās piekrišanas vietā saņēmis pretsparu, Ārčijs, durvīm dārdot, metās prom, lai neatgrieztos. Izmisusī Agata nespēja noticēt – atskaitot kara laiku, liktenis viņiem dāvāja 11 laimīgus kopdzīves gadus, un nu vīrs grasās atstāt viņu un meitu. Kāpēc? Vai tiešām Agata kļuvusi veca un Ārčijs grib viņu sūtīt pensijā? Tagad, kad viņa tik traģiski zaudējusi māti… Tas ir nežēlīgi! Taču Kristi kungs, no dabas būdams egoistisks, spītīgs un ietiepīgs visā, kas attiecās uz viņa labklājību, bija akls un kurls. Viņš alka laimes kopā ar Nensiju. “Agrāk sajūsminājos par Ārčija nelokāmo un neatlaidīgo raksturu, tagad redzu viņa dvēseles ēnas pusi…” dienasgrāmatā rakstīja Agata.
Un tad… Agata – smalkā, labi audzinātā angļu lēdija – izdarīja kaut ko dāmai nepiedienīgu, pievēršot sev sašutušo mietpilsoņu uzmanību: nevienu nebrīdinot, pazuda uz 11 dienām. Bez vēsts.
Tobrīd viņa jau bija slavena, un sensacionālā pazušana mirklī nonāca avīžu pirmajās lapās. Anglija satraucās. Slaveno detektīvrakstnieci meklēja visi – tuvinieki, prese. Anglijas policija, Skotlendjardu ieskaitot, palika vai bez kājām, pārķemmējot mežus, krūmājus un purvus, cerot atrast ja ne Agatu, tad viņas līķi. Tika izvirzītas vistrakākās versijas – sagūstīta un nolaupīta izpirkuma dēļ, nogalēta… Bet kāpēc? Visu skati pievērsās vīram. Vai pati Kristi nebija teikusi – visbiežāk vainīgi tuvākie?
Soli pa solim tika restaurēti pēdējo dienu notikumi.
Dienu pirms pazušanas rakstniece tikusies ar savu izdevēju, apsprieduši nepabeigto “Zilo vilcienu”, pēc tam viņa dārgos Londonas veikalos iegādājusies dāmu nieciņus un veļu, apmeklējusi frizieri un kosmētiķi, vakarā restorānā paēdusi vakariņas kopā ar draudzeni. Nākamajā dienā – 3. decembra rītā – starp Agatu un Arčibaldu izcēlies pamatīgs un skaļš strīds, ko dzirdējusi istabene. Arčibalds saniknots aizskrējis, Agata lepnā vientulībā paēdusi brokastis un devusies apciemot vīramāti misis Helmsliju, kura vēlāk atcerējās – vedekla bijusi labā noskaņojumā, ne ar vārdu neesot ieminējusies par strīdu, tiesa, pirkstā nav bijis laulības gredzena. Piecos pēcpusdienā Agata atgriezās mājās, bet pusnaktī aizbrauca ar savu auto.
4. decembra rītā pamesto auto atrada netālu no Londonas, sīkā miestiņā Ņūlenkornerā.
Viena diena par katru gadu
Bēgšana, nolaupīšana, pašnāvība vai slepkavība? Uzpeldēja ziņas par nesaskaņām Kristi ģimenē.
Neuzticīgais Arčibalds visas 11 dienas atradās galvenā aizdomās turētā godā, viņam nācās izbaudīt gan preses uzbrukumus, gan ļaužu nievas, gan Viņas Majestātes bezmaksas viesnīcas cieto guļvietu. Ārčija fotogrāfijas tika publicētas lielāko angļu laikrakstu pirmajās lappusēs, dēvējot Ārčiju gan par izmisušo laulāto draugu, kurš mirst aiz bažām par sievas likteni, gan izvirtuli, kurš piespiedis nabaga sievieti izdarīt pašnāvību, gan galveno aizdomās turēto paša sievas noslepkavošanā. Klīda baumas, ka liktenīgās piektdienas pēcpusdienā Agata viņam zvanījusi un abi tikušies. Ārčijs visu noliedza: “Esmu pārliecināts, ka Agata slēpjas, jo negrib sev pievērst uzmanību.” Viņš atcerējās sievas joku: es varētu noorganizēt savu pazušanu ne sliktāk kā detektīvromānā.
Agatas vīramāte izturējās cēlsirdīgi, lai gan abu attiecības bija saspīlētas: “Neticu ne pašnāvībai, ne bēgšanai. Agata ir pārāk uzticīga ģimenei, lai to pamestu. Viņa šādi nejokotos. Manuprāt, mana vedekla dvēseles satricinājuma dēļ atstājusi mašīnu un kaut kur aizklīdusi.” Tas likās pieņemami.
Taču laiks gāja, un arvien ticamāka kļuva versija, ka Agata nogalināta.
Atrisinājums bija negaidīts. 14. decembrī pasaule uzzināja: slavenā rakstniece, kuru pēc foto atpazinuši Harovgeitas “Gulbja” viesnīcas darbinieki, visu laiku ar svešu vārdu dzīvojusi Anglijas ziemeļos. Viesu grāmatā piereģistrējusies ar vīra mīļākās vārdu – misis Nīla no Keiptaunas. Vēlāk, policijas un tuvinieku iztaujāta, atzina, ka neko neatceroties, tā notēlojot amnēziju uz nervu pamata, ka noticēja pat ārsti. Nākamajā rītā sasauktajā preses konferencē mīlošais un gādīgais Arčibalds Kristi norūpējies paziņoja, ka sievai noteikta diagnoze: amnēzija – pārejošs atmiņas zudums.
1927. gada janvārī Agata Kristi, joprojām “skumja, bāla un nomākta”, kopā ar sekretāri un meitu devās ceļojumā uz Kanāriju salām, lai “atpūstos un atgūtu atmiņu”. Pēc trim mēnešiem atgriezās ar piekrišanu Ārčija prasībai. 1928. gada oktobrī tiesa viņus izšķīra. Agata paturēja aizbildniecību pār meitu Rozalindu un Kristi uzvārdu, jo tas viņai bija atnesis veiksmi literatūrā. Nedēļu pēc tiesas sēdes Ārčijs apprecēja Nensiju, un viņi klusi un mierīgi nodzīvoja kopā līdz mūža galam.
Par to laiku Kristi rakstījusi: “Slimība, skumjas, izmisums un lauzta sirds.” Turpmāk rakstniece kategoriski atteicās runāt par šo notikumu. Pat pašas 15 gadus rakstītajā un 1965. gadā izdotajā “Autobiogrāfijā” par šo epizodi nav ne vārda. Un kopš tā laika Agata Kristi ienīda žurnālistus, jo tie, neticot viņas pazušanas oficiālajai versijai, uz savu roku pūlējās aizrakties līdz patiesībai. Reiz ar tīri anglisku ironiju viņa tiem pasvieda frāzi: “Kāpēc? Nu, mans vīrs bija atradis sev jaunāku sievieti…”
Un tomēr – kāpēc? Agatas biogrāfi joprojām nespēj vienoties, kas liktenīgajā piektdienā noticis: vai tiešām pēc pārciestā šoka Agata zaudējusi atmiņu vai ar nolūku nospēlējusi “detektīvu iz dzīves”? Visi, kas viņu pazina – māsa Medža, vīramāte un sirdsdraudzene Karla Fišere – kategoriski noliedza izjokošanu, jo sadzīvē Agata bijusi ļoti kautrīga, klusa, pat kompleksaina, strikti ievērojusi uzvedības normas. Atlika pēdējā, šķiet, patiesākā versija – rakstniece vīra dēļ tiešām pārdzīvojusi smagu dvēseles drāmu…
Agatas biogrāfe rakstniece Dženeta Morgana rakstīja: “Nespēdama tikt galā ar bēdām, viņa izšķīrās par galējo soli. Bēgšanu. No sevis. Tuviniekiem. Visas pasaules.
Viņa bēga Nekurienē, atstājot tuviniekiem un draugiem atvadu vēstules.” Morgana dažas no tām tika lasījusi, taču neizpauda saturu. Tikai reiz izmeta frāzi: “Tās bija izmisušas sievietes vēstules. Tādas sievietes, kura aiz pāridarījumiem, rūgtuma un bēdām zaudējusi prātu…” Agatai Kristi šķiroties bija 38 gadi.
Grāmatas un Makss
Agata metās darbā. Pētot viņas bibliogrāfiju, redzams, ka 1928.–1930. gadā tapuši pieci spožākie darbi, arī “Slepkavība mācītājmājā”, kurā pirmoreiz debitē simpātiskā vecmeita mis Mārpla. Pārvarot atmiņas, viņa rakstīja kā apsēsta, cerot atgūt sirdsmieru. Nekā.
1930. gadā, draudzenes Karlas un meitas Rozalindas pierunāta, viņa dodas ceļojumā. “Man jātiek ar sevi skaidrībā, jāļaujas savām vēlmēm, galu galā – es negribu līdzināties sunim, kas akli seko saimniekam. Var jau būt, ka līdz šim esmu tāda bijusi…”
Apceļojusi vairākas Vidusjūras valstis, Kanāriju salas, grasās braukt uz Rietumindiju, taču nejauši iepazīstas ar simpātisku angļu laulāto pāri, kuri tikko atgriezušies no Bagdādes. Viņi pierunā Agatu apskatīt Austrumus, Agata sev neraksturīgi piekrīt. Viņa brauc Austrumu ekspresī – tajā pašā, kas pēc neilga laika kļūs par slavenā romāna darbības vietu.
Milāna, Belgrada, Stambula, Damaska… Šie nosaukumi saviļņo iztēli. Agata sapņo par piedzīvojumiem, iespaidiem un nepazīstamiem cilvēkiem, kuri mainītu viņas dzīvi. Ceļojuma galamērķis ir Bagdāde – krāšņā paklāju, pasaku, putnu, ziedu un dārgakmeņu pilsēta, taču Agatai tur kļūst skumji un vientuļi. Nodzīvojusi Bagdādē tikai dažas dienas, viņa pieņem paziņu uzaicinājumu piedalīties arheoloģiskā ekspedīcijā un dodas tiem līdzi uz Ūras arheoloģisko nometni, kur iepazīstas ar jaunu, daudzsološu zinātnieku – šumeru kultūras pētnieku arheologu Maksu Malovanu.
Jaunais cilvēks ir kluss, kautrīgs, neuzbāzīgs. Vizuāli pilnīgs pretstats Ārčijam – kalsns, stiegrains, tumšmatains. Viņi uzreiz kļūst par labiem draugiem. Agata Maksa sabiedrībā jūtas brīvi un atraisīti. Dienasgrāmatā viņa raksta: “Beidzot es atpūšos…” Viņai patīk Maksa noslēgtība, savaldība un cieņa, ar kādu tas ieklausās sarunbiedros.
Kad rakstniece ierunājas par prombraukšanu, Makss piesakās pavadīt līdz Bagdādei. Pēc vairākdienu nogurdinoša ceļojuma cauri tuksnesim viņi sasniedz pilsētu, kur abus pīšļos satriec vēstule, kas jau vairākas dienas gaida Agatu – smagi saslimusi Rozalinda… Agata steigšus atgriežas Anglijā. Makss brauc viņai līdzi. Viņš nedrīkst “tik grūtā brīdī pamest vienu viņam tik dārgu sievieti!”. Londonā abi uz neilgu brīdi šķiras, jo Maksam darījumu dēļ jādodas uz Franciju. Agatai ir skumji viņu zaudēt pat uz neilgu laiku, jo šis jauneklis (Maksam ir 26 gadi) viņu saprot no pusvārda – gluži kā reiz māte. Viņa baidās no kārtējās rūgtās šķiršanās un ļoti pārdzīvo. Veltīgi.
Atgriezies no Francijas, Makss ne vien uzmeklē Agatu, bet apmetas uz dzīvi netālu no Ešfīldas, un viņi bieži tiekas Agatas mājā. Varētu pat teikt – Makss tur gandrīz dzīvo.
Kādu vakaru, kad Agata jau dodas pie miera, Makss negaidot ienāk viņas guļamistabā, klusējot apsēžas uz gultas malas un rāmā mierā paziņo, ka vēlas Agatu precēt. Slavenā rakstniece, kura tik veiksmīgi tiek galā ar citu problēmām, savējo priekšā izrādās bezspēcīga. Kā tā – viņi taču ir draugi, viņam divdesmit seši, viņai jau četrdesmit. Makss nesatricināmi pastāv uz savu. Rakstniece sāk svārstīties… “Dziļi manī sāpēja nesadzijusī rēta no pirmās laulības. Biju sapratusi to, ko agri vai vēlu saprot visas sievietes, – vienīgais cilvēks, kurš spēj vissmagāk sāpināt, ir vīrs.” Tomēr neatlaidība uzvarēja – 1930. gada 11. septembrī Agata un Makss svinēja kāzas.
Šīs laulības atšķirībā no pirmajām bija laimīgas un mierpilnas. Laulātie draugi nekad nešķīrās. Rakstniece devās līdzi savam vīram viņa biežajās arheoloģiskajās ekspedīcijās, iedvesmojoties saviem detektīvromāniem par Ēģipti, Mezopotāmiju un Indiju.
1934. gadā nāk klajā sensacionālā “Slepkavība Austrumu ekspresī”. Kāzu 25. gadadienā Agata raksta: “Labākus vīrus par arheologiem grūti atrast. Jo vecākas jūs kļūstat, jo vairāk viņi jūs mīl.”
Malovanu pāris dzīvoja Čelsijā, Kresvelpleisā, vēlāk Šefīldas terasēs. Pēc “ekspreša” panākumiem iegādājās Vinterbrukas pusmuižu Velingfordā, kas kļuva par galveno mītnes vietu – te klusumā Agatai vislabāk rakstījās. Neraugoties uz atpazīstamību, Kristi bija miera mīļotāja: “Man netīk pūļi, troksnis, gramofoni, alkohols un cigaretes. Mīlu sauli, jūru, ziedus, ceļošanu, ēdienus, sportu, koncertus, teātri, klavieres, rokdarbus, dārzkopību, humoru un labas manieres.”
Pamazām slavenā rakstniece ļaujas ievilkties sabiedriskajā dzīvē – kļūst par Velingfordas drāmas biedrības prezidenti, Karaliskās literātu biedrības locekli, Detektīvu kluba līdzprezidenti. Saņēmusi Ekseteras universitātes Goda doktora grādu, Amerikas mistēriju rakstnieku Lielo balvu.
1971. gadā 81 gada vecumā Agata Kristi no karalienes Elizabetes II rokām saņem valsts augstāko goda zīmi – Britu Impērijas ordeni. Nu viņa ir lēdija Agata Kristi Malovana. Pirms trim gadiem par nenovērtējamu ieguldījumu arheoloģijā bruņinieka kārtā ticis iecelts arī Makss Malovans.
Mistēriju karaliene
Laika posmā no 1971. līdz 1974. gadam rakstnieces veselība strauji pasliktinājās, tomēr viņa raksta. Kanādiešu pētnieki, analizējot pēdējos piecos Kristi dzīves gados sarakstīto, atraduši norādes uz Alcheimera slimības klātbūtni. 1976. gada 12. janvārī Vinterbrūkas mājā Agata Kristi aiziet mūžībā. Uzticamais Makss viņu pārdzīvo par diviem gadiem.
Mistēriju pavēlniece, Noziegumu karaliene, visu laiku labākā detektīvu rakstniece – kā tikai viņa nav godāta. Kas bija viņas popularitātes stūrakmens? Klasiska romāna struktūra, spilgti sižeti, sulīgi personāži, mīklains noziegums, sāncensības elements, laika, vides un sabiedrības raksturojums?
Farmakoloģijas profesors Maikls Džeralds: “Vairāk nekā pusē viņas romānu kāds tiek nozāļots, un profesionāli. Visticamāk, to viņa samācījusies, strādājot slimnīcā.” Kristi savu aizraušanos ar indēm komentē ironiski: “Man nepatīk netīrība. Vieglāk taču tā, lai neviens nezina, kā.” Plašs arsenāls – arsēns, akonīts, strihnīns, digitalis, tallijs… Bet atbildes slēpjas detaļās – kafijas tasē, ziedu pušķī, alus pudelē, kamīnā, tenisa bumbiņā, tapešu rakstā…
Agatai Kristi nelabvēļi pārmet snobismu, šķiru segregāciju un ironisku aizspriedumainību pret tautībām, sevišķi tumšādainajiem – itāļiem, frančiem, ebrejiem, čigāniem, britu-indiešu atvasēm. Nekā savāda – viņas dzīves laiks un apkārtējā sabiedrība atstājusi nospiedumus.
Mūsdienās izdevēji neuzkrītoši cenšas šīs “bumbas ar laika degli” neitralizēt, šo to pamainot, kas nav vienkārši, jo jebkādas literāras vai ekranizēšanas darbības ar Kristi radošo mantojumu uzrauga viņas fonds. Pēc vienošanās ar mantiniekiem Kristi romānus šobrīd turpina rakstniece Sofija Hanna; jau iznākuši četri, kuros darbojas arī Puaro; lasītāji darbus vērtē pretrunīgi.
Interesanta nianse – 1952. gadā Kristi rakstītā luga “Peļu slazds” iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā kā visvairāk tulkotā un iestudētā, tai pat ir savs teātris Vestendā, drīz mēs piedzīvosim 30 000. izrādi.
Šobrīd Agatas Kristi radītā literārā mantojuma vērtība tiek lēsta vairākos miljardos dolāru.
Puaro un citi
Trīsdesmit triju romānu un stāstu varonis atvaļinātais beļģu policists, tagad Londonas privātdetektīvs Erkils Puaro ir fikcija, taču viņa prototips patiešām bijis beļģu policists, kurš Pirmā pasaules kara laikā kā gūsteknis nonācis Anglijā. Puaro zelta laiki – no divdesmito sākuma līdz trīsdesmito beigām.
Neliela auguma, apaļīgs, olveida galvu un breolīna piezieķētiem matiem, vaskotām ūsām, akurāts, elegants, švītīgs, ar obligāto ziedu piespraudi. Perfekcionists. Finansiāli stabils. Sadzīvē askētisks, bet ciena labu virtuvi. Dzer upeņu sīrupu, kumelīšu tēju un kakao, brokastīs arvien ēd divas identiskas olas un grauzdiņus. Par sevi runā trešajā personā, necieš melus. Uzskata sevi par Eiropas dižāko detektīvu, kura pelēkās šūniņas, intuīcija un psiholoģijas zināšanas spēj to, ko nevar citi. Par Holmsu ir dzirdējis, taču diez cik augstu nevērtē. Ikkatru atklāto lietu pabeidz ar šovu, saaicinot aizdomās turētos, sadodot visiem piparus, tad tiek aizturēts vainīgais, bet Puaro pelēkās šūniņas triumfē.
Rūdīts, novecojošs vecpuisis, kuram tik ļoti nav privātās dzīves, ka viņš šķiet aseksuāls. Lai gan kaut kur ir bijis mājiens par mirušo sievu, bet trijos stāstos Kristi ķircina lasītāju, ļaujot noprast Puaro romantisko vājību pret krievu grāfieni Rosakovu. Visādi citādi viņš pret daiļo dzimumu izturas atturīgi, platoniski un tēvišķi aizbildnieciski. Arī pret seno draudzeni, detektīvrakstnieci Ariadni Oliveru. Tieši pretēji savam draugam, mājbiedram un hronistam, atvaļinātajam kapteinim Arturam Heisting-sam, kuram tīk skaisti dzīvot un kurš savas labās sirds, naivuma un labticības dēļ nemitīgi iekuļas finansiālās un romantiskās nepatikšanās. Galu galā Kristi viņu apprecina ar bijušo aizdomās turēto dziedātāju Dalsiju Djuvēnu un aizšķūrē uz Argentīnu, kur ļauj piedzīvot laimīgu ģimenes dzīvi, trīs bērnus un pēc daudziem gadiem, kraha biznesā un sievas nāves atgriež Anglijā pie Puaro.
Ir manītas baumas, ka Puaro un Heistingss bijuši mīļākie. Kaut kas tik slims laikam iespējams tikai mūsdienās. Agata Kristi teikusi: “Manam varonim nav jābūt seksuāli izaicinošam, viņam vispār nav jābūt seksuālam. Draudzība ar Heistingsu ir nopietnākās sirsnīgās attiecības Puaro mūžā – viņi nedzīvo kopā, bet līdzās, viņi ir uzticami draugi.”
Grāmatās ne tik ļoti, taču ITV seriālā akcentēts arī Puaro biedriskums ar Skotlendjarda inspektoru Džepu. Vēl kāds veiksmīgs seriāla veidotāju akcents – dievināšana, kādu Puaro sekretāre mis Lemona izjūt pret darba devēju, tikai viņš, aklais, to nemana…
Starp citu, par spīti dažādām radošām interpretācijām, Puaro nekad nav saticis mis Mārplu.
Kristi romānā “Priekškars (Puaro pēdējā lieta)” detektīvs mirst 1949. gada oktobrī sirds vājuma dēļ. Viss beidzas turpat, kur 1916. gadā sācies, – Stailzā. Te jaušama rakstnieces savdabīgā izpratne par taisno tiesu: “Austrumu ekspresī” viņa ļāva nesodītus palaist divpadsmit vainīgos, kuri bija nogalējuši Rečetu-Kasetti – bērnu nolaupītāju, izspiedēju un slepkavu, bet “Priekškarā” detektīvs pašrocīgi soda intrigantu, manipulatoru un slepkavu Nortonu, bet pēc tam kā kārtīgs katolis atdod sevi Dieva rokās, nobāžot nepieejamā vietā vitāli nepieciešamās sirdszāles…
Sera Deivida 25 gadi
Erkilu Puaro dažādos laikos atveidojuši Alberts Finnejs, Pīters Ustinovs, Ostins Trevors, Kenets Brenegs, Džons Malkovičs. Radioiestudējumos – Pīters Sallijs un Džons Mofets. Taču neviens nav tā skatītāju mīlēts kā angļu aktieris Deivids Sušē – viņš nosaukts par visu laiku labāko Puaro, “Puaro kanonu”, saņēmis Britu kinoakadēmijas (BAFTA) balvu un Kristi ģimenes atzinību, bet par nenovērtējamu ieguldījumu skatuves mākslā karaliene Elizabete 74 gadus veco aktieri apbalvojusi ar Britu Impērijas ordeni un iecēlusi bruņinieka kārtā. Tagad viņš ir sers Deivids Sušē. Sers Puaro.
Sušē ar savu varoni pirmoreiz satikās 1989. gadā televīzijas seriālā “Agatas Kristi Puaro”, aizsākot 25 gadu un 70 filmu (13 sezonu) slavas ceļu – no 1989. gada janvāra līdz 2013. gada novembrim.
Deivids Sušē dzimis 1946. gada 2. maijā aktrises Džoanas Patrīcijas un mediķa Džeka Sušē ģimenē. Viņa senčos ir lietuvieši, krievi, ebreji, angļi, kas izskaidro šīs ģimenes neticamo radošumu – Deivids kopš agras jaunības vairāk nekā 50 gadu plūc laurus uz teātra skatuves, kino un seriālos, bet brāļu ģimenes saistītas ar televīziju. Līdz 1985. gadam, kad Sušē TV iestudējumā “Trīspadsmit pie vakariņām” nospēlēja inspektoru Džepu (Puaro bija Ustinovs), viņam ar Kristi darbiem nebija tuvu attiecību, taču reiz, it kā nejauši sastaptais kinoproducents Braiens Īstmens teicis: klau, es tev nosūtīšu pāris grāmatiņu, paskaties. Sūtījumā bija kaudze ar romāniem par Puaro un pirmās sērijas scenārijs.
“Biju šausmās – kur esmu iepinies, taču lasot sapratu – es varu šo tēlu atdzīvināt! Sāku konspektēt Puaro ieradumus un frāzes: esmu beļģis; pakustiniet pelēkās šūniņas; mon cher ami… Mans darbs bija parādīt to, ko Agata Kristi uzrakstījusi. Nekādā gadījumā nevēlējos kariķēt, meklēju pamatojumu ik vārdam un kustībai,” dokumentālajā filmā “Being Poirot” stāsta Deivids Sušē.
Viņš devās uz Grīnveju, kur dzīvo Agatas Kristi meita Rozalinda un mazdēls Metjū ar ģimenēm; krustu šķērsu izstaigāja Londonu, Briseli un Beļģijas laukus; brauca ar Austrumu ekspresi. Vajadzēja īsto sajūtu. Ataudzēja ūsas, uzvilka tauku mētelīti, lai iejustos Puaro ādā brangajos gados, notievēja par gandrīz 40 kg, lai kļūtu par Puaro vecumā. “Esmu spēlējis virkni vēsturisku, psiholoģisku, maniakālu, piedzīvojumu lomu, taču šī bija unikāla – te es kļuvu par viņu, mēs saplūdām.”
Uz jūtīgo aktieri milzīgu iespaidu atstāja seriāla pēdējo epizožu filmēšana Grīnvejā, Agatas Kristi vasaras rezidencē, kas nu pieder Nacionālajam fondam.
“Es nespēju noslēpt skumjas par to, ka nu jāsaka ardievas. Zaudēt viņu pēc tik ilga laika bija tas pats, kas zaudēt mīļu draugu. Pēdējo reizi ielūkojoties kamerā, domāju par Puaro pēdējiem vārdiem Heistingsam: “Cher ami, klusi skanēja viņa balss, durvīm aizveroties aiz drauga. Mon cher ami.” Bet mans cher ami tajā ainā bija veltīts kādam citam – mana dārgajam, mīļajam draugam Puaro. Tā es viņam pateicu uz redzēšanos, izjūtot līdz sirds dziļumiem. Es joprojām nevaru viņu atlaist.”
Agatas Kristi mazdēls Metjū Pričards teicis: “Ārkārtīgi žēl, ka viņa neredzēja Deividu Sušē, viņš ir vislabākais Puaro!” Sušē atceras: “Rozalinda, lēdijas Agatas meita, man sacīja: “Es jau daudzus gadus skatos jūsu filmas un domāju – māte būtu gandarīta, redzot jūsu tēla iemiesojumu.” Jā, tā viņa teica. Bet ko teiks Agata Kristi, es uzzināšu, kad mēs satiksimies tur, augšā, pie Pērļu vārtiem.”
Uzziņa
Lēdija Agata Mērija Klarisa Kristi Malovana (dz. Millere)
* Dzimusi 1890. gada 15. septembrī Torkvejā, Devonā.
* Mirusi 1976. gada 12. janvārī Vinterbrūkā, Oksfordšīrā, 85 gadu vecumā. Apbedīta Sv. Marijas baznīcā Čelsijā, Oksfordšīrā.
* Vairāk nekā 50 gadu ilgajā rakstnieces karjeras laikā Agata Kristi radījusi 79 romānus (66 detektīvus), 150 stāstus (14 stāstu krājumus), sešas romantiskās noveles (ar pseidonīmu Mērija Vestmakota) un vairākus desmitus lugu. Darbu kopējais metiens pārsniedz divus miljardus eksemplāru, konkurējot ar Šekspīru un Bībeli.
