Kustīgs bērns, kurš nespēj būt rāms: vai tas varētu būt UDS? Notiks bezmaksas semināri vecākiem 0
Par bērnu, kurš nespēj nosēdēt mierā pat īsu brīdi un kura uzvedība atgādina nemitīgu televīzijas kanālu pārslēgšanu, skolotāji, vecāki un apkārtējie saka: tas nu gan ir izlutināts, neaudzināts! Bērnu psihiatrs ŅIKITA BEZBORODOVS mudina vecākus noskaidrot, vai šādā uzvedībā nav vainojama bērna hiperaktivitāte – uzmanības deficīta sindroms.
Katra bērna fiziskā un garīgā attīstība norit atšķirīgi. Tomēr ir normāli, ka mazi bērni nevar ilgi nosēdēt mierā un ir nevaldāmi. Tikai ar laiku veidojas spēja koncentrēt uzmanību un kontrolēt savas uzvedības impulsus.
Diemžēl 5-7% bērnu Eiropā nedaudz novēloti nobriest smadzeņu pieres daivas daļa, kas atbild par nozīmīgām uzvedības funkcijām: impulsu kontroli, mērķtiecīgas uzmanības un koncentrēšanās noturību, aktivitātes regulēšanu (bremzēšanu). Tas vairumā gadījumu netraucē un neierobežo līdz brīdim, kad sākas skolas gaitas, jo stundās ir jāsēž rāmi, ir jāklausās, ilgstoši jākoncentrē uzmanība, nedrīkst celties un staigāt pa klasi vai palīst zem galda. Seko regulāras neuzmanības kļūdas skolas uzdevumos vai nespēja tos pabeigt, jo uzmanību novērš jebkas – troksnis gaitenī, putns uz palodzes vai garāmbraucoša automašīna. Šie bērni regulāri pazaudē uzdevumu veikšanai vai aktivitātēm nepieciešamās lietas. Tiesa, dažkārt arī bērnudārzā ir tādi, kuri nevienu brīdi nav mierā un nespēj pievērst vai noturēt uzmanību uzdevumiem un rotaļu aktivitātēm, rada iespaidu, ka neklausās, kad tiek uzrunāti, izvairās vai nelabprāt un ar nepatiku iesaistās darbos, kas prasa ilgstošu uzmanību. Citkārt ir nepacietība, ja ir jāsagaida sava rinda, vai arī bērns ir tik steidzīgs, ka bieži izsaka atbildes, pirms pilnībā izskanējis jautājums, un spēji pārtrauc citu sarunu vai nodarbi.
Šādi uzvedības traucējumi liek domāt par iespējamo uzmanības deficīta sindromu (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), ko diagnosticē psihiatri, taču mūsdienu medicīnas izpratnē tā nav slimība, bet gan bērna attīstības īpatnība. Meitenēm biežāk novērojams UDS, zēniem – UDHS.
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzsver, ka bērna uzvedības cēloņa noteikšanai ne vienmēr nepieciešams ilgs laiks – problēmu dažkārt drīz vien var konstatēt pēc sarunas ar vecākiem, anketējot gan viņus, gan skolotājus, kā arī saziņā ar bērnu. “Ja izrādās, ka mājās un skolā bērna uzvedība krasi atšķiras, tad tās drīzāk ir vides radītas psiholoģiskās problēmas, nevis hiperaktivitātes sindroms,” dakteris mierina. Atsevišķos gadījumos uzvedības traucējumu identificēšanai ir nepieciešami papildu izmeklējumi.
UDS un UDHS fizioloģiskais cēlonis ir gan skābekļa bads mātes grūtniecības laikā vai smagās dzemdībās, gan dzemdību laikā gūtas traumas, kas izraisa asins izplūdumu smadzenēs. Ietekmē arī ilgstoša atrašanās elektroiekārtu (televizora, datora u.c.) elektromagnētiskajā laukā, kas izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo elektromagnētisko lauku. Tāpat cēloņus var meklēt nepilnās ģimenēs vai nesaskaņās un konfliktos starp ģimenes locekļiem. “Nav izslēdzams ģenētiskais faktors, jo sarunās ar vecākiem dažkārt noskaidrojas, ka vienam no viņiem bērnībā ir bijusi līdzīga uzvedības problēma, bet toreiz palikusi neatpazīta un nediagnosticēta,” piebilst bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Protams, var gadīties, ka bērns ir ļoti apdāvināts, un viņš mācību vielu apgūst daudz ātrāk par citiem, tādēļ pārējā laikā viņu māc garlaicība, par ko liecina uzvedība.
Bērniem ar UDS un UDHS var palīdzēt, prasmīgi plānojot dienas režīmu, organizējot vidi un audzināšanu tā, lai būtu ņemtas vērā viņu uzvedības īpatnības. Tā var kompensēt lielu daļu problēmu, jo šiem bērniem vajadzīga skaidra rīcības un uzvedības robeža un pastāvīga pieaugušo uzmanība. Sarunā jāpanāk simtprocentīga uzmanība – jāizslēdz televizors, radio vai dators, jāskatās acīs vai, ja nepieciešams, pat jāsaņem aiz rokas.
Emociju izpausmi un sadarbību ar citiem cilvēkiem veicina smilšu terapija. Ieteicamās fiziskās nodarbības ir peldēšana un dejošana, bet nav piemēroti cīņas vai komandu sporta veidi, jo, piemēram, zaudējuma gadījumā impulsivitāte spēj izraisīt agresīvu reakciju. Skolā viņu vieta ir klases pirmajā solā un, ja vien iespējams, nepieciešams individuāls darbs vai cita mācību programma.
Hiperaktīva bērna stāvokli uzlabo arī medikamenti, kas stimulē smadzeņu darbību. “Zālēm ir īslaicīga iedarbība – kamēr darbojas tablete, arī bērns ir rāmāks. Turklāt šie medikamenti neizraisa pierašanu un ir daudz labāki par iepriekšējās paaudzēs izmantotajiem nomierinošajiem līdzekļiem, jo tad bērns kļuva tikai gurdenāks un miegaināks,” psihiatrs Ņikita Bezborodovs iedrošina.
Apmēram pusei UDS vai UDHS radīto simptomu pusaudža gados vairs nav – smadzenes nobriest un uzvedība normalizējas. Tomēr apmēram trešdaļai šī īpatnība dažādās pakāpēs vērojama arī pieaugušajiem, bet pat tad tā joprojām nav uzskatāma par slimību. “Impulsivitāte un grūtības bremzēt savus impulsus veicina ātru, agresīvu braukšanu un iesaistīšanos ceļu satiksmes negadījumos, rosina izvēlēties ekstrēmos sporta veidus, rada grūtības darbā, jo nevar koncentrēt uzmanību un drīz vien pārņem slinkums un apnikums, ir biežas sūdzības par miglu galvā. Tādi cilvēki bieži maina darbu, jo sākumā viņiem ir viņiem ir interesanti, bet vēlāk iestājas apnikums un garlaicība,” skaidro dakteris Ņikita Bezborodovs.
