Daži kultūristi ar uzpumpētiem muskuļiem nav lieli spēkavīri. Treniņi patiesi stipram ķermenim 0
Enerģijas ražotāji un tērētāji
Skrienot, nodarbojoties ar aerobiku vai nūjojot, vēlamies labi justies un gūt papildu enerģiju. Ja slodze bijusi nepiemērota – pārāk liela vai maza, tonizējošais efekts izpaliks vai, tieši otrādi, pēc treniņa māks nogurums un smelgs visas maliņas. Kā rodas enerģija, kur tā paliek, un kā to uzkrāt, lai pietiktu visam un vēl paliktu pāri?
Nepieciešamās enerģijas ražošanai cilvēka organisms izmanto barības vielas – ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas, kas šūnās tiek sašķeltas un pārvērstas enerģētiskā kokteilī (adenozīntrifosfātā). Šo enerģijas veidu šūnas izmanto, lai nodrošinātu visas organisma norises. Pēc tam ķīmiskā enerģija tiek pārveidota citā enerģijas veidā. Piemēram, skeleta muskuļi to pārvērš mehāniskajā enerģijā, lai varētu notikt kustība. Paralēli veidojas arī siltuma enerģija, un, jo aktīvāk sportojam, jo siltāk kļūst. Lai organisms nepārkarstu, ieslēdzas dzesēšanas sistēma – sāk izdalīties sviedri, tāpēc ir tik grūti sportot vasaras svelmē.
Enerģijas ieguvei organisms izmanto galvenokārt ogļhidrātus un taukus. Profesore Līga Plakane stāsta, ka vairākumam atlētu ogļhidrāti veido aptuveni pusi no kopējā uzņemtā kaloriju daudzuma. Izturības sporta veidu pārstāvjiem, piemēram, garo distanču skrējējiem, slēpotājiem, peldētājiem, tie nepieciešami vēl vairāk – 55–65%. Ogļhidrātu rezerves organisms uzkrāj pirmām kārtām muskuļos un aknās (pieaudzis cilvēks – vidēji 2500 kcal), turpretī tauki veido ilgtermiņa rezerves (vidēji 75 000 kcal).
Vieni no lielākajiem enerģijas tērētājiem ir muskuļi: miera stāvoklī apmēram 30%, bet fiziskas slodzes laikā līdz pat 90% no organisma kopējā enerģijas patēriņa. Taču arī paši muskuļi veido iekšējos enerģijas krājumus, noglabājot gan ogļhidrātus (1–2% no muskuļu masas), gan taukus (5–20% no organisma kopējiem taukiem). Tas, cik aktīvi darbojas skeleta muskuļi, nosaka visa organisma kopējo enerģijas rezervju izmantošanas un papildināšanas iespējas. Zemas vai vidējas intensitātes slodzes laikā enerģijas ieguvei lielākoties tiek tērēti tauki, bet, fiziskajai slodzei pieaugot, – ogļhidrāti.
Enerģijas patēriņš atkarīgs no slodzē iesaistīto aktīvo muskuļu masas, slodzes veida (sēžam, stāvam vai kustamies), intensitātes un ilguma. Skābekli uzturvielu oksidācijai organisms saņem no ieelpotā gaisa, tāpēc enerģiju, kas rodas oksidācijas procesos, sauc par aerobo enerģiju. Vieglas un vidējas intensitātes slodzes laikā, piemēram, nūjojot vai peldot, muskuļi nepieciešamo enerģiju iegūst no organisma aerobajām reakcijām.
Kad slodzes intensitāte palielinās, organisms nespēj uzņemt nepieciešamo skābekļa daudzumu, lai šķeltu uzturvielas enerģijas ražošanai, tāpēc šim nolūkam izmanto fermentus. Šādu bezskābekļa jeb anaerobo reakciju laikā veidojas blakusprodukts pienskābe, taču atbrīvotās enerģijas daudzums ir lielāks. Tā vajadzīga, piemēram, skrienot sprintu vai ceļot svara stieni. Veselībai labvēlīgākas ir kustības skābekļa vidē, jo muskuļos neuzkrājas tik daudz pienskābes, kas var izraisīt muskuļu sāpes, nogurumu un krampjus. Lai gan enerģijas ražošanas process ir ilgāks, toties iegūtās kopējās enerģijas apjoms – lielāks.
Sportistam svarīgi zināt, cik daudz enerģijas vajag noteikta uzdevuma vai distances veikšanai, kāds bijis enerģijas patēriņš. Izmērīt izmantotās enerģijas daudzumu ir sarežģīti, tāpēc praksē to nosaka netieši, pēc elpošanā patērētā skābekļa daudzuma. Skābekļa maksimālais patēriņš raksturo oksidācijas procesu maksimālo jaudu, kādu muskuļi var sasniegt slodžu laikā. Pie-mēram, slēpotājam tas ir 86 ml/kg, peldētājam 82 ml/kg, futbolistam 64 ml/kg, bet tāda paša vecuma netrenētam vīrietim – 48 ml/kg.
