Viedoklis. Pret alus vienveidību jeb draudzīgi ieteikumi alus biznesa iesācējiem 0
Juris Cinītis, alus bāra “Taka” saimnieks, SIA “Breweries” īpašnieks
Ja paraugāmies uz dažādo alus stilu piedāvājumu Latvijā pirms gadiem pieciem un salīdzinām ar pašreizējo situāciju, jākonstatē, ka esam izauguši no 5–7 stiliem, ko tajā brīdī ražoja alus darītavas, līdz pašreizējiem 25–30. Un, līdzīgi kā citur pasaulē, arī pie mums šī alus garšu daudzveidība radās, nevis balstoties uz lielo uzņēmumu radīto piedāvājumu, bet kā alus mājbrūvētāju radīta tendence. Tie ir eksperimenti ar garšu, padarot alu par dzērienu, kas mūsdienās var mierīgi pat restorānos pastāvēt blakus šķietami aristokrātiskajam dzērienam vīnam.
Lai nostātos pret alus vienveidību, kas bija vērojama Latvijas tirgū pirms pāris gadiem, kad dominēja stipri vāciskā attieksme pret alu, vairāki domubiedri nodibināja KUPLA (KUstību Par Labu Alu). Tajā bija apvienojušies cilvēki, kas brūvēja alu mājās un uzlika alus garšas latiņu daudz augstāk, nekā to noteica tā laika uzskats par patieso alus garšu. Viņi bija gatavi vismaz hobija līmenī izmēģināt un draugiem piedāvāt alu no apmēram 100 alus stiliem, kas pieejami pasaulē, nevis ieciklēties uz tiem iepriekšminētajiem, kas tradicionāli, bet ar dažādām etiķetēm bija pieejami Latvijā.
Līdz mūsdienām ir izdzīvojis tas formāts, kurā KUPLA darbojas visaktīvāk – internetā esošs forums (“forums.kupla.lv”), kur cilvēki dalās pieredzē par receptēm, tehniskām niansēm, jaunajiem interesentiem skaidro, kā kādu no procesiem alus brūvēšanā izdarīt pareizāk vai ērtāk. Turpat forumā ir iespēja brīvi izlasīt grāmatu, ko no savas praktiskās mājbrūvētāja pieredzes ir uzrakstījuši vairāki kustības aktīvie biedri. Joprojām vienreiz mēnesī mājbrūvētāji tiekas kādā no bāriem, lai kopā pagaršotu savus brūvējumus, skaidrotu kļūdas un rastu iedvesmu tālākām šķirnēm.
Vienreiz gadā KUPLA rīko arī lielāku pasākumu alus mājbrūvēšanas interesentiem, kad parasti divas vai pat trīs dienas ir iespēja izrunāties ar kolēģiem, satikt jau pieredzējušākus aldarus, gan piedalīties konkursos ar savējiem brūvējumiem. Vienlaikus šādi saieti kalpo kā labs iedvesmas avots prasmju un zināšanu tālākai attīstībai. Alus brūvēšana nav kosmosa tehnoloģijām pielīdzināma nodarbe, bet arī tajā ir svarīgas zināšanas brūvēšanas tehnoloģijās un pieredze, ko mazo alus darītavu aldari ir guvuši nevis tikai no grāmatām, bet ejot cauri savām kļūdām mājbrūvēšanā un meklējot tām skaidrojumu.
Lai arī kādi ir uzskati par skriešanu pakaļ modei, hipsteriem Miera ielā vai bārdaiņu radīto pieprasījumu, tie ir tikai stereotipi, ko radījusi vēlme atrast izskaidrojumu tam, kādi alus veidi ir radušies Latvijā pēdējo gadu laikā. Tāpat kā citur pasaulē, KUPLA cilvēku hobijs sameklēt alū daudz plašāku garšu gammu dažiem no viņiem ir pārvērties par biznesu.
“Malduguns”, “Labietis”, “Viedi”, “IndieJānis”, “Ziemeļu enkurs”, “Teika”, “Nurme”, “Ārpus” īpašnieki, aldari un reizēm pat apkopēji vienā personā ir cilvēki bez speciālās izglītības pārtikas tehnoloģijā, bet viņu spēks ir tajā, ka viņi izmanto plašās iespējas mācīties, ļaujas brīvi dalīties ar tehnoloģisko informāciju un dara to, kas pašiem patīk.
Protams, vēl viens iemesls tam, ka mūsdienās visā pasaulē rodas arvien jaunas alus darītavas, ir arī tehnoloģisko zināšanu un iekārtu pieejamība. Augot alus nozarei, arī iekārtu ražotājiem pieaug konkurence, un tās rezultātā cenas par iekārtām un attiecīgi investīcijas darbības sākšanai vairs nav tik neaptveramas, kā tas bija kādreiz. Mūsdienās jau ar 60–100 tūkstošiem eiro var izveidot alus darītavu, kas gadā spēs saražot 100–150 tonnas alus. It īpaši, ja runa ir par bāru brūžiem, kuriem nav nepieciešamas pudeļu pildīšanas iekārtas vai vismaz var iztikt ar samērā vienkāršām. Iepriekšminētā summa ir pielīdzināma restorāna atvēršanas izmaksām.
Piegādājot un uzstādot iekārtas mazajām alusdarītavām, es pats pārliecinājos, ka daudz grūtāk ir strādāt, kad pasūtītājam ir maza sapratne par alu, stiliem un tās brūvēšanas principiem un niansēm. Iekārtas bieži vien nosaka arī īpatnības, ar ko jārēķinās tehnoloģiski, lai uztaisītu noteikta stila alu. Esot skaidrībā, kā tad darbosies mana alus darītava, kādus alus veidus tā ražos, ir iespēja samazināt kopējo budžetu vai reizēm atlikt dažu iekārtu iegādi uz vēlāku laiku, attīstot savu darītavu pakāpeniski. Tāpēc es draudzīgi iesaku tiem, kas grib ķerties pie sava mazā alusbrūža izveides, padarboties ar alus brūvēšanu mazos katliņos, padegustēt dažādus alus veidus, satikties un izrunāties ar alus nozares entuziastiem, pirms mesties jaunā nozarē.
Kādreiz ir iznācis dzirdēt tādu viedokli, ka Latvijai to alus darītavu ir par daudz un ka jaunām vairs nav vietas. Manā skatījumā līdz šim īstenotie projekti iedvesmos cilvēkus padarīt savu hobiju arī par savu nodarbošanos, tāpēc jaunas alus darītavas būs. Mums vēl tikai sākuma attīstības stadijā ir tāda niša kā bāru vai restorānu brūži, kas nodrošina vietu ne tikai ar alu, bet arī piešķir vietai noteiktu imidžu, kas ir būtisks no klientu piesaistes viedokļa.
