Kurzemnieki taupīgi, runā īsi. Atklājam tāmnieku valodas īpatnības 1
“Latvijas Avīze” jau vairākās publikācijās ir rakstījusi par dažādu Latvijas novadu izlokšņu īpatnībām. Šoreiz – par tāmnieku valodu stāsta Ilga Zēberga – nemateriālā mantojuma kopēja Talsu novadā.
Pasākumu kopumā “Satiec savu meistaru” Spāres muižā (Talsu novads) pievērsām uzmanību arī mūspuses – tāmnieku – izloksnei, un nodarbība bija kupli apmeklēta.
Esmu kurzemniece. Jau no bērnības man visapkārt – gan ģimenē, gan kaimiņos – runāja tāmnieku izloksnē. Arī es tā runāju.
Kurzemnieki ir atturīgi, uzreiz ar ienācējiem nedraudzēsies, tas notiek ar laiku.
Mūsu valoda ir raksturīga ar vārdu galotņu atmešanu. Pie mums saka: mājs (mājas), sēt (sēta), bērn (bērni), vakariņs (vakariņas).
Īpatnēji tiek lietoti deminutīvi – parasti nešķiro vīriešu un sieviešu dzimti: kociš, brāliš, mediš, puķiš, klētiš. Vārdu beigās nelieto garumzīmes.
Piemēram: Nedeļs beigas es nebūs mājas, vēlāk ta redzes.
Kurzemnieki ir taupīgi, velti laiku neiznieko, runā īsi. Darbības vārdos personu formas grūtības nesagādā. Tagadnē – es iet, tu iet, viš iet, mēs iet, jūs iet, viņ iet; pagātnē – es gāj, tu gāj, viš gāj, mēs gāj, jūs gāj, viņ gāj; nākotnē – es ies, tu ies, viš ies, mēs ies, jūs ies, viņ ies. Nenoteiksmē izskaņa vienmēr īsa, un pirmās konjugācijas darbības vārdos lieto plato “e” – ēst, dzert, mest, strādat, zīmet, locit, dabut. Nepretendēju uz zinātnisku pamatojumu, tā esmu novērojusi un dzirdējusi.
Dzīvojam Talsu novadā, Ģibuļu pagastā. Mūsu pagastam cauri tek 100 km garā Stendes upe, kas devusi nosaukumus (vārdus) vairākām apdzīvotām vietām: Stende, Dižstende, Mazstende, Pastende un Zlēkstende (tā gan ir Ventspils novadā). Cilvēki šajās apdzīvotajās vietās agrāk runājuši tikai tāmnieku izloksnē, bet tagad tai raksturīgie vārdi un to formas pamazām izzūd no ikdienas lietojuma, un jauniešiem daudzi vārdi atgādina svešvārdus.
Mūsu valoda ir diezgan pieblīvēta ar ģermānismiem, un no vācu valodas aizgūtie vārdi pamatīgi nostiprinājušies mūsu ikdienā. Te tikai daži no tiem: mantels, ķisens, ķēķs, smuks, smeķigs, zaftigs, širc, gafel, zost, ankambars u. c. Ir ļoti daudz vācu izcelsmes vārdu, kas beidzas ar izskaņu -bergs, -sons, -tāls, -valds, -baums, -mans.
Mani vienmēr interesējusi valoda, tās īpatnības, pat savu diplomdarbu, beidzot universitāti, profesores Martas Rudzītes (1924–1996) vadībā rakstīju par tāmnieku izloksni. Tāpēc būtu žēl, ja mūsu valodas specifiskie, krāšņie ziediņi vienkārši pazustu.
Paši gan esam vainīgi, jo skolā bērniem vienmēr aizrādījām: “Runā literāri pareizi!”
Tāpēc nav jābrīnās, ka puišelis, kurš kādreiz atnācis uz pirmo klasīti, teica skolotājai: “Es tagad izies āra, tu pasārga mān som!”, pēc kāda laika centīsies runāt pareizi (un kā būtu pareizi?).
Lai kaut mazliet atgādinātu par zūdošajām valodas vērtībām, aprīļa sākumā visā Latvijā notikušajā norisē “Satiec savu meistaru!” viens no uzdevumiem Spāres muižas piedāvājumā meistarklasē “Run un tautsdziesms gar Stends up” bija atcerēties savu izloksni. Vajadzēja skaidrot vārdus: bēģel – palodze, plocen – lācene, nazgls – mezgls u. c.
Lasījām arī tautas dziesmas tāmnieku izloksnē: “Trād, rīd! Vēders sāp. / Es gan zinaj, kā to glābt. / Krīt gar zem un izvārtas, / Tad vairs vēders nesāpes.” – “Tad ad, tad ad, / Kad puiš skatas. / Kad puiš neskatas, / Tad ārd āre. / Kād vīz es nopin, / Tād kāj novalke. / Kād vīr es dabe, / Tād mūž nodzīve.” (visi o ir patskaņi)
Mīļi un silti skan mūsu puses valodiņa, un jauki smaržo arī vecmāmiņu kādreiz gatavotie kulinārijas un konditorejas brīnumi.
Spāres muižas ķēķī top dažādi gardumi, kopā ar viesiem un interesentiem tiek cepts un vārīts – biešu lapu un nātru zupas. Pēc senām muižas un Spāres maizniekmeistara receptēm top – ūdenskliņģeri, “slīcinātie” kliņģeri, plodiņas (plediņas), goldingeri (eļļā vārīti kārumi ar pildījumu), pumperniķeļi un bada pankūkas.
Tiek gatavota tradicionālā Kurzemes bukstiņbiezputra un īpašais saldais – padebešu pļōrka. Tomēr dažus recepšu “knifus” saimnieces līdz galam neatklāj – saka, lai nākot, skatoties un mācoties. Senie ēdienu nosaukumi jūtami arī uz mēles. No bērnības atceros vecmāmiņas vārītos piena končiņus (pienā vārītas mazas klimpiņas) un rūšrāceņs a slapnam (kartupeļi vārīti ar visu mizu un mērce).
Neaizmirsīsim savas saknes, savu valodu. Ļausim tai mirdzēt visās krāsās, tādās pašās kā svītrainajos Talsu brunčos. Katrā pagastā tāpēc cita svītru krāsa un izvietojums nedaudz atšķiras, tāpat kā atšķirības mūsu valodā. Tomēr līdz pat šai dienai noslēpumā palicis kādas sen viņsaulē aizgājušas lauku sievas sakāmais, kad viņa aprāja neklausīgos bērneļus: “Ja tu mān tilaurēs, tad es tēv vibahtelēs.” Koši, spilgti un galvenais – īsi.
Spārē pierakstītās tautas dziesmas
Skrien, bitīte, istabā Srej, bitit, istaba,
Mārtenīša vakarā: Mārteniš vakare:
Ja tu pati neieskriesi, Ja tu pats neieskries,
Ienes savu saldumiņu. Ienes sov saldumiņ.
Spīdi, spīdi tu, saulīte, Spīd, spīd tu, saulit,
Bāra bērna istabā: Bār bērn istaba:
Kas sildīs bārenīti, Kas sildis bār bērn,
Ja saulīte nesildīs. Ja saulit nesildis.
