“Kurzemes papagaiļi” no šāviņiem nebaidās 1
Uz izzušanas robežas esošā zaļā vārna Latvijā vēl sastopama Garkalnes mežos un Ādažu militārajā poligonā. Vēl pirms gadiem piecdesmit sešdesmit Latvijā bija sastopami vairāki tūkstoši šo putnu, bet tagad zaļās vārnas sastopamas tikai Pierīgas mežos un to nav vairāk kā 25 pāri.
Zaļās vārnas vairs nav sastopamas Zviedrijā, Vācijā, Čehijā, Slovēnijā, Igaunijā. Latvijā, Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā, Slovākijā un Austrijā zaļās vārnas redzam arvien retāk. Tādēļ tā ir iekļauta pasaules apdraudētāko putnu sugu sarakstā. Eiropā šobrīd vēl ligzdo 53 līdz 110 tūkstoši zaļo vārnu pāru.
Ādažu poligonā un tā tuvumā ligzdojuši līdz septiņiem pāriem zaļo vārnu, pēdējos gados – trīs līdz pieci pāri, rēķina Aizsardzības ministrijas projekta “Putni Ādažos” lauka darba koordinatore Ieva Mārdega. Viņa palīdz zaļajai vārnai un citām aizsargājamām putnu sugām sadzīvot ar bruņotajiem spēkiem Ādažu poligona teritorijā.
Cik zaļa ir zaļā vārna
Pirmais jautājums, ko parasti uzdod ikviens, izdzirdot zaļās vārnas vārdu, – vai tiešām zaļās vārnas ir zaļas? Izrādās, zaļās vārnas aste ir zila, mugura kanēļa oranžbrūna, spārnu apakšpuse debeszilā krāsā, lidspalvas gandrīz melnas, pārējās vietas metāliskā zilganzaļā krāsā, atklāj zaļo vārnu pētniece I. Mārdega. Zaļās vārnas Latvijā savulaik sauktas ne tikai par zilajām vārnām, bet arī par Kurzemes papagaiļiem.
Otrs jautājums – vai militārās aktivitātes Ādažu poligonā putniem netraucē?
“Putni dzīvo arī Rīgas centrā, tur tiem netraucē ne asfalts un betons, ne auto, ne tas, ka tur ir ļoti maz koku. Tieši tāpat putni var pielāgoties dzīvei militārā poligonā. Un zaļās vārnas ir suga, kas ar militārajām aktivitātēm sadzīvo ļoti labi – tām poligonā ir pietiekama barības bāze un arī ligzdošanas vietas. Nav jau tā, ka šis traucējums ir nepārtraukti. Nav tā ka 24 stundas diennaktī poligonā būtu troksnis, kāds šautu vai spridzinātu. Protams, ir vietas, kur tas notiek biežāk, – šautuvē, mērķu līnijā, un tur putni nedzīvo, bet tas tiem netraucē dažus simtus metru tālāk vīt ligzdas. Zaļā vārna ir suga, kas pie trokšņa pieradusi,” atklāj I. Mārdega.
Izrādās, Ādažu militārajā poligonā netrūkst zaļo vārnu galvenās barības – siseņu, sienāžu, vaboļu. “Mums to ir daudz,” smej ornitoloģe. “Klajumos, kur neaug bieza zāle un nav krūmu, putniem sienāžus un vaboles ir ļoti viegli ieraudzīt un noķert. Citādi zaļo vārnu te nebūtu.” Zaļās vārnas mēdz ķert arī rāpuļus, abiniekus un sīkus zīdītājus. Zaļā vārna medījumu nolūko, sēžot uz paaugstinājuma, un tad pikē lejup, lai to satvertu, vai arī ķer kukaiņus lidojumā.
Rūpējoties par zaļajām vārnām, poligona teritorijā ir ierakti vairāki simti tā saucamo sēdkoku – stabi ar šķērskoku. Zaļā vārna, kam ir ļoti laba redze, no šādiem divus līdz trīs metrus augstiem sēdkokiem var vērot zemi, pa kuru pārvietojas barība – siseņi, ķirzakas, vaboles. Uz zemes zaļās vārnas ir diezgan neveiklas un nemēdz pārvietoties tālāk par dažiem metriem.
“Zaļās vārnas ir konservatīvas attiecībā uz dzīves vidi un barību. Piemēram, viņa nevar tāpat kā pelēkā vārna pielāgoties dzīvei pilsētas centrā un pārtikt no cilvēku atkritumiem. Zaļajai vārnai vajag dabisku vidi ar dabiskiem barības avotiem – lielajiem kukaiņiem. Tikko kāda no šiem elementiem iztrūkst, tā zaļā vārna nevar izdzīvot,” stāsta ornitoloģe.
Tiesa, ar ligzdvietām poligona teritorijā ir sarežģītāk. Zaļās vārnas Ādažu poligonā un tā apkārtnē sāka ligzdot 2007. gadā, kad Latvijas Ornitoloģijas biedrība tur izvietoja piemērotus būrus, jo dabisko ligzdvietu – koku ar dobumiem klajumu malās – trūkst. Dobumus kokos zaļās vārnas pašas nevar izkalt, tādēļ izmanto melno dzilnu kaltos dobumus. Sāncensībā par koku dobumiem un būriem zaļā vārna parasti uzvar savu galveno konkurentu – meža balodi.
Zaļajām vārnām vajag līdzīgus būrus kā strazdiem, tikai mazliet lielākus. Skrejas platumam jābūt sešus centimetrus diametrā, lai putns varētu iekļūt būrī. Zaļajām vārnām mazuļi aug ilgi un no ligzdām izlido vēlu. Zaļās vārnas dējumā ir līdz sešām olām, vidēji izdzīvo 2 – 4 mazuļi. Olas ir baltas.
Sens un konservatīvs putns
Līdz šim tika uzskatīts, ka Latvijā varētu dzīvot 25 pāri zaļo vārnu, taču pēdējos gados to skaits, visticamāk, samazinājies, pieļauj I. Mārdega. Zaļās vārnas Latvijā uzturas tikai trīs mēnešus gadā, pārējā laikā tās vai nu ceļo, vai atrodas Āfrikas dienvidos. Un šinī garajā ceļā uz Latviju zaļajām vārnām jāsastopas ar daudzām grūtībām. Vispirms jau jāizvairās no putnu medniekiem Vidusjūras valstu reģionā.
“Turklāt vairākās iepriekšējās vasarās Latvijā ligzdojošām zaļajām vārnām bija nelabvēlīgi laika apstākļi – pārāk auksts un lietains laiks. Daudzi zaļo vārnu mazuļi aizgāja bojā no sala un bada. Zaļo vārnu galvenā barība – vaboles un kukaiņi – slapjā laikā ir mazaktīvi un slēpjas. Bet mazuļi izšķiļas kaili,” stāsta ornitoloģe. Ieva Mārdega norāda, ka barības pietrūkst arī lielajiem putniem. Garkalnes novadā, kur ierīkots dabas liegums zaļo vārnu aizsardzībai, vietējie iedzīvotāji sausos, lielos kokus izcērt malkai. Taču šie dobumainie koki ir lielo vaboļu galvenā dzīves vieta.
Pētnieki zaļās vārnas uzskata par seniem un ļoti konservatīviem putniem. Miljoniem gadu laikā tās ir pielāgojušās dzīvei vidē, kurā atklāti lauki, kas kalpo par kukaiņu medību vietām, mijas ar koku puduriem, kur atrast dobumainus kokus ligzdošanai. Eiropā šādu ainavu arvien vairāk aizstāj lieli klaji lauki vai biezi meži. Tādi apstākļi zaļajām vārnām nav piemēroti.
Latvija ir zaļo vārnu ligzdošanas ziemeļu robeža.
Būs tiešraide no zaļās vārnas būra
Aprīļa beigās tīmekļa vietnē www.putniadazos.lv interneta tiešraidē atkal varēs sekot līdzi norisēm zaļās vārnas būrī Ādažu poligonā. Zaļās vārnas ligzdo Eir-āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā, ziemas pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. Zaļās vārnas no ziemošanas vietām Āfrikas dienvidos Latvijā atgriežas maija sākumā un olu dēšanu parasti sāk maija beigās. Jūnija otrajā pusē sāk šķilties pirmie mazuļi, un apmēram jūlija vidū tie atstāj ligzdu.
Ziedošs viršu lauks slēpj retumus
Projekta “Putni Ādažos” mērķis ir atjaunot aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži” virsājus, mežus un augsto purvu – dzīvesvietas Eiropā retajam rubenim, vakarlēpim, zaļajai vārnai, sila cīrulim, stepes čipstei, purva tilbītei un brūnajai čakstei. Eiropas Komisija pagarinājusi tā darbību līdz šā gada augustam, kura laikā paredzēts atjaunot Rampas purva hidroloģiju. “Rampas purvs 20. gadsimtā cietis no meliorācijas, kā arī ugunsgrēkiem un daudzviet vairs neatgādina purvu. Mēs atjaunojam purva dabisko ūdensrežīma regulāciju, lai tas atkal ir piemērota dzīvesvieta putniem, kukaiņiem, abiniekiem,” teic bioloģe.
Ādažu poligona teritorijā militārās mācības, militārā tehnika, spridzināšana un biežie ugunsgrēki radījuši klaju, Latvijai unikālu virsāju un smiltāju ainavu. Ādažu virsājs sedz ap 2000 hektāru, to veido saulaini un vējaini viršu audžu un smiltāju klajumi sausā, nabadzīgā augsnē un reti augoši koki. Šajā neparastajā vidē mīt arī reti augi – meža silpurene, plakanstaipeknis; kukaiņi – sarkanspārnu sisenis, skabiozu pļavraibenis; abinieki un rāpuļi – gludenā čūska, smilšu krupis.
