Kurzemes latviskā mantojuma pūrs 0
Jau piecus gadus Latvijā tiek pasniegtas kultūras zīmes “Latviskais mantojums”, ko saņem tūrisma uzņēmēji, kuru ieguldījumu latviskā kultūras mantojuma kopšanā un daudzināšanā novērtējuši nozares eksperti. Visvairāk šādu zīmju piešķirts kurzemniekiem. Ieraugot latviskā mantojuma zīmi pie kādām namdurvīm vai telpu interjerā, ceļotājiem jāsaprot, ka te savā īpatnā veidā saglabāta daļiņa no mūsu senču tradīcijām, kas ikdienā reti sastopamas un vairs nenosaka jauno laiku dzīvi, taču atgādina, kas esam un no kurienes nākam.
Došanos pa Kurzemes “Latviskā mantojuma” apskates vietām vēlams pieskaņot Atvērto kafejnīcu dienām Lībiešu krastā (1. – 2. jūnijs) un Suitu novadā (24. – 25. augusts), kad ne vien oficiālās ēdināšanas iestādes, bet arī lauku sētas piedāvās tūristiem savas virtuves gardumus.
Suitu fenomens
Kolorītākās kultūras zīmes “Latviskais mantojums” turētājas noteikti ir suitu sievas Alsungas novadā, kuras jau 17 gadus apvienojušās biedrībā “Etniskās kultūras centrs “Suiti””. Savā mājvietā izveidota pastāvīgi apskatāma suitu tautastērpu ekspozīcija, kur šos tērpus var uzlaikot un iegūt padomus to darināšanai mājās. Biedrība reizi četros gados organizē starptautisko Burdona festivālu (burdons ir sens, savdabīgs daudzbalsīgas dziedāšanas veids), Suitu kāzas un vada suitu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Lielā mērā pateicoties biedrības aktivitātēm, kopš 2009. gada suitu kultūrtelpa ir iekļauta UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā.
Nīcā brunči sarkani plīv
Ar skaistiem tautastērpiem prot rotāties ne tikai Alsungas novadā, bet arī Nīcā, kur pusotru kilometru no ciemata centra “Agros” darbojas audēja un šuvēja Regīna Kalniņa. Viņa viesiem labprāt pastāstīs par Lejaskurzemes novadu tautastērpu un rakstu tradīcijām, parādīs stelles un pašas šūto Nīcas un Pērkones, kā arī Rucavas tautastērpu kolekciju, sniedzot padomus, kā tie jāvalkā. Meistares mantojuma skapī glabājas dvieļi, palagi, segas un tautastērpi, tostarp unikālais Pērkones tautastērps, bet visvairāk pieprasītie darinājumi – cimdi un zeķes – aizceļojuši uz daudzām pasaules valstīm un lielākoties apskatāmi biezos fotoalbumos.
Ances muižas kungu mājā saimnieko rokdarbnieku kopa “Paukers”, kas jau kopš 1996. gada ada zeķes, cimdus, šalles, džemperus, izšuj dīvāna spilvenus, sedziņas, galdautus, apglezno šalles, auž segas, dvieļus, grīdas celiņus, grāmatzīmes, tamborē rotaļlietas, darina pinumus, koka izstrādājumus un gatavo sklandraušus. Viņu misija – seno rokdarbu saglabāšana un amatu prasmju nodošana jaunākajai paaudzei. Te tiek apgūti arī jauni rokdarbu veidi – lakatu aušana uz rāmja un tapošana. Rokdarbi top gan savam priekam, draugiem un paziņām, gan arī pārdošanai. Kopas dalībnieces adījušas cimdus pat NATO samita viesiem Rīgā. Nodarbības notiek reizi nedēļā – trešdienās.
Kurzemnieki pamatoti lepojas arī ar Pāces vilnas pārstrādes fabriku (Dundagas nov.) – vienīgo vietu Latvijā, kur vilnas pārstrāde notiek pilnībā – no atvestās vilnas līdz gataviem izstrādājumiem. Vilnas pārstrāde Pācē sākusies jau 19. gs. beigās. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā te ražota vadmala, bet padomju gados atradies otrs lielākais sadzīves pakalpojumu cehs Latvijā, turpinot vilnas apstrādi. Tagad iespējams iepazīties gan ar vēsturiskajām fabrikas iekārtām, kas joprojām darbojas, gan iegādāties dziju, vilnas segas un spilvenus, kas gatavoti tikai no Latvijā audzētu aitu vilnas. Turklāt vilna mazgāta pēc senām metodēm – ar dīķa ūdeni un sāli, maksimāli saglabājot tajā esošo lanolīnu, kas nodrošina siltumu. Apstrādē netiek lietota ķīmija, izņemot krāsas.
Gar Dižjūras krastu
Latviskums nav iedomājams bez lībiskajām tradīcijām, kas vēl spilgti samanāmas, mērojot ceļu gar atklātās jūras krastu jeb tā dēvēto Dižjūru. Iebraucot Pitragā, par kuru ziņas saglabājušās no 16. gs. otrās puses, jāiegriežas pirmajā mājā pa kreisi “Krogos” pie Andra Antmaņa, kur var dabūt kūpinātas butes un citas zivis. Saimnieks gan teic, ka tikt pie svaigām zivīm neesot nemaz tik viegli, jo palicis maz zvejnieku. Viņa sētā aplūkojami 27 dažādi senā lībiešu krasta žogu paraugi, un tieši par tiem Andris izpelnījies Latviskā mantojuma zīmi. Te var arī pārnakšņot, sarīkot pikniku, iznomāt velosipēdus un sarunāt makšķerēšanas iespējas jūrā. Romantiski noskaņotiem ceļotājiem izdevība satikt otrpus ceļam dzīvojošo Vidzemes dzejnieku Aivaru Aiviekstu, kurš neatteiks ieskatīties nelielajā viņa sarakstīto grāmatu stūrītī un noskandēs arī kādu dzejoli.
Tālāk Mazirbē iepretim lībiešu tautas namam “Stūrīšos – Brankos” apskatāma plaša sadzīves priekšmetu jeb dzelzīšu kolekcija, kā to sauc pats īpašnieks Igors Ginters, kurš šīs lietas savācis apkaimes lībiešu ciemos. Te var pasūtīt lībiešu ēdienu degustācijas, apskatīt izstādi “Lībiešu tambors” un noklausīties stāstus par Taizeļu dzimtu, kuri rosinājuši komponista un rakstnieka Marģera Zariņa fantāziju uzburt “Didriķa Taizeļa brīnišķīgos piedzīvojumus”.
No skalu groziem līdz pinumiem
Latvieši ir lieli sēņotāji, tādēļ bez groziem mežā neiztikt. Pēc tiem var doties uz Bērvircavu pie Intas Bendrupas, kura atdzīvinājusi mazliet piemirsto skalu grozu pīšanas arodu un aizrāvusi līdzi arī pārējos ģimenes locekļus. Bet šis amats pie diplomētās agronomes atnācis nejauši. Darba gaitās braucot, viņai salūzusi mašīna. Lūdzot palīdzību netālajās mājās, izrādījies, ka starp citiem koka darbiem te nodarbojas arī ar skalu grozu pīšanu. Tolaik bērni vēl studējuši augstskolās un bijusi vajadzība piepelnīties. Tā Inta pieteikusies palīgos, bet vēlāk sākusi patstāvīgu darbošanos, kas nu jau piecus gadus ir ne tikai iztikas avots, bet arī hobijs. Viņa izgatavo pinumus no priedes, liepas, apses un melnalkšņa – grozus gan sēņošanai, ogošanai un piknikam, gan paliktņus, paplātes, sīpolu, ķiploku, malkas un veļas grozus, kā arī groziņus bērniem.
Savukārt Pēteris Tutāns par pinēja amatu ir pateicīgs vecākiem un Tukuma novadā vada “Pinumu pasauli” – vienu no lielākajiem pinēju uzņēmumiem Latvijā, kur izgatavo ne tikai tradicionālos pītos grozus un tīnes, bet arī sarežģītas dārza mēbeles, krēslus, galdus, virtuves un interjera priekšmetus no mizotām un nemizotām kārklu klūgām, kuru pievienoto vērtību rada simtprocentīgs roku darbs, jo ceļā no klūgu audzēšanas līdz gatavam izstrādājumam amatnieki iztiek bez tehniskiem palīglīdzekļiem. Pinēju darbnīca “Kalndaķi” atrodas netālu no Milzukalna skaistā meža ielokā, vienā no Tukuma – Talsu pauguraines pakalniem, un ciemiņi var piedalīties gan vienkāršās pīšanas meistarklasēs, kur iespējams gūt ieskatu pinēja darba ikdienā no materiāla audzēšanas līdz gatavam darinājumam, gan nopietnās nodarbībās vairāku stundu garumā.
Amati un rokdarbi
10. maijā apritēs četri gadi, kopš durvis vērusi Jaunpils Amatu māja (sporta kompleksa 4. stāvā), kur darbojas Jaunpils audēju kopa, kas dibināta 1970. gadā, un biedrība “Dzīpars”. Tajā apskatāma audēju un citu rokdarbnieku darbu izstāde un var doties ekskursijās, lai iepazītos ar audēju un citu amatu meistaru darba procesu, piedalītos meistarklasēs un iegādātos dažādus suvenīrus. Katram apmeklētājam ir iespēja pašam ieaust savu valgu audeklā. Audēju darbnīcā atrodas 16 stelles, starp tām ir trizuļu, sviru un Viļumsona stelles. Amatu mājas paspārnē strādā arī Tukuma keramiķe Velga Melne, kura labprāt iepazīstinās ar podnieka amata noslēpumiem un ļaus interesentiem pasmērēt rokas, lai pacenstos izveidot kādu māla lietu. Jaunajiem pāriem īpašs piedzīvojums varētu būt kāzu ekskursija latviskā garā, apskatot meitu tradicionālo pūru, vērpjot mīlestības pavedienus un saņemot dāvanu saticīgai dzīvošanai.
Bez dzirnavām nav maizes
Rideļu dzirnavas (Engures nov.) uzbūvējis grāfs Landsdorfs pēc tam, kad 1863. gadā Engures ezers savienots ar Rīgas līci un ūdens līmenis ezerā nokrities apmēram divus metrus. Pēc nodegšanas Pirmā pasaules kara laikā un muižu zemes reformas dzirnavu mūrus un ezeru no valsts atpircis pašreizējā saimnieka vectēvs Donāts Kambala un atjaunojis 1924. gadā, ūdens rata vietā ieliekot turbīnu un ģeneratoru. Padomju vara meldera ģimeni no dzirnavām padzina, un kolhozu laikā tās atkal nodega. Vēlreiz atdzimušas 1996. gadā, dzirnavas nu malušas trīsarpus tonnu graudu diennaktī, iekļautas arī Eiropas industriālā mantojuma sarakstā.
Pašlaik kā muzeja eksponāts apskatāms vēsturiskais ūdens rats ar graudu maļamo iekārtu. Lai gan šobrīd Rideļu dzirnavas graudu pārstrādei vairs neizmanto, iespējams doties nelielā ekskursijā, lai uzzinātu, kā rodas milti un citi labības produkti. Malšanas process risinās trīs stāvos ar graudu padevi no augšējā stāva. Graudi ceļo apmēram 32 metrus. Mašīnas vispirms atsijā gan rupjos, gan vieglos piemaisījumus, arī akmentiņus un nezāļu sēklas, birstes noslauka no tiem putekļus un noberž graudiem galiņus. Pēc tam, lai iegūtu miltus, caur bīdeļvalčiem graudi tiek malti piecas reizes. Interesanti, ka grūbas tiek iegūtas, miežu graudus noslīpējot, bet manna – pēc trešās malšanas reizes ieslēdzot mannotāju. Savukārt putraimi rodas, samaļot grūbas. Kad noskaidrots, kā graudi pārvēršas miltos, maizes ceļu var turpināt, apmeklējot Blumbergu ģimenes uzņēmumu SIA “Saldus Maiznieks”, kurā strādā 35 cilvēki, cepot rudzu maizi, saldskābmaizi, baltmaizi un gatavojot arī citus gardumus – ķiploku grauzdiņus, piparkūkas.
