“No ukraiņiem vajadzētu daudz ko mācīties.” Saruna ar Kurzemes brigādes komandieri Andri Riekstu 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris pulkvedis Andris Rieksts uzskata, ka no kara Ukrainā mums obligāti daudz jāmācās. Vispirms veidojamas nelielas un ļoti efektīvas zemessargu vienības, kas apbruņotas ar prettanku un pretgaisa ieročiem.
Vai piekrītat, ka kopš 24. februāra dzīvojam pilnīgi atšķirīgā realitātē?
Protams, tieši tā. No 24.februāra sākām katru dienu saņemt aizvien vairāk iesniegumu no mūsu pilsoņiem par vēlmi iestāties Zemessardzē. Šodien mums jau ir vairāk nekā 520 iesniegumu, kas ir koncentrēti brigādes bataljonos. 4. maijs bija tā pirmā diena, kad uzņemsim pirmo daļu no šiem cilvēkiem, bet 30. jūnijs, kad ir Kurzemes brigādes 30. gadadiena, mēs uzņemsim otro daļu.
Šie pieci simti cilvēku attiecas uz Kurzemes brigādi. Kopumā, es nevēlos samelot, ir vairāk par diviem tūkstošiem, teica Zemessardzes komandieris. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem nāk no Rīgas un papildinās tieši Rīgas brigādi. Tur ir vairāk nekā tūkstotis.
Kā minētais 24.februāris un tam sekojošie notikumi mainījuši jūsu skatījumu uz Latviju, mūsu valsts drošību un nākotni?
Katrā gadījumā man tagad ierindas priekšā ir vieglāk teikt saviem karavīriem to, ko esmu vienmēr teicis. Ja pirms 24. februāra man bija jāsaka, ka mūsu galvenais uzdevums miera laikā ir gatavoties karam un tā tālāk, un no ierindas kāds varbūt skatījās uz mani ar šķību aci, tad tagad es droši saku – re, kur mūsu pierobežā notiek šādas lietas un tādēļ mūsu galvenais uzdevums ir gatavot savu sabiedrību valsts aizsardzībai. Tādēļ es varu droši teikt, ka, soļojot gar ierindu, es savu zemessargu acīs redzu pavisam citus skatienus.
Nav jau tā, ka mēs pa kaklu, pa galvu gatavojamies karadarbībai. Ar to es gribēju teikt, ka mēs esam pārliecinājušies par to, kāds ir mūsu kaimiņš. Kopš 24. februāra esam to labi varējuši redzēt, ka tas, par ko runājām kopš brīžā, kad atjaunojām savu neatkarību, ir apstiprinājies. Mūsu kaimiņa tendence vienmēr ir bijusi lielmanība, vēlēšanās kādu iekarot. Tas vēlreiz dod mums uzdevumu ikdienā domāt un gatavoties, ja tiešām, lai Dievs nedod, kādreiz arī uz mūsu zemes kaimiņš mēģinās spert savu zābaku.
Vai šie notikumi ir mainījuši jūsu kā brigādes komandiera darbu? Kaut kas ir mainījies?
Mainījies ir plānošanas process. Mēs bijām saplānojuši, šī gada apmācību procesu, ņemot vērā, kā mums iepriekš statistiski gājis. Protams, visa iepriekšējā plānošana tika apgāzta ar kājām gaisā. Parasti mēs gadā plānojam uzņemt apmēram rotas līmenī – simt piecdesmit cilvēkus – un apmācīt nedēļas nogalēs, bet tagad divos mēnešos mums jau ir trīs reizes lielāks skaits, kas jāapmāca. Protams, brigādes plānošana ir ieguvusi pavisam citu virzienu, jo viss ir bijis jāpārplāno.
Tas taču ir patīkami, jo daudzus gadus tika spriests, kā palielināt Zemessardzes skaitlisko sastāvu, tagad tas notiek.
Tieši tā. Skumji ir to teikt, ka uz Ukrainas pieredzes dēļ tagad ļoti daudzi cilvēki pieņēmuši lēmumu, ka nepieciešams sagatavoties, būt gataviem iespējamajai krīzei, zināt, kā ar ieroci rīkoties, būt spējīgiem darboties krīzes apstākļos. Man žēl, ka daudziem bija jāsagaida Ukrainas notikumi, lai pieņemtu galīgo lēmumu iestāties Zemessardzē.
Ir skaidrs, ka Bruņotos spēkus, Zemessardzi tajā skaitā, jāattīsta lieliem soļiem – kādiem jābūt galvenajiem virzieniem?
Galvenie virzieni – mēs tagad redzam Ukrainā – tās būtu profesionālas vienības, mazas vienības ar sāpīgiem ieročiem. Ar prettanku, pretgaisa ieročiem. Šādas vienības mēs varam apmācīt ļoti ātri īsā laikā un ļoti efektīvi tās izmantot. No tā, kas notiek Ukrainā, varam ļoti daudz mācīties. Tas ir tas virziens, kurā mums ir jāskatās, ir jāapmāca savi zemessargi.
To jau mēs daļēji arī darām, bet es vēlreiz atkārtoju, ka nepieciešams koncenrēties uz viegli pārnēsājamiem sāpīgiem ieročiem, kas, piemēram, tanku dažās sekundēs “izslēdz”, tāpat pretgaisa ieročiem, kas ļoti efektīvi var ietekmēt pretinieku.
Tas, kas kontrolē gaisu, tas ir valdnieks. Mēs to redzam, bet Krievija nekontrolē pilnībā gaisu. Lai gan tā dominē vairākos sektoros, katrā gadījumā Krievija baidās, jo ukraiņiem ir apmācīti, motivēti karavīri. Viņiem ir nevis “baigākās” pretgaisa sistēmas, kas arī ir viņu rīcībā, bet šie vieglie ieroči, kas ir viegli pārvietojami, ļoti efektīvi pret pretinieka gaisa kuģiem.
Vai pratīsim kā nākas apmācīt un apgādāt jauno lielo Zemessardzes papildinājumu?
Katrā gadījumā apgādes lietas – tiem, kas nāk pirmajā daļā, nekādas problēmas nav bijušas. Varbūt pietrūka kādu zābaku izmēru, kādu formas izmēru. Tomēr tas nenozīmēja, ka trūkst skaitliski, bet trūkst precīzo izmēru. Kas attiecas uz apmācību – protams, no kaut kā atkal būs jāatsakās. Varbūt būs jāatsakās no atbalsta Jaunsardzei, varbūt kaut kādā mērā no valsts aizsardzības mācības, lai efektīvi sagatavotu savējos jaunos zemessargus.
Pie tā cilvēku daudzuma, kas ir mūsu rīcībā šobrīd, mums vajadzēs sakārtot lietas prioritārā secībā. Apmācībā es neredzu lielus izaicinājumus, ja paturam spēkā visus uzdevumus, kas mums šodien jau ir iedoti, un domājot par jaunajiem kandidātiem, mums vajadzēs no kaut kā arī atteikties, lai jaunie zemessargi būtu kvalitatīvi sagatavoti.
Mūsu sabiedroto skaita palielināšana Latvijā ir nozīga, vai nav tā, ka mums galvenokārt jākoncentrējas uz saviem Bruņotajiem spēkiem un to attīstību?
Tieši tā, mūsu drošības spilvens ir piektais pants, kas uzbrukumu vienai valstij pielīdzina uzbrukumam NATO kopumā, bet, ņemot vērā alianses lielo plašumu, daudzumu un tā tālāk, pirmkārt jau pašu valstī ir jābūt spēcīgiem saviem Bruņotajiem spēkiem ar spēju pašiem sevi aizsargāt.
Arī Ukrainā mēs redzam – viņiem ir sabiedrotie, tādā nozīmē kā algotņi un tie, kas sniedz atbalstu, bet citu spēku tur iekšā nav. Ukraiņi ar saviem spēkiem savu valsti aizsargā, kas skaitliskā izteiksmē varbūt ir desmit reizes mazāki nekā Krievijas bruņotie spēki, bet viņi ir tie, kas ar saviem spēkiem notur šo pretinieku. Vēl jo vairāk – iznīcina un atbrīvo teritorijas. Es ļoti ceru, ka ukraiņiem beigās izdosies gūt uzvaru, lai padzītu šo nevēlamo pretinieku.
Jūs pieminējāt mazo vienību cīņu, bet ko vēl mums vajadzētu mācīties no Ukrainas?
No ukraiņiem vajadzētu daudz ko mācīties. Astoņu gadu laikā daudz ko no tā, kas notika Ukrainā, mēs nezinājām. Katrā gadījumā daudz ko nedzirdējām. Protams, kāds arī kaut ko negribēja dzirdēt. Te jāņem vērā trakā Krievijas propaganda visā šajā laikā, kas tika pumpēta Krievijas iedzīvotājos. Viena daļa arī mūsu iedzīvotāju skatījās to Krievijas TV kanālos.
Bet ukraiņi šajos astoņos gados nostiprinājās, viņi domāja par saviem bruņotajiem spēkiem, domāja arī par savu morālo garu, kas ir viņos pašos neatkarīgi no nācijas. Vai tas ir krievs vai ukrainis, tagad mēs redzam, ka visa valsts, varbūt nedaudz pārspīlēti, ka visa valsts, noteikti deviņdesmit un vairāk procentu Ukrainas iedzīvotāju – vēlas stāties pretī šim ienaidniekam un cīnīties par savu neatkarību. Tas ir tas galvenais, kas mums jāmācās no ukraiņiem, tā ir viņu saliedētība un vienotība, ko ukraiņi panākuši.
Te būs labs joks ar patiesību, ko stāstīja viens ukraiņu virsnieks – ka jāsaka paldies nevienam citam, bet pašam Putinam, kas tā ir spējis apvienot visus Ukrainas iedzīvotājus. To neviens iepriekš netika gaidījis.
Kā Kurzemes brigādei pagājis beidzamais gads? Ko jūs vēlētos atzīmēt?
Brigādē šis gads iesākās ar ierasto plānu. Tika plānots, ņemot vērā pieredzi no iepriekšējiem gadiem. Tagad esam pārplānojuši apmācību procesu. Kādreiz nevarējām nokomplektēt pamatapmācības nometnes līdz simt – simt divdesmit cilvēkiem, bet tagad katra nometne ir gandrīz maksimālā skaitā piepildīta. Esam attīstījuši šautuvi Mežainē, esam attīstījuši savu mācību bāzi, tuvākajā laikā bāzes administratīvais korpuss arī tiks nodots ekspluatācijā. Infrastruktūra, lai mācītu mūsu zemessargus, mūsu rīcībā ir gatava par 95 procentiem. Tas ļoti labi ietekmē zemessargu apmācības kvalitāti.
Ko lai pasaku ukraiņiem, ar kuriem es satikšos šī brauciena laikā?
Nododiet no manis sveicienus un galvenais – noturēties, izturību un ticību pašiem sev. Tā kā viņiem ir ticība sev, tad tas dos viņiem spēju arī nākotnē aizstāvēt sevi. Es ļoti ceru, gribu teikt vēlreiz, ka viņiem izdosies gūt uzvaru un padzīt no savas zemes tos, kuri tur nav vēlami. Izturību viņiem un gaišu nākotni Ukrainai!
Uzziņa
Pulkvedis Andris Rieksts dienestu bruņotajos spēkos sācis 1995. gadā un pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvēšanas 1996. gadā dienestu kā virsnieks turpinājis Zemessardzes 43. bataljonā. Komandējošā sastāva virsnieka pieredzi ieguvis dažādos amatos Zemessardzē, tostarp Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas komandiera amatā. Starptautisku dienesta pieredzi guvis starptautiskajā operācijā Irākā.
No 2011. gada jūnija pulkvedis A. Rieksts dienēja Zemessardzes 45. nodrošinājuma bataljona komandiera amatā. Kopš 2017. gada vada Zemessardzes 4. Kurzemes brigādi Pulkvedis A. Rieksts dienestu bruņotajos spēkos sācis 1995. gadā un pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvēšanas 1996. gadā dienestu kā virsnieks turpinājis Zemessardzes 43. bataljonā.
Komandējošā sastāva virsnieka pieredzi ieguvis dažādos amatos Zemessardzē, tostarp Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas komandiera amatā. Starptautisku dienesta pieredzi guvis starptautiskajā operācijā Irākā. No 2011. gada jūnija pulkvedis A. Rieksts dienēja Zemessardzes 45. nodrošinājuma bataljona komandiera amatā. Kopš 2017. gada vada Zemessardzes 4. Kurzemes brigādi
