Kurzeme reiz varēja kļūt par kristīgu pāvesta valsti 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 790 gadiem Romas pāvesta Gregorija IX legāta (sūtņa) kardināla Oto pilnvarnieks Alnas Balduīns, pēc tautības valonis, parakstīja līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu un vēl vairākiem kuršu novadu pārstāvjiem abpus Ventai par to, ka kurši pieņems kristietību, pieņems un apgādās Balduīna ieceltos priesterus un maksās pāvesta ieceltajam bīskapam un prelātiem tādas pašas nodevas, kādas maksāja Gotlandes iedzīvotāji.
Kurši apņēmās piedalīties karos pret pagāniem un visās lietās klausīt pāvesta pilnvarniekam. Pretī viņi saņēma tiesības palikt brīviem, kamēr vien tie paliek katolicismā.
Dažas nedēļas vēlāk, 1231. gada 17. janvārī, Balduīns parakstīja līdzīga satura līgumu ar vēl 12 Austrumkursas novadu pārstāvjiem.
No kuršu puses tas bija diplomātiski ļoti gudrs solis. Faktiski Kurzemei bija pavērušās iespējas kļūt par patstāvīgu kristīgu valsti Romas pāvesta paspārnē.
Tomēr vēstures notikumi pieņēma citu gaitu – Rīgā rezidējošajam Zobenbrāļu ordenim nepatika, ka pāvesta pārstāvis atņem tiem zemes, ko tie uzskatīja par savu laupījumu, jo, saņēmis no Gregorija IX legāta pilnvaras, Balduīns turpināja izplatīt savu ietekmi arī Zemgalē un igauņu zemēs. 1233. gadā ordenis sacēlās pret pāvesta legātu un Balduīns bija spiests meklēt patvērumu Daugavgrīvas cisterciešu klosterī.
Turpmākajos gados ordeņbrāļu militārā agresija sagrāva Balduīna veidoto sistēmu, bet kuršu delegāti, kas bija devušies uz Romu sūdzēties pāvestam, tika sagūstīti Gotlandē. Cietis sakāvi, Balduīns 1236. gadā atteicās no Zemgales bīskapa amata un Baltijā vairs neatgriezās.
