Kurzeme franču zemapziņā. Saruna ar rakstnieku Ž. P. Kofmanu 0
Man Kurzeme ir kā koncentrēts atskats Eiropas vēsturē, malkodams kafiju vienā no Rīgas viesnīcām, bilst franču rakstnieks un žurnālists Žans Pols Kofmans.
Rets gadījums, kad mūsdienu ārzemju autors, īpaši jau francūzis, romāna darbībai izvēlas Latviju, šajā gadījumā – Kurzemi. Kofmans savā zemē ir pazīstams un atzīts, savukārt “Courlande”, kas apgādā “Zvaigzne” latviešu versijā iznākusi kā “Kurzeme francūža acīm”, tulkota arī angliski. Mūsu valstī Kofmans bijis ne vienu reizi vien, taču maija beigās ar Francijas institūta Latvijā atbalstu rakstnieks veselu nedēļu apceļoja zemi, tiekoties ar lasītājiem Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Rīgā. Saruna ar viņu notika, pateicoties Francijas institūta Latvijā kultūras projektu vadītājas Ditas Podskočijas tulkojumam.
– Dzirdēts, ka franču zināšanas par Austrumeiropu esot visai vājas. Vai Francijā lasītāji Kurzemi uztvēra kā patiesi pastāvošu zemi, vai arī tā tiem šķita vien rakstnieka izdoma?
Ž. P. Kofmans: – Man pašam par pārsteigumu, grāmata Francijā izraisīja interesi un lasītāju uzmanību. To ir grūti izstāstīt un izskaidrot, taču franču ausīs “Courland” (Kurzeme) skan ļoti poētiski. Šajā vārdā ir vairākas asociācijas. Tas ir tā, it kā šis vārds sēdētu franču zemapziņā. To var uztvert kā iedomātu zemi, taču, ja papēta vēstures faktus, var atrast daudzas saiknes starp Franciju un Kurzemi.
– Bet vai franči Kurzemi atpazīst kā ģeogrāfisku teritoriju?
– Kopš iznākusi mana grāmata, viņi to dara daudz labāk nekā agrāk. Protams, ir atšķirības starp parasto lasītāju un intelektuāļiem, kam zināšanu vairāk. Tiem, kas daudz lasījuši, vārds “Kurzeme” pat izsaka vairāk nekā vārds “Latvija”. Diemžēl. Bet jāsaka, ka Kurzeme kā neatkarīga hercogiste pastāvēja 240 gadu, kamēr Latvijas neatkarības periods ir mazāks. Izglītotie franči pazīst Livoniju. Daļēji Žila Verna 1904. gada romāna “Drāma Livonijā” dēļ. Viņi gan nezina, kur šī zeme atradās, taču vārds viņiem ir pazīstams. Jāteic, ka franči tiešām slikti orientējas ģeogrāfijā. Varbūt no tā nāk šī arogance.
– Jaunais Francijas prezidents Fransuā Olands ir lasījis jūsu grāmatu?
– Francijā, lai kļūtu par valsts prezidentu, vispirms noteikti jānodibina attiecības ar intelektuāļu, tajā skaitā rakstnieku, slāni.
Īstenībā tas bija Nikolā Sarkozī vājais punkts, ka viņš šajā ziņā izrādīja atturību un neievēroja šo kodeksu. Zināms, ne jau tāpēc viņu nepārvēlēja, bet attieksme pret intelektuāļiem viņam tiešām bija rezervēta, varbūt pat naidīga.
Tagadējais prezidents, protams, ir gudrs cilvēks, taču literatūra viņam varbūt arī nav pirmā mīlestība. Nav redzēts, ka viņš lasītu kādu romānu. Tomēr franču interese par Baltijas valstīm pieaug. Viņi vairs neinteresējas tikai par Vidusjūru. Varbūt mana grāmata kaut mazliet palīdzējusi mainīt attieksmi. Franči ir sapratuši, ka pastāv arī “ziemeļu Vidusjūra” – Baltijas jūra.
– Jūs pieminējāt vēsturiskās saiknes starp Franciju un Kurzemi…
– Tās pastāv jau faktiski kopš 17. gadsimta, īpaši starp Bretaņas ostām un Liepāju, Ventspili Kurzemē. Toreiz no Bretaņas uz Kurzemi regulāri brauca pēc linsēklām. Tās Kurzemē bija izturīgākas un kvalitatīvākas. Hercogs Jēkabs karaļa Luija XIV laikā vēlējās iegādāties Francijas rietumos Marennas ostu. Liela daļa franču nemaz nezina, ka pēc Lielās franču revolūcijas karalis Luijs XVIII lielu daļu savas trimdas pavadīja pašreizējā Latvijas teritorijā, tomēr izglītotiem ļaudīm Francijā vārds “Mītava” (Jelgava) gan kaut ko izsaka. Es arī meklēju liecības par Luija XVIII un viņa ap 300 personu galma gaitām Mītavā, taču informācijas par to ir ļoti maz. Arī Luija XVI un Marijas Antuanetes meita Francijas Marija Terēze laulājās Jelgavā. Kurzemes hercoga Pētera Bīrona un Dorotejas fon Mēdemas jaunākā meita Doroteja saradojās ar Taleirānu dzimtu un viņai kā grāfienei de Dino bija liela loma 1814./1815. gada Vīnes kongresa laikā. Viņas saikne ar vienu no sava laika ietekmīgākajiem diplomātiem Šarlu Morisu Taleirānu frančiem ir labi zināma.
– Savā grāmatā minat Kurzemi kā Itālijas pretpolu…
– Es nedomāju pretpolu, bet apgrieztu attēlu. Itālijā visa ir tik daudz, kas saistās ar vēsturi, arhitektūras, kultūras pieminekļiem, ka man pat šķiet pārāk daudz. Bet man nepatīk pārāk acīmredzamas un saprotamas lietas.
Kad esi Kurzemē, sākumā liekas, ka te nekā tāda nav, taču tas ir tikai ārējais, sākotnējais iespaids. Vēstures liecības un pati vēsture ir, tikai jāskatās dziļāk. Kurzemē pagātne ir jūtama, bet jāpieliek pūles, lai līdz tai nokļūtu.
Gribētu uzsvērt, ka grāmatas pamatu veido mani pirmie iespaidi par Kurzemes apmeklējumu 1997. gadā, taču grāmatu sarakstīju 2008./2009. gadā.
– Jums šķiet, ka esat izpratis kurzemnieka dabu?
– Jāsaka manas grāmatas varoņa vārdiem: kurzemnieks ir kā akmens – nepieciešams laiks, lai viņš uzsiltu, bet pēc tam viņš ilgi saglabās siltumu.
– Epizode, kur traktorists izvelk grāmatas varoņa auto no dubļiem un, ne vārda neteicis, dodas prom, mūsu mentalitātei ir diezgan tipiska. Taču kā tā norisinātos Francijā?
– Grūti jau vispārināt. Tas būtu atkarīgs no reģiona. Mana dzīvesbiedre ir no Bretaņas, pats esmu no Francijas rietumiem, un faktiski bretoņu un kurzemnieku daba ir ļoti līdzīga – skarbums, pirmā kontakta grūtības. Bet pēc tam viņi ir ļoti labi draugi. Kurzeme un Bretaņa abas kādu laiku bijušas kā pavalstis, izolētas no pārējās zemes. Abos ir piedzīvojumu meklētāju, avantūristu gars kā Krokodilu Harijam no Dundagas. Varbūt latviešu lasītājam to grūtāk uztvert, taču patiesībā grāmatā es kurzemnieku dabu izmantoju, lai pakritizētu frančus – viņu aroganci, manieres. Piemēram, latvietes gaita pa ielu ir pavisam citāda nekā francūzietei. Arī par to es rakstu grāmatā. Kaut esmu francūzis, man patīk pasmieties pašam par sevi.
– Grāmatā pieminat elzasiešus no Francijas – Vācijas robežapgabala, kam Otrā pasaules kara laikā nācās karot Vācijas pusē pret savu gribu. Cik bieži Francijā tiek skatīts jautājums par frančiem, kas dienēja nacistiskās Vācijas karaspēkā?
– Mans vecvectēvs, kad 1870. gadā Elzasa atkal nonāca Vācijas pakļautībā, pārcēlās no Elzasas tālāk Francijā, jo nevēlējās dienēt vācu armijā. Bet francūžu dienests nacistu pusē ir tabu temats. Latvijā arī ir aizliegtie temati. Elzasieši Otrajā pasaules karā bija Vācijas pilsoņi, dienēt bija viņu pienākums, taču viņi nebija brīvprātīgie. Tieši tāpēc elzasieši tagad sevi uzskata par upuriem, taču franči tādu viņu statusu nepieņem. Tā joprojām ir ļoti liela problēma Francijā. Kara laikā daudzi nokļuva padomju gūstā, bet ļoti retais no viņiem atgriezās. Daudzi Mozeles elzasieši cīnījās Kurzemē.
– Pēc kara Elzasa taču atkal piederēja Francijai. Vai Francijas valdība toreiz ko darīja sagūstīto elzasiešu atbrīvošanas labā?
– Viņi gāja bojā PSRS kā vācu karagūstekņi. Elzasieši pēc kara nebija valsts prioritāte. Skaitījās, ka ir svarīgāki jautājumi, ar ko nodarboties. Cīnīšanās vācu armijā viņiem nenāca par labu. Tā ir problēma.
Jebkurā gadījumā pēc kara Francijā par lietām, kas saistītas ar okupāciju, nerunāja vispār. Pie šīm tēmām atgriezās tikai 20. gadsimta 80. gados. Tas ir jau tas pats, kas Latvijā – pagātne, kuru vēlas aizmirst, agri vai vēlu atgriežas. Un varbūt pat daudz sāpīgākā formā.
Tas ir tāds kā psihoanalīzes jautājums: jo vairāk kaut ko nospied sevī, jo spēcīgāk tas pēc tam laužas uz āru.
– Grāmatā ir tēls Augšāmcēlājs, kas nodarbojas ar karā kritušo elzasiešu kapu meklēšanu Kurzemē. Šis cilvēks ir reāls?
– Jā. Bet īstenībā, kad rakstīju grāmatu, par tādu cilvēku biju vien dzirdējis, taču nebiju saticis. Kad jau biju pabeidzis, tādu personību Elzasā tiešām satiku. Viņa vārds grāmatas beigās ir pieminēts. Tas ir Albērs Šveins. Presē bijuši raksti par viņu. Pieļauju, ka viņš vēl laiku pa laikam atbrauc uz Latviju. Elzasiešus kapā var identificēt pēc Sv. Odiles medaljona. Taču Šveins meklē ne tikai elzasiešus.
– Rakstīsiet “Kurzemei francūža acīm” kādu turpinājumu?
– Nez vai. Esmu liels Bībeles lasītājs un Bībelē ir vairākas līdzības, kas māca, ka nekad nevajag skatīties atpakaļ. Tas ir princips, ko esmu piemērojis arī savām grāmatām. Bet es noteikti turpināšu interesēties par Latviju un labprāt te viesotos, ja mani aicinātu.
