Kurta Fridrihsona mūžīgā atgriešanās 0
Ar katru nākamo simtgades filmu, kas piedzīvo pirmizrādi, no jauna novērtēju, cik prasmīgi atlasīti režisori un režisores, kam uzticēta filmu veidošana šajā programmā.
Tajā ir pārstāvētas dažādas Latvijas kinoveidotāju paaudzes, atšķirīgas pieredzes un kino uzņemšanas manieres, katrs autors ir pienesis dažādas tēmas un pieejas un tomēr – kaut ko raksturīgi latvisku, veidojot atpazīstamu Latvijas kino svarīgo tēmu un tipisko vizuālo paņēmienu buķeti. Režisores Dzintras Gekas un scenārija autores, rakstnieces Gundegas Repšes personiskā filma par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, kas nosaukta tās varoņa vārdā, eksistē liriski poētiskā un vienlaikus skarbā vizuālās mākslas, mūzikas, dejas un dabas krustpunktā.
Pieredzējusī dokumentālā kino režisore Dzintra Geka pazīstama ar savu konsekvento uz Sibīriju izsūtīto Latvijas iedzīvotāju likteņu izpēti – tam režisore kopš 2001. gada veltījusi vairāk nekā 10 dokumentālās filmas. Dzintras Gekas vārds mūsu kino vēsturē ierakstīts arī ar filmām par Latvijas kino personībām, daļa no kurām veidota TV ciklā “Kinogadsimts Latvijā”.
Filmā “Kurts Fridrihsons” sastopas režisores interese par radošu personību totalitāras varas apstākļos un gulaga nometnēs pabijušo likteņiem. Spilgtais, unikāli talantīgais mākslinieks, kurš apliecinājis sevi dažādās vizuālās mākslas jomās un tehnikās, bet, iespējams, vislabāk atpazīstams kā oriģināls grāmatu ilustrators, 20. gs. 50. gados izsūtījumā Sibīrijā pavadīja piecus gadus pēc tam, kad tika notiesāts tā sauktajā “Franču grupas” lietā – neformālās latviešu inteliģentu grupas, kas mēdza satikties, lai spriestu par literatūru un kultūru, trīspadsmit dalībnieki tika apcietināti un apsūdzēti “buržuāziskajā nacionālismā” un “dalībā pretpadomju sanāksmēs”.
Rakstnieci Gundegu Repši ar Fridrihsonu vieno vēl tuvākas saites – viņa ir mākslinieka sievas māsas meita, un pēc tēva nāves agrā vecumā Kurts kļuvis par tēva figūru Gundegas dzīvē – draugu, domubiedru, garīgo skolotāju. Atklāti stāstīt par sev tuvu cilvēku ir ārkārtīgi grūti, un nereti šādos gadījumos neizdodas izvairīties no sajūtas, ka kaut kas būtisks ir noklusēts – lai pasargātu sev tuvā cilvēka piemiņu vai varbūt pašam sevi. Gundegai Repšei, kurai filmā ir vēstītājas loma, rakstnieces analītiskais prāts un spēja strādāt ar emocionālu materiālu ir palīdzējuši veiksmīgi risināt šo sarežģīto uzdevumu, nenomācot skatītāju arī ar pārlieku daudzām varoņa dzīves detaļām. Filmas sākumā īsi ieskicēta Fridrihsona vieta Latvijas kultūrā, tā ļaujot saprast viņa personības nozīmi arī tiem, kam mākslinieka vārds varētu būt svešs. Biedējoši ir tas, ka piebilde – mākslinieka kosmopolītisms nebija pretrunā ar nacionālismu – piepeši šķiet nodeva mūsu laikam, ne pagātnei. Repše neslēpj Fridrihsona personības neviennozīmību, traumu, ar kuru viņš dzīvoja, nakts murgus, nevēlēšanos runāt par pagātni, taču arī īpaši neizceļ šīs tēmas, ļaujot skatītājiem pašiem izdarīt secinājumus, cik lielā mērā vispirms nespēšana un vēlāk nevēlēšanās analizēt pagātnes traumas joprojām iespaido mūsu nācijas prātus.
Filma skar intriģējoši intīmo Fridrihsona saraksti ar franču rakstnieku Andrē Židu; manuprāt, līdz galam neizmantots paliek potenciāls savilkt spēcīgākas paralēles ar mūsdienām – tolaik vēstuļu sarakste starp Latvijas un pasaules inteliģentiem, varētu teikt, kultūras zvaigznēm, bija ierasta lieta, tikpat ierasta tā ir šobrīd, lai gan citās formās – un dramatiski citādām sekām.
Vairākas citas tēmas, kas caurvijušas Fridrihsona dzīvi – atgriešanās, tuksnesis, risks –, filmā atdzīvinātas vizuāliem un citiem mākslinieciskiem paņēmieniem, tādā veidā reflektējot arī par Fridrihsona visaptverošu zināšanu un interešu loku; tā, piemēram, viņa “dejošana uz robežas” filmā manifestējas reālā dejotājā. Spēcīgiem triepieniem izmantota Latvijas laikmetīgo komponistu mūzika, tostarp arī Kurta Fridrihsona dēla Gustava komponētā.
Fiksējot dabas un pilsētas ainavas paletē no pastelīgi blāvām (tuksneša smiltis, akmeņi, pelēka pilsēta lietū) līdz neona spilgtām krāsām (gaismu atspulgi Ņevas viļņos, pieneņu un magoņu lauki, saulrieti un vēlreiz saulrieti), kinooperators veterāns Viktors Grībermans gluži vai atdzīvina raksturīgos Fridrihsona akvareļu un flomāsteru zīmējumus; šo efektu spēcina bieži izmantotā vairākkārtējā ekspozīcija, filmētajiem kadriem pārklājoties ar Fridrihsona darbu attēliem (montāžas režisori Gunta Ikere, Armands Zvirbulis). Filmā daudz šādu vizuāli bagātu paužu, kuras skatītājam piepildīt ar savām pārdomām par autoru ieskicētajām Fridrihsona mūža un Latvijas vēstures raksturīgajām tēmām. Kā pārdomu pauze acīmredzami iecerēta arī aina tās nobeigumā rudenīgā dārzā, pēc tam kad ieskicēta tēma par mākslinieka attiecībām ar sievietēm mūzām, taču tā vietā, lai liktu domāt par to, ka Fridrihsons savā ziņā arvien ir starp mums, mūsdienu inteliģences pulkā, šī aina kļūst par neveiklu portretu galeriju, kas mūsdienās, kad vīriešu mākslinieku attiecības ar sievietēm mūzām tiek kritiski pārvērtētas, liek justies neomulīgi.
Kāds, iespējams, teiktu, ka “Kurts Fridrihsons” nav 21. gadsimta dokumentālā filma, jo nepiedāvā brutāli detalizētu vai sensacionāli atmaskojošu kāda mākslinieka portretu, taču būtu kļūdaini domāt, ka mūsdienās nav vietas arī šādam liriskam un personīgā līmenī atklātam vēstījumam, kas cienījams kaut vai par spēju dažādu mākslu līdzekļus apvienot tēlainai talantīga un traģiska mūža ilustrācijai.
Dokumentālā filma “Kurts Fridrihsons”
Režisore un producente Dzintra Geka (studija “Sibīrijas bērni”), scenārija autore Gundega Repše, operators Viktors Grībermans. Kurta Fridrihsona lomā – Tālivaldis Lasmanis. Filmā atskaņoti Gustava Fridrihsona un Pētera Vaska skaņdarbi.
