Latvija zaudē igauņiem un lietuviešiem. Kāpēc “Kuršu” maizi turpmāk ražos kaimiņvalstī? 51
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ viena no lielākajām Latvijas maizes ceptuvēm AS “Hanzas maiznīcas” paziņoja par ražotnes izformēšanu un pārcelšanu uz abām kaimiņvalstīm. Tādējādi bez darba paliks aptuveni 90 strādājošo.
Vai šim solim var sekot citi ražotāji un kāpēc tika pieņemts šāds lēmums, “Latvijas Avīze” pēta šodienas realitāti un vēsturiskos aspektus.
Atskatoties vēsturē, redzams, ka “Hanzas maiznīcu” vēsture vistiešākajā veidā saistāma ar ekspremjera Andra Šķēles vārdu. Proti, Šķēlem piederošā “Ave Lat” grupa, izmantojot denacionalizēto zemju īpašnieku pirmpirkuma tiesības, deviņdesmito gadu vidū iegādājās maizes ceptuvi Rīgā, kā arī “Rēzeknes maiznieku”.
Kā iepriekš bija izpētījuši mediji, tieši Ventspils ielas ceptuves iegādes darījumā Šķēle bija ieķīlājis savu māju, lai varētu saņemt aizdevumu.
Šī bija vienīgā reize, kad bijušais lauksaimniecības ministrijas darbinieks Šķēle kļuva par kāda bijušā valsts uzņēmuma tiešo īpašnieku, kas vēlāk nonāca “Ave Lat” paspārnē.
Vēlāk apvienojot divus uzņēmumus ar vienu “Baltmaiznieka” privatizēto ceptuvi un bijušo valsts uzņēmumu “Abra”, uzņēmumu akcijas 1994. gadā tika pārdotas Somijas vadošajam maizes ražotājam “Vaasan&Vaasan” un visi uzņēmumi tika apvienoti ar vienotu zīmolu “Hanzas maiznīca”.
Pēc 20 gadu darbības Latvijas tirgū 2015. gadā uzņēmuma īpašnieki paziņoja, ka slēdz savu filiāli Rēzeknē, līdz gada beigām atlaižot visus 84 darbiniekus.
Īpašnieku skaidrojums – Rēzeknes rūpnīcā nolemts samazināt ražošanu pēc tirgus izvērtēšanas un secinājumiem par kopējā maizes tirgus samazināšanās un smago konkurenci Latvijā. Turklāt Rēzeknes ražotne kļuvusi neefektīva, tajā pašā laikā Rīgas ražotne tiek modernizēta.
Zīmīgi, ka tieši 2015. gadā “Vaasan” nonāca Zviedrijas koncerna “Lantmännen” paspārnē. “Lantmännen” Latvijā pazīstams kā bijušais “Rīgas dzirnavnieka” īpašnieks – zviedri Latvijas uzņēmumu 2013. gadā pārdeva lietuviešiem, savu lēmumu pamatojot ar koncentrēšanos uz darbību Skandināvijā.
Par labu kaimiņiem
Tagad “Hanzas maiznīcu” vadītājs Uģis Mihņevičs skaidro, ka Zviedrijas koncerns nolēmis reorganizēt svaigās maizes biznesu Baltijas valstīs, lai veiksmīgāk pielāgotos patērētāju paradumiem un pieprasījuma izmaiņām. Pavisam Baltijā koncernam ir četras ceptuves, no tām tieši Latvijā plānots slēgt ražotni, to pārceļot uz Lietuvu un Igauniju.
Vienlaikus uzņēmumā norāda, ka maizes tirgus Baltijā turpina piedzīvot lielas pārmaiņas, tādēļ uzņēmumam nepieciešams radīt apstākļus nākotnes izaugsmei, ieguldot inovācijās un paaugstinot biznesa efektivitāti.
Spriežot pēc publiskajiem pārskatiem, redzams, ka “Hanzas maiznīcas” pēdējo piecu gadu laikā strādāja ar zaudējumiem, kur lielākie – vairāk nekā viens miljons eiro – bija 2017. gadā, bet mazākie – 380 tūkstoši eiro – 2019. gadā.
Pēdējā vadības ziņojumā teikts, ka neto apgrozījums pieaudzis par 6%, sasniedzot 18,5 miljonus eiro, taču 2020. gadā stājās spēkā Covid-19 ierobežojumi, kas ievērojami samazina ekonomisko attīstību valstī, taču “uzņēmums neredz būtisku ietekmi uz svaigas maizes pieprasījumu, ir sagatavots pamatīgs riska mazināšanas plāns un veikti pasākumi ražošanas nepārtrauktības nodrošināšanai”.
Šis attiecas uz pagājušo gadu, un, ņemot vērā jaunāko informāciju, varam secināt, ka plāns nav strādājis.
Tikmēr “Lantmännen Unibake” sola turpināt komercdarbību Latvijā, apkalpojot klientus un maizes produktu patērētājus tāpat kā līdz šim. Pircējiem tas nozīmē, ka no nākamā gada, pērkot “Hanzas maiznīcu” produkciju, jāapzinās, ka tā būs ražota Lietuvā vai Igaunijā.
Latvija kaimiņiem zaudē ar nodokļiem
Kā notikušo vērtē nozares pārzinātāji? Latvijas Maiznieku biedrības valdes priekšsēdētājs Kārlis Zemešs uzsver, ka notiekošais lielu ietekmi neatstās un tirgū joprojām būs pieejami šī zīmola produkti, kas gan būs ražoti citviet.
“Kur tas būs ražots, nezināsim, jo arī tagad ir maizes ražotāji, kas tirgo preci, ražotu ārpus Latvijas, un maziem burtiem rakstīta to izcelsme. Attālumi Baltijā nav lieli, un tas notiek jau tagad, runājot par diviem citiem lieliem tirgus spēlētājiem,” teic Zemešs.
Der piebilst, ka lielākie maizes ražotāji ir ārvalstu kapitālam piederošie “Latvijas maiznieks” un “Fazer Latvija”, kas pēdējo desmit gadu laikā ieņēmumus ir būtiski palielinājuši, vienlaikus ievērojamus līdzekļus investējot modernizācijā.
“Hanzas maiznīcu” ražotnes slēgšana ir īpašnieku lēmums, un, visticamāk, tas nav spontāns, bet pamatā ir sīki un detalizēti aprēķini, vērtē Zemešs.
Viņaprāt, Latvijas biznesa vide salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm nav konkurētspējīga, un te būtu jārunā gan par augsto energoresursu cenu, nekonkurētspējīgiem nodokļiem un citiem faktoriem.
Turklāt tas attiecas ne tikai uz maizes, bet citām nozarēm, kur investori strikti vērtē, vai saglabāt ražošanu, investēt vai aiziet. Arī pandēmija dara savu.
Par to satraukumu pauž arī gaļas pārstrādes uzņēmuma “HKScan Latvia” pārdošanas direktors Heino Lapiņš. “Latvija zaudē Igaunijai un Lietuvai darbaspēka izmaksu ziņā.
Par augstajām elektrības cenām, kas ir svarīgas ražotājiem, runāts ir daudz, taču nekas nemainās. Problēmas ir arī ar darbaspēka pieejamību, jo Latvijā ne tikai trūkst augstas kvalifikācijas speciālistu, bet arī grūti atrast mazkvalificētu darbaspēku.
Baltijas valstis cīnās par investīcijām, un mūsu kaimiņi mums ir priekšā. Piemēram, Lietuvas jaunā valdība cenšas pozicionēt savu valsti par investīcijām pievilcīgāko Baltijā, īstenot agresīvu investīciju piesaistes stratēģiju, cenšoties investīciju plūsmu, kas ienāk Baltijas valstīs, novirzīt uz Lietuvu. Latvijai nav ambiciozas stratēģijas,” sacīja H. Lapiņš.
Viņš aicina valdību, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un citas institūcijas, kas atbild par investīciju piesaisti, šo “Hanzas maiznīcu” brīdinājumu uztvert nopietni, nevis izlikties, ka tas ir tikai izņēmuma gadījums, kā tas ticis darīts laikā, kad Latvijā ražošanu likvidēja, piemēram, “Aldaris”.
Pretējā gadījumā mēs pēc dažiem gadiem varam nonākt situācijā, kad pārtiku lielākoties ražos Lietuvā un Igaunijā, bet Latvija paliks tikai kā noieta tirgus.
Turklāt loģistika 300 km radiusā starptautiskām kompānijām neesot liela problēma. Latvijā pārtikas ražošanas pašpietiekamība strauji samazinās, un apgādes ar pārtiku drošība var sasniegt kritisku līmeni, brīdina Lapiņš.
Velkamas paralēles
Vai brīdinājumiem ir pamats un var vilkt paralēles ar citiem Latvijas uzņēmumiem? Pašlaik lielākā daļa vadošo Latvijas pārtikas rūpniecības uzņēmumu atrodas ārvalstu kapitāla rokās.
Jau pieminētais “Aldaris” ražošanu daļēji pārcēla uz kaimiņvalstīm ekonomiskās krīzes laikā 2008. gadā. Šādu rīcību tolaik uzņēmuma vadība skaidroja ar nepieciešamību optimizēt izmaksas un uzlabot efektivitāti.
Tolaik uzņēmums bija līderis Latvijas alus tirgū ar 41% tirgus daļu, kur lielākā daļa alus tika saražota Latvijā, savukārt, pēc VID datiem, jau 2016. gada nogalē “Aldarim” tika piešķirts mazās alus darītavas statuss.
Pašlaik “Latvijā” uzņēmums ražo “Mežpils” alu. “Aldara” īpašnieka “Carlsberg” vadītājs Baltijas valstīs Rolands Viršils iepriekš neslēpa, ka loģisks solis bijis apvienot trīs valstis un uzņēmējdarbību, jo tik mazos tirgos kā Lietuva, Latvija un Igaunija sinerģija un efektivitāte ir būtiska.
Nomainoties īpašniekiem, “Lāčplēša alus” ražošanu no Latvijas uz Lietuvu savulaik pārcēla arī dāņiem piederošā “Cido Grupa”.
Pēc īpašnieku maiņas pirms vairākiem gadiem ražošanu no Latvijas uz Igauniju pārcēla arī SIA “Jaunalko” jaunais īpašnieks “Altia”. Arī šajā gadījumā lēmums apvienot ražotnes bija saistīts ar kopējo izmaksas samazināšanas stratēģiju.
Īsāk sakot, jaunajam īpašniekam neatmaksājās uzturēt divas līdzīga profila ražotnes Baltijā.
Ražošanas pārbīdes pēc īpašnieku maiņas 2014. gadā notikušas arī saldumu ražotāju “Laima” un “Staburadze” mātesuzņēmuma “Orkla” grupā.
Proti, spriežot pēc produkcijas iepakojuma, daļa saldumu pašlaik tiek ražoti gan Igaunijā, gan Zviedrijā un Norvēģijā. Taču pēc abu jauno ražotņu darbības uzsākšanas Ādažos daļu ražošanas no citām valstīm varēs pārcelt uz Latviju.
Jāatgādina, ka “Laimas” jaunā ražotne jau pērn nodota ekspluatācijā, savukārt cepumu un vafeļu ražotni iecerēts pabeigt nākamgad.
Pagaidām nav ziņu, ka vēl kāds pārtikas ražotājs grasītos slēgt vai pārcelt ražošanu uz kaimiņvalstīm, taču, biznesa vides apstākļiem neuzlabojoties, diemžēl tas ir iespējams.
