Kursītis: «Aicinu latviešus nebūt naiviem!» 0
Valsts valodas centra valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis, apskatot izlieto laimi, vispirms saka: “Kaut kas ļoti sazarots un sarežģīts, varbūt referendums!” Taču, aplūkojot veidojumu vēl no citas puses, teic, ka būšot vien pūķis. Tas pūķis, kam latviešu tautas pasakās zaudēto galvu vietā ataug jaunas un ko var uzveikt tikai bezbailīgi un attapīgi tēva dēli.
– Pieminējāt referendumu. Kādas ir jūsu prognozes, cik cilvēku tajā piedalīsies?
– Krievu plašsaziņas līdzekļi darīs savu, aicinot uz referendumu; paredzu, ka ap 300 000 vēlētāju var nobalsot par grozījumiem Satversmē, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu.
Šogad Krievijas TV žurnālisti ieradās Valsts valodas centrā jau 3. janvārī, prasot, kāpēc Rēzeknē sodīts salavecis no Krievijas. Nekā tamlīdzīga, mūsu inspektore pēc māmiņu sūdzībām sodīja nevis salaveci, bet 40 latu sods jāmaksā pasākuma rīkotājiem, kuri sabiedrībai pieejamā vietā nenodrošināja tulkojumu valsts valodā. Slēgti pasākumi pēc iepriekšējas vienošanās var noritēt svešvalodās, taču šis notika pilsētas parkā, un mazie bērni neko nesaprata.
Krievijas TV žurnālisti bija gan pārsteigti, ka es runāju ar viņiem krieviski. Paskaidroju, ka ar ārvalstu TV varu runāt svešvalodā.
Referendumā galvenais būs, cik daudz vēlētāju nobalsos “pret”. Tas izrādīsies būtiski ne vien šogad, bet arī turpmāko desmit gadu laikā. Jo ne tikai katra puse šeit, bet arī Krievija tos skaitļus tulkos pēc sava prāta. Pamodelēsim, kā izskatītos, ja, piemēram, 300 000 būs “par”, bet 290 000 – “pret “grozījumiem. Savukārt par pavisam citu situāciju liecinātu skaitļi – 300 000 “par” un miljons nobalso “pret”. Miljona, protams nebūs, jo parasti vēlēšanās piedalās ap 55 procentiem no balsstiesīgo pilsoņu skaita.
Es aicinu visus parādīt skaidru attieksmi, jo tos, kuri atturēsies, katra puse var uzskatīt par saviem atbalstītājiem.
Aicinu latviešus nebūt naiviem un nedomāt, ka uz viņiem referendums neattiecas. Daudzi naivi domā, ka krievu valoda būtu tāda kā “otrā valsts valoda”. Nē, ja tiek prasītas tādas pašas tiesības kā latviešu valodai, tad tās abas būtu vienlīdzīgas. Tā kā musulmanim – ja ir divas sievas, tad abas ar vienādām tiesībām.
Daudzi nesaprot, ka jebkurš Satversmes pants attiecas uz visu Latvijas Republikas teritoriju. Un krievu valoda kā otra valsts valoda tad nebūtu tikai Rīgā, Daugavpilī un Jelgavā, bet itin visā valstī uzrakstus vajadzētu likt divās valodās. Tad arī latviskajās pilsētās kā Talsos, Valmierā, Valdemārpilī u. tml., visās privātfirmās, nerunājot jau nemaz par valsts un pašvaldību uzņēmumiem, visai lietvedībai būtu jābūt arī krievu valodā. Tas nozīmētu – katru dienu jātulko visi dokumenti otrā valodā, tāpēc visi datori atbilstīgi jānodrošina ar tastatūru kirilicā. Visiem darbiniekiem būtu jāprot krievu valoda, un no darba tirgus automātiski tiktu izstumti visi, kuri nav mācījušies krievu valodu. Tādā gadījumā par valsts līdzekļiem viņiem vajadzētu to apgūt.
– Tā modelējot, patiešām nonāksim līdz absurdam… Bet – jūs esat Valsts prezidenta Valsts valodas komisijas dalībnieks. Valsts prezidents savu attieksmi jau izteicis, bet komisija viedokli solīja paust janvārī.
– Jā, janvāra vidū būs sanāksme, un tad pieņemsim lēmumu. Mēs negribējām skriet pa priekšu politiķiem.
Darba devējs Latvijā visbiežāk pieprasa latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas. Skolās ar latviešu mācībvalodu visbiežāk apgūst latviešu, angļu un vācu valodu, kamēr krievu skolās – latviešu, krievu, angļu, un šis modelis ir daudz labvēlīgāks Latvijas darba tirgum. Cittautieši pārsvarā dzīvo lielajās pilsētās, kur ekonomiskās attīstības līmenis ir daudz augstāks, tāpat dzīves līmenis, un valsts sniegtie pakalpojumi pieejami daudz ērtāk nekā citur. Dažkārt esmu ieteicis – mūsu valsts iestāžu ierēdņiem vajadzētu padzīvot kādu laiku Zilupē, tad viņi labāk apjaustu reālo situāciju. Kāpēc Tiesībsarga, Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbinieki ir tikai Rīgā?
– Vai paredzat, ka Saeima šogad pieņems likumprojektu par grozījumiem Darba likumā, kas darba devējam aizliedz pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana?
– Pērn arī es piedalījos Cilvēktiesību komisijas sēdē, kur balsoja par šā likumprojekta virzīšanu uz Saeimu. Cerams, ka tas tiks pieņemts. Tad darba ņēmēji varēs sūdzēt tiesā darba devējus, kuri izvirza nepamatotas un nesamērīgas prasības par svešvalodu prasmi.
– Vai prognozējat, ka pieaugs sūdzību skaits par valsts valodas nelietošanu?
– Jā, turklāt viena lieta ir skaits, otra, ko sajutām jau pagājušajā gadā, – sūdzības ir par agresīvākām rīcībām no krieviski runājošo puses: cilvēki kategoriski atsakās runāt valsts valodā, pauž žultaināku attieksmi utt. Tas vērojams vietās, kur ir pilnīga krievu valodas pašpietiekamība.
– Referenduma rosinātāji mēģināja sašķelt latviešus, īpaši uzrunājot latgaliešus. Bet kas būtu darāms, lai šo Latvijas izlokšņu un dialektu bagātību vairāk izceltu pozitīvā nozīmē, akcentējot, ka tas viss ir mūsu kopīgs kultūras mantojums, ka mēs, latvieši, esam lepni tiklab par latgaliešu kā ventiņu mēli? Kāpēc skolas nevarētu vairāk iepazīstināt ar šo kultūras bagātību?
– Diemžēl tagad cilvēki kļuvuši ļoti racionāli. Kā skolotāji, tā skolēni nedara to, no kā nevar gūt praktisku labumu, un kur gan viņi lietotu šīs zināšanas par izloksnēm…
Mēs pārāk bieži kautrējamies parādīt savas gara vērtības. Un tad mums gribot vai negribot citi uzspiež savas vērtības.
Man dažkārt ir sacījuši: “Tu esi latgalietis, kāpēc necīnies par latgaliešu valodu!” Atbildu, ka nedrīkstam sašķelties vēl vairāk un lai padomā, kam mūsu šķelšana ir izdevīga un kas no tās ir ieguvējs.
