– Pirms laureāta nosaukšanas esmu dzirdējusi izstādes apmeklētājus spriežam, nevis kuram autoram varētu tikt piešķirta balva, bet, sak, ko šoreiz izraudzīsies – gleznu, instalāciju… 1
M. L.: – Ļoti nepareizi domāt, ka kritērijs ir mākslas žanrs, izpildījuma tehnika, materiāls vai arī mākslinieka dzimums, kā to esam dzirdējuši. Būtu diezgan muļķīgi, ja eksperti vai žūrija sāktu ievērot šādas sen izzudušas robežas.
I. K.: – Tomēr pat mākslinieku aprindās kādreiz dzirdētas nievīgas runas par tā dēvēto sieviešu mākslu. Un man patiesi žēl, ka astoņnieka vidū nav nevienas mākslinieces sievietes.
Ilze Avotiņa: – Tad jau vajadzētu noslēpt mākslinieka vārdu, taču tas praktiski nav iespējams… Ja nemaldos, tas bija 2012. gadā, kad mani ārkārtīgi aizrāva Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbs, un es biju ļoti pārsteigta, ka tas neiekļuva pat fināla astoņniekā. Interesanti, ka darbs tā arī saucās – “Pacieties”.
– Vai Purvīša balvai izdodas aptvert visu plašo mākslas lauku?
I. D.: – Kad procesa gaitā tika minēti 19 labākie darbi, man likās – viss ievērības cienīgais tika arī pamanīts. Tuvojoties finālam, tomēr spilgtākais un unikālākais kaut kā nogrimst.
I. K.: – Katram ekspertam ir savas virsotnes. Bet vairākiem vērtētājiem jānonāk pie kompromisa, un kompromiss vienmēr ir rezultātu pazeminošs.
A. R.: – Tomēr kopumā balva nenoliedzami ir veicinājusi mākslas procesa attīstību. Pateicoties tai, māksliniekiem radies jauns stimuls pašizpausmei. Mums vairs nav žūrētu izstāžu, nav veselīga azarta parādīt sevi. Un māksliniekam zemapziņā, veidojot izstādi, tomēr pulsē doma – varbūt mani izvirzīs Purvīša balvai. Iepriekšējo triju balvu saņēmēji ļoti spilgti turpinājuši savu radošo darbu, īpaši pēc uzvaras. Mums bija spožs Kristapa Ģelža gads, tagad – Andra Eglīša gads.
– Purvīša balvai pārmet, ka tā ejot drošu taciņu un metot līkumu eksperimentiem.
I. D.: – Nav dūmu bez uguns. Es būtu priecīgāks, ja arī šajā finālistu astoņniekā būtu darbi ar lielāku eksperimentu un risku. Katrs nominētais mākslinieks ir neapšaubāmi lielisks, spilgts meistars, bet viss ansamblis kopā īsti labi nespēlē. Pietrūkst kaut kā līdzīga Ivara Grāvleja spožajam eksperimentam ar formu. Šādai izcili kvalitatīvai balvai vajadzētu ne tikai izskalot no smiltīm zelta gabalu, bet izcelt gaismā zaļu kristālu un saskatīt tajā jauno zeltu.
M. L.: – Bet vai tāds eksperiments izturēs blakus kādam jau stabilam sniegumam?
I. D.: – Vai visi mākslas vēsturē palikušie savā laikā bija revolucionāri, eksperimentētāji, pirmie, kas izdarīja atklājumus dažādās jomās, un tas ir būtiskākais eksperimenta jēgai.
– Vai vaina nav dažādā izpratnē par laikmetīgo mākslu? Kādi ar to saprot tikai mūsdienās radušos jaunākos medijus.
M. L.: – Laikmetīgā māksla – tā ir domāšana, kas izpaužas saturā, formas meklējumos, nevis tur, kur ejam kaut ļoti kvalitatīvu, bet atstrādātu ceļu.
A. R.: – Laikmetīgā māksla ir mūsu laika spogulis, kritizētājs, skolotājs, bet medijam vai mākslinieka gadiem nav nekādas nozīmes.
I. A.: – Kā cilvēks zināmā mērā no malas šajā sabiedrībā varu cerēt, ka kādreiz ieraudzīs arī kādu manu izstādi… Var dažādi spriest par Purvīša balvu, bet ir lieliski, ka tāda izveidota. Tās pasniegšana ir ārkārtīgi intriģējošs kultūras dzīves notikums Latvijā. Man lielākā konkurence vienmēr bijusi pašai ar sevi, taču acīmredzot ir vajadzīgas vēl kādas balvas vizuālajā mākslā.
