Kurš zaļā dārgakmenī ieraudzīs jauno zeltu? 1
Pēc trim dienām, 20. februārī, ceturto reizi paziņos Purvīša balvas laureātu.
Līdz šim vienīgajai balvai vizuālajā mākslā pievienojusies jauna – kim? Laikmetīgās mākslas centra dibināta – “kim? Rezidences balva”, kuru pasniegs 27. februārī Mākslas akadēmijā. Par kādām tendencēm Latvijas mūsdienu mākslā liecina abu šo balvu esamība? Vai tām vajadzētu un vai tās spēj ietekmēt Latvijas laikmetīgās mākslas procesu?
Diskusijā par tendencēm Latvijas laikmetīgajā mākslā “Kultūrzīmju” redakcijā pulcējās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce, kim? Laikmetīgā mākslas centra pārstāve Harita Maniņa, tēlnieks Ivars Drulle, gleznotāja Ilze Avotiņa, Purvīša balvas ekspertes – LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule un mākslas zinātniece, kuratore, kritiķe Ieva Kalniņa. Sarunu vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Vita Krauja: – 2007. gadā dibinātā Purvīša balva nāca ar ambiciozu mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilākos sasniegumus Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību. Vai izdevies šīs idejas īstenot?
Māra Lāce: – Noteikti! Kad ik pa trim mēnešiem jeb katru ceturksni tiek nosaukti aizvadītajā laikā labākie, sabiedrība pievērš uzmanību kā autoriem, tā mākslas procesam un par labām atzītām tendencēm kopumā. Mākslinieki raksta savās biogrāfijās, ka viņi kādā ceturksnī nosaukti Purvīša balvai. Pirmajā mirklī tas mulsināja: varbūt biogrāfijā šo faktu varētu ierakstīt balvas laureāti vai vismaz fināla astoņniekos iekļuvušie? Bet pārdomājot piekrītu – arī visi kaut tikai ceturksnī nosauktie izgājuši cauri nopietnam vērtējuma sietam.
Ieva Kalniņa: – Kad mani uzaicina ekspertos, gribas atteikt, jo mākslā, kur katrs autors ir unikāls, salīdzināšana ir ārkārtīgi sarežģīta. Taču, no otras puses, vizuālā māksla ir vairāk nekā atsevišķi autori, tā ir vesela joma, un šī balva pilda arī citu misiju – tā ir sabiedrības informēšana, mākslas popularizēšana.
Astrīda Rogule: – Balvas lielākā nozīme ir kopainas dokumentēšanā, jo reizē ar Purvīša balvas izstādi tiek laists klajā krāšņs un ietilpīgs katalogs – savā ziņā nozīmīgs pētījums vizuālajā mākslā.
M. L.: – Protams, balva ir gana ambicioza gan mērķu dēļ, gan, nenoliegsim, naudas summa, ko saņem balvas ieguvējs – 28 000 eiro –, ir gana iespaidīga. Un, jā, jo vairāk naudas, jo lielākas kaislības.
– Protams, lieliski, ka mākslā izcilākie saņem arī finansiāli lielu prēmiju, bet vai, no otras puses, tai līdzi nenāk arī neveselīga konkurence? Vai kaut zemapziņā biezā aploksne neietekmē ekspertu domu?
A. R.: – Nu nē! Vērtējot darbus, par uzvarētājam paredzēto naudas summu eksperti nedomā nevienu mirkli.
M. L.: – Žūrijā, kur man ir tā laime būt, kopā ar diviem vai trim starptautiskiem ekspertiem, kā nu kuro reizi, ļoti pamatīgi četru stundu ilgā diskusijā detalizēti izvērtējam ekspertu izvirzīto astoņu finālistu darbus. Un galu galā balvas saņēmēju nosaka vienkāršs aritmētisks atklāts balsojums, visbiežāk pat divās kārtās. Un, žūrijā lemjot, nedomājam, ka tam māksliniekam, lūk, ir kredīti, bet cits jau tāpat turīgs. Nu, ticiet man, šādi jautājumi nepastāv!
I. K.: – Balva tomēr ir loterija un laimes spēle. Protams, ne jau burtiskā izpratnē. Tā ir loterija pret debesīm, jo mirklī, kad astoņi autori veido finālistu kopizstādi, ir ļoti daudzi darba novērtēšanai būtiski faktori – kur un līdz ar to kāda kuram darbam būs vieta zālē, cik veiksmīgi tā integrēs konkrēto darbu telpā. Varbūt kādam autoram prezentācija finālistu kopizstādē, kur to vērtēs žūrija, ir mazliet neveiksmīgāka nekā individuālajā izstādē, kur darbu redzēja un tālāk virzīja eksperti. Var gadīties arī otrādi. Un tieši tur ir intriga. Šos aspektus ieplānot nav neviena izstādes kuratora, neviena cilvēka spēkos.
Ivars Drulle: – Man šajā ziņā ir laimējies, bet zinu vienu otru citu autoru, kura izstāde bija izvietota abās “Arsenāla” zālēs, bet fināla skatē tai atvēlēts stūrītis, kurā darbam pilnīgi pazuda vēriens, tas izskatījās iespiests.
I. K.: – Piemēram, Andrim Eglītim – trešās balvas laureātam – bija absolūta ekspozīcijas uzbūves veiksme. Man elpa aizrāvās, cik spēcīga bija viņa “Zemes darbu” prezentācija tieši “Arsenāla” zālē. Pakāpi augstāk nekā iepriekš Mūkusalā.
