Kurš Visvaldim var iedot ministres Čakšas telefona numuru? Skaudrs vēža pacienta stāsts 0
Stāsts par Visvaldi ir gandrīz kā no grāmatas par to, kāpēc jāpievērš uzmanība savai veselībai un mazākajām sūdzībām. Ventspilnieks, ārēji veselīgs, enerģisks Latvijas pilsonis un patriots, kurš ilgus gadus gājis jūrā, vēlāk strādājis vadošos amatos, bet šobrīd ir septiņdesmit gadu slieksni pārkāpis pensionārs un… diemžēl arī prostatas vēža pacients.
2006.gadā viņš ar prostatas problēmām saskārās pirmo reizi, lai gan toreiz viņam tas nebija kas vairāk kā nesaprotamu simbolu kombinācija “PSA 200” (prostatas specifiskais antigēns jeb angļu valodā – prostate-specific antigen) veselības pārbaudēs pēc ģimenes ārsta nosūtījuma. Diemžēl arī vizīte pie urologa nevedināja viņu uz domām, ka tas ir kas nopietns – ārsti nemācēja vai nevarēja izstāstīt, kas īsti Visvaldim tuvākajā nākotnē draud. Viņš turpināja dzīvot kā līdz tam, jo “sūdzību par veselību nebija”.
Šobrīd gan Visvaldis katram vīrietim iesaka nopietni pievērst uzmanību muguras sāpēm. Varētu jau teikt – kuram tad nesāp? Bet kā viņš pārliecinājies pats gan no savas pieredzes, gan sarunās ar “cīņu biedriem” un ārstiem, par nopietnām izmaiņām veselībā var liecināt pat it kā nenozīmīgi sīkumi.
Četrus gadus vēlāk – kad labierīcību apmeklējums viņam pēkšņi sāka sagādāt ļoti nopietnas problēmas un steidzami veiktās pārbaudes PSA uzrādīja jau 600 jeb 250 reižu pārsniegtu normu, sākās īsts karuseli – patiesās situācijas apzināšana, izmeklējumi, rindas, maksas ārsti, zāles. Maksas vizītes pie ārstiem Visvaldim bija piespiedu izvēle, jo tolaik zaļais koridors vēl nebija iedarbināts un rindas uz bezmaksas vizītēm, izmeklējumiem bija vismaz trīs mēnešu garas.
Kuldīgas urologa spriedums pēc biopsijas – vēzis trešajā stadijā. Visvaldis sāka apzināties, ko viņam tas nozīmē, bet nepadevās, jo “nevar būt, ka Latvijā slīcēja glābšana ir tikai paša slīcēja rokās”. Nu jau septiņus gadus Visvaldis nepārtraukti lieto dažādas zāles, bijusi starošana, terapijas vēža apturēšanai – valsts apmaksātās un ne tās efektīvākās, kas nedevušas vēlamo efektu. Bija laiks, kad katru dienu tika mērots ceļš no Ventspils uz Rīgu un atpakaļ, lai apmeklētu intensīvus starošanas seansus. Par saviem līdzekļiem veicis vairākus specializētus izmeklējumus, piemēram, pozitronu emisijas tomogrāfiju jeb PET/CT, kas maksā vismaz 2300 eiro.
Viņam daudz palīdzēja bērni, kuri gan labāk zina valodas un var internetā sameklēt noderīgu informāciju, gan vadājuši uz ārstu vizītēm un arī atbalstījuši finansiāli. Ārstēšanās maksāja ne mazu naudu. Tie Visvaldim zināmie prostatas vēža pacienti, kuri nav bijuši gana finansiāli nodrošināti, šobrīd ir jau zem zemes vai mokās un gaida pēdējo stundu mājās.
Kopumā šo gadu laikā iztērēti vismaz 27 tūkstoši eiro no privātiem līdzekļiem un nekas nav beidzies… Šobrīd Visvaldis lieto jaunākās paaudzes zāles, kas palīdz, bet nav iekļautas valsts apmaksāto medikamentu sarakstā, izmaksā 4500 eiro mēnesī un jālieto būs vēl divus mēnešus, plus vizītes pie ārstiem, izmeklējumi, transporta izmaksas.
Visvaldis jūtas bezspēcīgs, jo saprot, ka viņa privātie finanšu līdzekļi drīz beigsies pavisam, medicīnas konveijers un rindas ir nogurdinājuši gan viņu, gan ārstus, atliek lūgt vākt ziedojumus, bet vai tas ir cilvēka cienīgi mūsdienu Latvijā?
Tāpēc viņš zvanīja uz Veselības ministriju jautāt par iespējām, bet… saņēma aicinājumu rakstīt oficiālu vēstuli, uz ko viņam atbildēšot mēneša laikā, minot, ka patiešām šobrīd valsts kompensējamo medikamentu sarakstā viņam nepieciešamo medikamentu nav.
Saprotot, ka ilgāk gaidīt nevar, viņš vērsies Saeimā pie A. Barčas, uzrakstījis vēstuli pat Valsts prezidentam R. Vējonim, prasot kā viņam var palīdzēt visur izslavētais Onkoloģijas plāns, tomēr atbildi nav saņēmis. Kas ar viņu pašu notiks pēc diviem mēnešiem, viņam nav skaidrs. Zāles pagaidām palīdz, bet drīz vairs nebūs pat naudas uzturam, Visvalža bērniem arī nav bezizmēra atbalsta iespējas. Kuram zvanīt tagad, lai saņemtu atbildi, kā valsts cilvēkam, kas visu mūžu godīgi maksājis nodokļus?
Visvaldis: “Esmu sekojis līdzi presē, ka šajā gadā onkoloģijas zālēm tika piešķirti vairāk par 4 miljoniem EUR. Vai tiešām ar šiem miljoniem nepietiek, lai mēs – prostatas vēža pacienti, kuriem slimība jau progresējusi un kuriem nepieciešamas specifiskākas un efektīvākas zāles, tās arī dabūtu? Vai tiešām ar 4 miljoniem nepietiek, lai pacientiem nodrošinātu atbilstošas zāles un izmeklējumus atbilstoši pasaules līmenim? Kāda ir garantija vēža pacientiem, ka arī nākamgad neatkārtosies tas pats – nauda ir, bet tad, kad vajag – izrādās, tās nav! Kā tā? Ir tikai tiem, kam vajag vienkāršāku terapiju? Kā lai tic Veselības ministrei, ka onkoloģiskajiem pacientiem aprūpe gadu no gada kļūs labāka? Kāda ir garantija, ka nākamgad ar solītajiem 14.5 miljoniem pietiks visu vēža pacientu ārstēšanai, tajā skaitā, manas slimības ārstēšanai?
