Atis Klimovičs: Kurš vīruss bīstamāks? 0
Diezin vai viegli būs sameklēt atbildi uz jautājumu, kas uzskatāms par bīstamāku – vai pasauli nobiedējušais vīruss vai sevi faktiski cara statusā iecēlušais Krievijas valsts galva Vladimirs Putins.
Abi ārkārtīgi bīstami un cilvēku dzīvības nesaudzējoši. Turklāt abiem piemīt tendence izplatīties.
Tāpat kā koronavīruss, kas no Ķīnas spējis izpleties pa visu pasauli, arī Krievijas valdnieks nav aprobežojies tikai ar savas valsts teritoriju. Tas sējis un arī turpina sēt nāvi citur.
Visskaudrāk to izjutusi Ukraina, kur Krievijas agresijas rezultātā dzīvība atņemta 14 tūkstošiem cilvēku.
Šaušalīgs skaitlis, lai gan vietā pieminēt, ka Kremlis nekautrējas individuāli slepkavot arī tādās valstīs kā Lielbritānija un Vācija.
Tāpat mums nav atbildes, kad varētu beigties nāvējošās infekcijas darbība un kā tas notiks, kādi būsim tad un cik lielā mērā mainīsies sabiedrības dzīve. Neko no tā nezinām, tik varam prognozēt, ka paies zināms laiks un vīruss tiks uzveikts. Tā par Covid-19, bet par caru Putinu līdzīgas nākotnes prognozes vēl nav dzirdētas.
Drīzāk tās ir pretējas, un šis Kremļa vīruss var izrādīties izturīgāks.
Šobrīd neiespējami nepamanīt, ka Krievijas vadītājs ir pārņemts ar domu par krievu tautas atbrīvošanu no pazemojuma par 1991. gadā notikušo padomju impērijas sabrukumu. Tas ir nopietni, jo nav jautājums vienīgi par pašu Putinu. Viņa vēlmes un idejas krīt atbilstošā augsnē.
Lai saprastu to, kur meklējams Krievijas sabiedrības impēriskums, nepieciešams ņemt vērā Krievijā dominējošo attieksmi pret citām tautām un cilvēku kā tādu.
Ukrainā pazīstamais sociologs Igors Losevs laikrakstā “Deņ” citējis krievu pareizticīgo filozofu, vēsturnieku un publicistu Georgiju Fedotovu (1886–1951): “Beigu beigās impērisko apziņu uztur ne tik daudz valsts un pat vēl mazāk tautas intereses, cik kāre pēc varas: patoss par nevienlīdzību, prieks par pazemojumu, vardarbība pret vājākajiem… Impērijas zudums būs morāla attīrīšanās, krievu kultūras atbrīvošana no šausmīgas nastas, kas kropļo tās garīgo seju!” Bet kā šo rezultātu sagaidīt, par kuru spriedis minētais domātājs, nepateiks neviens.
Labi zināms, ka Latvijā līdzās Krievijas politiskās “kultūras” kritikai un noliegumam pastāv arī pretējs viedoklis. Tā paudēji pārmet “cepšanos” par citām valstīm un turienes kārtību. Iespējams, tam varētu piekrist, ja vien mēs neatrastos tieši kaimiņos.
Ir beidzamais laiks saprast, ka ne jau minētā “cepšanās” ir no svara, bet gan savlaicīgas izpratnes izveidošana.
Nav daudz cerību, ka Ukrainas piemērs patiešām ļaus izdarīt nopietnus un tālejošus secinājumus. Tomēr ieklausīsimies daudzu redzamu Ukrainas inteliģences pārstāvju teiktajā, ka Krievijas nākotnes koncepcijā nav paredzēta vieta neatkarīgai Ukrainas valstij.
Iesim tālāk – iecerētā Krievu pasaules izveidošana ir saistīta ar ukraiņu jautājuma “galīgu atrisinājumu”.
Tas, pēc Loseva domām, nozīmē miljoniem ukraiņu patriotu fizisku iznīcināšanu, daudzu citu padzīšanu no Ukrainas, bet atlikušo pārvēršanu par paklausīgu biomasu (tajā skaitā par Kremļa lielgabalu gaļu). Jāpiekrīt ukraiņu publicistam Losevam, ka Putins savu sabiedrību pakāpeniski gatavo šādam Ukrainas jautājuma atrisinājumam. Tas Latvijā jāzina un jādomā, kā rīkoties, kad būs beidzies Covid-19. Padomāsim – vai “cepsimies” vai arī teiksim, ka neko neredzam.
