Gultā trešais liekais 0
Viņa: “Es gribu, lai viņš guļ kopā ar mums.”
Viņš: “Bērnam ir jāguļ savā gultiņā.”
“Vīrs uzskata, ka katram ir jābūt savai gultai. Mūsu astoņus mēnešus vecajam dēlam, pēc viņa domām, ir jāguļ atsevišķi, mēs cenšamies ar bērnu pavadīt visu brīvo laiku, tādēļ naktī vīrs gribētu palikt tikai divatā ar mani. Viņš ir pārliecināts, ka dēlam ir svarīgi mācīties gulēt vienam. Es nesen atsāku strādāt un man nepietiek laika, ko pavadu ar dēlu, lai gan es strādāju nepilnu darba dienu, taču ļoti skumstu pēc mazā. Un man, un bērnam ir svarīga šī nakts kopāgulēšana,” atklāj kāda mamma.
Kā situāciju risināt?
Vecāki bieži, kā viņiem pašiem šķiet, strīdas par to, “cik svarīgi bērnam”, lai gan patiesībā strīds ir par to, cik daudz katrs no viņiem vēlas sajust sevi kā “labu vecāku”, uzskata Čackaja. Strīds par kopāgulēšanu vai bērna nošķiršanu savā gultā ir spilgts piemērs šai vēlmei – būt labam vecākam. Daudziem no mums šīs jūtas ir saistītas ar paša bērnībā piedzīvoto. Atkarībā no tā, cik pilnvērtīgu vecāku mīlestību un uzmanību esam saņēmuši paši, tā mēs lielā mērā veidojam attiecības arī ar saviem bērniem, uzskata psiholoģe.
Bieži vien tie, kuriem bijusi cieša saikne ar vecākiem, šo modeli izmanto arī savā ģimenē. Kopāgulēšana kļūst kā simboliska šādas saiknes sastāvdaļa. Savukārt partnerim, kurš audzināts ģimenē, kurā starp tās locekļiem bijusi distance savstarpējās attiecībās, bērna nošķiršana, lai liktu viņu gulēt savā gultiņā, ir kā patstāvības audzināšana. Situācija gan var pavērsties spoguļattēlā, kad pieaugot, viņš vēlēsies bērnu pasargāt no savā bērnībā piedzīvotā vēsuma no vecāku puses, kad var kļūt par ļoti gādīgu. Pamēģini no sirds izrunāties. Piemēram, par to, kāda bija tava un tava partnera bērnības. Tiklīdz mēs to sapratīsim, ka aiz mūsu argumentiem var slēpties dziļi personiskas vajadzības, mums būs vieglāk saprast vienam otru,” iesaka psiholoģe.
