Kurš vainīgs pie tā, ka Rīgā ir pustukšas skolas? 1
Kurš vainīgs pie tā, ka Rīgā ir pustukšas skolas, kurās turklāt nav pietiekami augsta izglītības kvalitāte? Vai vainojama attiecīgā pašvaldība, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vai arī valdošo partiju politiķi? Šāda diskusija šodien aizsākās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kaut sēde bija sasaukta, lai deputāti noskaidrotu, kā mazākumtautību skolās noris pāreja uz mācībām galvenokārt latviešu valodā.
Kā zināms no nākamā mācību gada mazākumtautību skolās jau no 1. klases vismaz puse mācību satura būs jāapgūst latviski, 7. klasē – pat 80 procenti mācību notiks latviski. No 2020./2021. mācību gada mazākumtautību vidusskolās mācības būs tikai latviski un dzimtajā valodā notiks tikai dzimtās valodas un kultūras stundas.
Taču tāpat kā mācību satura reformu, arī valodas reformu var aizkavēt kvalificētu skolotāju trūkums.
Tāpēc sēdē vairāk tika runāts par skolu problēmām kā tādām. Tostarp par to, ka Latvijā ir mazāk skolēnu uz vienu skolotāju nekā citās valstīs, bet tajā pašā laikā skolotāju trūkst, kas saistīts ar nesakārtoto skolu tīklu: izglītības iestāžu ir pārāk daudz un tajās ir pārāk mazas klases.
Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars jo sevišķi sašuta par to, ka šādas pustukšas skolas ir Rīgā: kamēr lauku pašvaldības varot saprast, ka tās cenšas saglabāt vienīgo skolu novadā vai pagastā, galvaspilsētai šāda attaisnojuma nav.
“Ko var darīt valsts un ministrija, ja pašvaldība nerīkojas bērnu interesēs?” vaicāja deputāts.
“Piekrītu, ka risinājums jāmeklē. Mums būs sarunas ar Rīgas pašvaldības pārstāvjiem,” atbildēja IZM Izglītības departamenta direktora vietniece Ilze Seipule. Jāpiebilst, ka jau iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis solīja rīkot pārrunas ar katru no pašvaldībām par tās iespējām sakārtot skolu tīklu.
Tomēr regulāras un sistemātiskas sarunas tā arī nesākās.
IZM Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktora vietniece pieaugušo un pedagogu izglītības jomā Baiba Bašķere piebilda, ka valdībā pieņemti noteikumi, kas no 2020. gada paredz pamazām atteikties no tādu vidusskolu finansēšanas, kas neizpilda skolēnu skaita vai kvalitatīvos kritērijus. Kad noteikumi sāks darboties, skolu tīkls varētu sakārtoties.
Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks gan nebija tik cerīgs. Viņš norādīja, ka politisku iemeslu un dažādu lobiju aktivitātes dēļ šie noteikumi pieņemti daudz pielaidīgāki nekā ministrija sākotnēji plānojusi. Jo sevišķi nepamatotas atlaides dotas Rīgai. Tātad, ja politiķi būtu stingrāki savā nostājā, arī skolu tīklu izdotos sakārtot raitāk.
Tāpat R. Dzintars vaicāja, kā valsts līmenī varētu risināt to, ka Rīgā gadiem uz latviešu bērnudārziem ir daudz lielākas rindas nekā uz krievu pirmsskolām.
Te B. Bašķere varēja vien noplātīt rokas: Rīgā ir vislielākais pirmsskolas pedagogu trūkums visā valstī.
Pat ja pašvaldība atvērtu jaunus latviešu bērnudārzus, nebūtu kas tajos strādā.
Frakcijas “Attīstībai/Par!” deputāte Marija Golubeva jautāja, kāpēc gan vispār saglabāt atsevišķas krievu vidusskolas, ja mācības tur būs latviski. G. Catlaks atbildēja: pēc reformas krievu vidusskolu patiesībā vairs nebūs, jo vidējās izglītības posmā nebūs mazākumtautību izglītības programmu. “Taču to, kāda būs skolēnu dzimtā valoda katrā skolā, mēs nevaram ietekmēt,” teica G. Catlaks.
IZM secināts, ka krievu skolās gana konstruktīvi un mierīgi gatavojas pārmaiņām. Piemēram, pagājušajā nedēļā ministrijas pārstāvji tikušies ar Daugavpils skolu direktoriem. Iebildumi pret reformu nav izskanējuši, skolu vadītājus vairāk interesējuši dažādi praktiskijautājumi. Vienīgi viņi ieteikuši ļaut 9. klašu absolventiem, kuri šogad pirmo reizi kārtos pamatskolas izlaiduma eksāmenus latviešu valodā, ļaut eksāmenā izmantot latviešu – krievu vārdnīcu.
Bet vai tie skolotāji, kuri strādā mazākumtautību skolās, būs gatavi turpināt darbu pēc mācību valodas reformas?
Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa stāstīja, ka 8000 skolotājiem, kuri strādā mazākumtautību izglītības programmās vai lingvistiski neviendabīgā tiek piedāvāti kursi, kur viņus sagatavo darbam lielākoties latviešu valodā.
Tāpat tiek izstrādāti jauni metodiskie līdzekļi skolotājiem: rokasgrāmatas pedagogiem, videomateriāli ar labās prakses piemēriem u.c, kā arī mācību materiāli bērniem, piemēram, animācijas filmas latviešu valodas apguves pirmajiem soļiem vai galda spēles, kas palīdzēs rotaļājoties attīstīt latviešu valodas prasmes. Tam kopumā atvēlēti gandrīz 3,3 miljoni eiro.
B. Bašķere atzina, ka krievu skolās joprojām ir skolotāji, kuri nepārvalda latviešu valodu augstākajā līmenī.
Taču skolotāju trūkst, tāpēc šādi pedagogi nebūtu jāatlaiž, bet gan jāmeklē risinājumi, kā panākt, lai viņiem būtu atbilstoša valodas prasme. Cik tieši skolotājiem ir problēmas ar valsts valodu, tādu datu IZM neesot.
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” pārstāve Inga Spriņģe, kura pētījusi situāciju krievu skolās, uzskata, ka pēc mācību valodas reformas mācību rezultāti šajās skolās pasliktināsies, jo daļa skolotāju nespēs strādāt latviski un nejutīs motivāciju šo prasmi apgūt, tāpēc darbu skolā pametīs. Rezultātā krievu skolas izjutīs vēl lielāku skolotāju trūkumu nekā līdz šim.
