Kurš vadīs zinātņu akadēmiju? Uz prezidenta krēslu pretendē divi atpazīstami akadēmiķi 0
Nākammēnes, 2. aprīlī, gaidāma Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulce. Tad izšķirsies, kurš turpmākos četrus gadus būs LZA prezidents: Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātniskās padomes loceklis, ķīmiķis Ivars Kalviņš vai tagadējais LZA ģenerālsekretārs, iepriekš ilggadējs Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, fiziķis Andrejs Siliņš.
I. Kalviņa kandidatūru atbalsta līdzšinējais LZA prezidents Ojārs Spārītis, kā arī publisku atbalstu paudis pazīstamais kardioķirurgs – akadēmiķis Andrejs Ērglis un akadēmiķe, ekonomiste Baiba Rivža, kuru I. Kalviņš solījis ņemt savā komandā kā LZA ģenerālsekretāri.
Savukārt viceprezidenti I. Kalviņam varētu būt pat četri: sociāli humanitārā zinātņu jomā O. Spārītis, kurš ir mākslas zinātnieks, tehnisko zinātņu, fizikas un matemātikas jomā – fiziķis Andris Šternbergs, medicīnas jomā – A. Ērglis. B. Rivža kā ģenerālsekretāre nosegšot lauksaimniecības un bioekonomikas jomu, bet inženierzinātņu jomā viceprezidenta amata kandidāts vēl tiek meklēts.
Tagadējam LZA prezidentam O. Spārītim gan ir tikai divi viceprezidenti. Tikai ar diviem viceprezidentiem sola iztikt arī A. Siliņš: tiem arī viņš noskatījis jau minētos A. Ērgli un A. Šteinbergu. Tāpat ģenerālsekretāra krēslā abi kandidāti redz B. Rivžu. “Viņa ir varen enerģiska dāma,” tā šo sakritību komentē A. Siliņš.
Zinātnieki kā proletārieši
Šobrīd LZA ģenerālsekretāra amatā, kā jau minēts, ir pats A. Siliņš, tātad viņš it kā ir vienā komandā ar O. Spārīti. Tomēr pašreizējais LZA prezidents izvēlējies atbalstīt citu kandidātu. Pamatojot savu atbalstu I. Kalviņam, O. Spārītis norādīja uz to, ka I. Kalviņš ir izcils zinātnieks, kuram ir arī starptautiski panākumi. Tieši I. Kalviņa vadībā OSI attīstījies un sācis saņemt daudz izpētes pasūtījumu arī no ārvalstu uzņēmumiem. I. Kalviņš izaudzinājis daudz jauno farmakologu un ķīmiķu, kuri lielākoties arī strādā OSI. “Kalviņa kungs ir darītājs, nevis runātājs,” vērtē O. Spārītis.
Pats I. Kalviņš, skaidrojot, kāpēc nolēmis kandidēt uz LZA prezidenta amatu, “Latvijas Avīzei” sacīja, ka vēlas mainīt valdības elites nostāju pret augstāko izglītību un zinātni. Valdošie spēki nenovērtējot to, ka tieši LZA koncentrējoties liela daļa Latvijas intelektuālā potenciāla. Turklāt arī finansējums minētajām jomām nopietni audzis tikai premjera Aigara Kalvīša laikā, tātad vairāk nekā pirms desmit gadiem.
Apzinoties, ka LZA prezidenta krēsls nav necik ērts, I. Kalviņš pat neesot gribējis kandidēt, tomēr galu galā izlēmis, ka “proletārietim jau nav ko zaudēt”. Vai tad zinātnieks ir proletārietis? “Maksā mums kā proletāriešiem,” tā I. Kalviņš.
Jautāts, kā viņš vadītu LZA, akadēmiķis atteica, ka viņa darbības programmā nekā jauna neesot, tomēr LZA vadības forma mainītos. Piemēram, I. Kalviņa vadībā LZA pārstāvju piedalīšanās Latvijas zinātnes politikas veidošanā un Saeimas un valdības konsultēšana zinātnes jautājumos varētu kļūt proaktīvāka. Tāpat viņš vēlētos panākt citādu valsts finansējuma sadali zinātnei. Šobrīd vienam izpētes projektam valsts finansējot vien 2,5 pētnieku slodzes, līdz ar to zinātniekiem jāstrādā pārāk mazās grupās.
Vēl viens no I. Kalviņa solījumiem ir veidot vēl vienu LZA nodaļu, kurā tiks pārstāvētas tieši inženierzinātnes. Šādu ierosinājumu izteikuši Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pārstāvji.
Siliņš sola demokrātiju
A. Siliņš, vaicāts, kāpēc nolēmis kandidēt, atbildēja, piesaucot trešo Ņūtona likumu, proti, ja kāds spiež, tad tas, uz ko spiež, izrāda tādu pašu pretspēku. Akadēmiķis atklāj, ka ģenerālsekretāra amatā sadarbība ar O. Spārīti nav vedusies. Nesen LZA prezidents publiski klāstījis, kam, viņaprāt, turpmāk būtu jābūt LZA vadībā, A. Siliņu nepieminot. Tad akadēmiķi Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā nolēmuši A. Siliņu pašu izvirzīt LZA prezidenta amatam.
“Es jau visvairāk pārdzīvoju par lielu fikusu, kas stāv manā kabinetā un ko nebūtu tik viegli aizgādāt prom. Gribētos, lai mēs abi vēl kādu laiku varētu palikt Zinātņu akadēmijā,” joko A. Siliņš.
Akadēmiķis sola, ka viņa darbības laikā LZA vadība darbošoties kā vienota komanda. A. Siliņš arī teic, ka konsekventi realizēs demokrātisko pašpārvaldi LZA, balstoties uz zinātniskās diskusijas un ētikas principiem. Latvijas zinātnes finansēšanas nepieciešamību viņš argumentēšot ne tikai ar prasību pildīt Zinātniskās darbības likuma normas, bet balstīs uz ekspertu atzinumiem un zinātnes pozitīvo panākumu pamatiem.
Ko prasa jaunie
Vairāki jaunākās paaudzes zinātnieki ar gados jaunāko LZA akadēmiķi Kristapu Jaudzemu priekšgalā, gaidot vēlēšanas, izplatījuši atklātu vēstuli nākamajam akadēmijas prezidentam. Vēstulē gan pausta kritika par līdzšinējā LZA prezidenta O. Spārīša darbību, gan padomi nākamajam prezidentam, taču skaidrs atbalsts vai noliegums nevienam no izvirzītajiem kandidātiem nav pausts.
K. Jaudzems “Latvijas Avīzei” neatklāja, par kuru no kandidātiem grasās balsot, bet norādīja, ka abu piedāvājums ne pārāk atšķiras. Tomēr I. Kalviņš vismaz dažos savas LZA prezidenta programmas punktos esot vienisprātis ar vēstules autoriem.
Tā, piemēram, jaunās paaudzes zinātnieki vēlas, lai sabiedrība vairāk uzzina par zinātnieku veikumu, un I. Kalviņš sola uzlabot zinātnieku komunikāciju ar pārējo sabiedrību, piemēram, organizējot aktīvāku sadarbību ar masu medijiem, un celt LZA prestižu. To gan solīja darīt arī O. Spārītis, bet tagad atzīst, ka tas viņam nav īsti izdevies.
Vēstules autori secinājuši, ka tieši pēdējos gados LZA ietekme mazinājusies un tā turpinās sarukt. Piemēram, šobrīd Latvijas zinātnes padomē, kas lemj par zinātnes politikas veidošanu un zinātnes projektu naudas dalīšanu, no LZA ir pieci locekļi no 18. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nolēmuši padomi reorganizēt, un turpmāk tās darbā LZA locekļiem teikšanas vairs nebūs.
“Nevaru iedomāties nevienu pēdējo gadu laikā LZA virzītu zinātnes politikas iniciatīvu vai priekšlikumu, kas būtu guvis atbalstu valdībā,” teica K. Jaudzems. Viņaprāt, LZA gan būtu jāizsaka viedoklis par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, taču viedoklis jābalsta uz pētījumiem, tam nevajadzētu būt politiskam, kā bijis, piemēram, attiecībā uz Stambulas konvenciju.
Vai būs politiski neitrāla?
Jau pieminētās atklātās vēstules autori, jaunākās paaudzes zinātnieki, pārmetuši līdzšinējam LZA vadītājam politisko angažētību. Nojaušams, ka runa par O. Spārīša kandidēšanu Saeimas vēlēšanās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sarakstā. O. Spārītis tika minēts arī kā iespējamais ZZS kandidāts Valsts prezidenta amatam. K. Jaudzems uzskata, ka LZA prezidenta politiskā piederība konkrētai partijai var apgrūtināt sadarbību ar politiķiem, kas pārstāv citas partijas. LZA prezidenta iesaiste politikā arī rada risku, ka akadēmija var tikt izmantota politiskiem mērķiem.
A. Siliņš piekrīt, ka LZA prezidentam jābūt apolitiskam, un norādījis, ka nav nevienā partijā un negrasās arī kādā no tām iestāties.
Toties I. Kalviņš teic: “Neuzskatu, ka LZA prezidenta politiskā neitralitāte ir obligāts nosacījums, taču pats neesmu nevienā partijā un negrasos ar kādu saistīties. Iespējams, saistoties ar kādu no valdošajām partijām, LZA prezidents var cerēt no tā gūt kādu labumu zinātnei, taču jārēķinās, ka tad opozīcijas partijas šādu LZA prezidentu mēģinās apkarot.”
Kritiķi O. Spārītim arī pārmetuši to, ka viņš kritizējis Latvijas Jauno zinātnieku apvienību (LZJA), ka tā esot pacēlusi karogu pret LZA, un tiecies nodibināt “Jauno akadēmiju” – organizāciju, kurā jaunie zinātnieki darbotos LZA paspārnē, tādējādi zaudējot neatkarību.
A. Siliņš arī grasās dibināt “Jauno akadēmiju”, taču sola, ka tā būšot neatkarīga.
Tikmēr I. Kalviņš plāno aktīvāk sadarboties ar LZJA.
I. Kalviņam pašam citi zinātnieki ir pārmetuši gan homeopātijas atbalstīšanu un saistību ar neviennozīmīgi vērtēto pretvēža medikamentu “Rigvir”. O. Spārītis uzskata, ka tam nevajadzētu būt šķērslim, lai uzticētu I. Kalviņam LZA prezidenta krēslu. “Katrs zinātnieks ir individualitāte, kam ir tiesības arī uz subjektīvu viedokli,” tā O. Spārītis.
Zinātņu akadēmijas ēku grib pārbūvēt
Jaunākās paaudzes zinātnieki, kas uzrakstījuši atklāto vēstuli, pauduši vēlmi, lai Latvijas Zinātņu akadēmija tiek vaļā no savas ēkas – Staļina arhitektūras augstceltnes Rīgas centrā, kurā LZA izmanto vien dažus stāvus, kamēr pārējā ēka tiek izīrēta dažādām organizācijām, tostarp ezoteriskām un pseidozinātniskām, kas diskreditējot LZA. K. Jaudzems uzskata: LZA vadībai vajadzēja meklēt iespējas apdzīvot kādas telpas Nacionālajā bibliotēkā vai kādā no Latvijas Universitātes Torņakalna ēkām.
Toties I. Kalviņš domā, ka nepieciešams iegūt papildfinansējumu ēkas apakšējo stāvu pārbūvei, iekārtojot tur Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas radošuma centru, konferenču centru un akustisko koncertzāli, kā arī apspriest iespējas par viesnīcas un restorāna izvietošanu. “Šobrīd valstij nav jāfinansē LZA ēka. Ja īrētu kādas citas telpas, būtu papildizdevumi,” spriež I. Kalviņš. Varbūt LZA ēku varētu pārdot un iegūto naudu izmantot akadēmiķu mājvietas mītnei? “Diez vai LZA ēku būtu viegli pārdot,” sacīja I. Kalviņš.
Arī A. Siliņš uzskata, ka no augstceltnes atteikties nevajag, tā ir vērtība, un tās uzturēšanā un sakopšanā LZA jau daudz ieguldījusi. Viņš vēlas panākt, lai namu, kas šobrīd ir LZA valdījumā, valsts tai nodotu īpašumā, lai tur varētu izvietot zinātniskās inovācijas un attīstības centru.
Jāpiebilst, ka par to, ko turpmāk darīt ar šo ēku, šobrīd spriež īpaša darba grupa, kas izveidota pēc Finanšu ministra rīkojuma un kurā iekļauti pārstāvji no Finanšu ministrijas, IZM valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” un LZA. Darba grupa izskata augstceltnes izmantošanas iespējamos variantus.
