Kurš ūdens ir dzīvāks? 0
“Lasīju, ka vārīts ūdens neizceļoties ar sevišķu dzīvīgumu. Esot izpētīts: vārot ūdens kļūst mīkstāks, bet dažas hlora daļiņas varot veidot savienojumus ar citiem elementiem un pārvērsties ļoti kaitīgās vielās. Turklāt vienu un to pašu ūdeni vārot atkārtoti, organismam bīstamo savienojumu koncentrācija katru reizi palielinoties. Ūdens no dzīva pārvēršoties par mirušu un kaitīgu.
Vēl dzirdēju, ka krāna ūdeni vajagot iepildīt plastmasas pudelē un ielikt saldētavā. Tad no rīta sasalušo pudeli izņemt un atstāt, lai lēnā garā atkūst. Tas būšot sārmains, dzīvs ūdens. Gribētos par šo visu izlasīt kāda gudra ķīmiķa komentāru.”
“Hlorētu ūdeni vārot, hlors daļēji iztvaiko, bet daļēji reaģē ar ūdeni un tajā izšķīdušajām organiskajām vielām, baktērijām un vīrusiem, tos iznīcinot,” skaidro Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors profesors Ivars Kalviņš.
Hloram reaģējot ar ūdeni, rodas sālsskābe un hipohlorskābe. Tā kā ūdenī ir izšķīdušas sārmainas neorganiskas vielas, šīs skābes reaģē ar sārmiem, veidojot sāļus – hlorīdus un hipohlorītus. Pēdējie ir spēcīgi oksidētāji un nogalina baktērijas, kā arī reaģē ar organiskajām vielām. Toties verdošā ūdenī hipohlorskābe ātri sadalās, veidojot sālskābi un skābekli. Tādējādi ūdens pēc vārīšanas reaģētspējīgus hlora savienojumus vairs nesatur.
Ūdens patiešām kļūst mīkstāks, jo daļa kalcija un magnija karbonātu pārvēršas hlorīdos, kas maina ūdens garšu.
Atkārtoti vārot, kaitīgo vielu saturs tajā drīzāk krītas, nevis pieaug, jo daļa no blakusproduktiem ir gaistoši un iztvaiko.
Attiecībā uz hlora reakciju ar organiskajiem savienojumiem, kas atrodas ūdenī, atsevišķos apstākļos no tiem var veidoties daži blakusprodukti.
“Dzeramā ūdens priekšapstrādē tas tiek maksimāli attīrīts no piemaisījumiem, tostarp no organiskajām vielām. Rīgā, cik man zināms, galvenā metode, lai ūdeni atbrīvotu no kaitīgajiem mikrobiem un vīrusiem, ir ozonēšana, kas vienlaikus noārda arī ūdenī izšķīdušās organiskās vielas. Tāpēc Rīgā ūdeni var dzert droši, ja vien cauruļvados nav radušies bojājumi. To gan nevar teikt par karsto ūdeni. Ja tas ilgstoši netiek lietots un stāv caurulēs, tajā var savairoties legionelozes jeb tā dēvētās leģionāru slimības izraisītājas baktērijas.
Taču ūdens, ko sasaldē un atkausē, nekļūst nedz sārmaināks, nedz skābāks. Ledusūdens gan ir vairāk strukturēts nekā nesaldēts. Tas varētu ietekmēt dažādus bioķīmiskos procesus organismā, kaut gan zinātniski nav īsti pierādīts,” uzsver profesors.
