Uztraucas par nacionālisma vilni 11
Ap 700 kilometru no Bonnas, Vācijas–Austrijas robežpilsētiņā Freilasingā, kurā ik dienas no Zalcburgas ierodas vismaz tūkstotis migrantu, sarunas caurstrāvo līdzīgas noskaņas. “Pie jums bēgļu nav? Un kāpēc jūs viņus tik ļoti negribat?” interesējas kāda brīvprātīgā palīdze. Uz ielas sastapts pensionārs austrumeiropiešiem novēl turēt īkšķus, lai nekristu Putina režīms. Ja Krievijā sāksies jukas un Eiropa piedzīvos bēgļu plūsmu arī no turienes, tad pierobežas valstīm vairs nebūšot kam lūgt palīdzību. Kāds manāmi pārguris policists, kurš apkalpo iebraucējus bēgļu reģistrācijas centrā, atvadoties pajoko: “Vai jums mašīnā vēl ir brīvas vietas? Paņemiet pārīti bēgļu sev līdzi!”
“Solidaritāte” ir vārds, kas saistībā ar migrāciju dzirdams teju ik dienas. To piesauc Vācijas politiķi, to lūdz ES vadība. ES austrumos to mēdz uztvert negatīvi – kā “uzspiestu” no Briseles. Cik dziļa ir plaisa starp šīm divām ideoloģiskajām nometnēm? Vai rūgtuma pilnā attieksme pret Austrumeiropu, kāda manāma sarunās ar cilvēkiem, ir vispārēja parādība Vācijā? To jautāju Georgam Feningeram.
Baltijas valstis nevajadzētu likt uz vienas līnijas ar, piemēram, Čehiju un Poliju, saka Feningers. Tās esot dažādas svara kategorijas. Taču noskaņojums patiesi esot kritisks: “Ne jau tikai pret Austrumeiropu. Paraugieties, piemēram, uz angļiem. Viņi, atdalīti no kontinenta ar jūras robežu, neizrāda pilnīgi nekādu gatavību piedalīties migrācijas krīzes risināšanā. Vēl vairāk, Deivids Kemerons tieši šobrīd atkal runā par izstāšanos no ES.”
Bažas neesot tikai par to, kā lai Vācija viena tiek galā ar bēgļu pieplūdumu. Runa esot par ko būtiskāku – vilšanos Eiropas idejā. “Eiropai ir viena ārējā robeža. Eiropa ir kopība. Eiropā nedrīkst atkal uzplaukt nacionālisms – šo tendenci vācieši uzlūko ar lielām bažām. No Eiropas tika gaidīts, ka tā savas problēmas risinās kopīgi: vai tās būtu finanšu grūtības, Grieķijas parādi vai bēgļi. Grieķijas glābšanā tas vēl kaut kā izdevās, taču nu solidaritāte jūk pa visām vīlēm.”
