Māris Antonevičs: Žēl, ka nav iespējas “Air Baltic” lietā iesaistītos pieslēgt melu detektoram 10
“Air Baltic” investora lietā ir daudz neskaidrību, kas pēc pagājušās nedēļas otrdienas un trešdienas notikumiem drīzāk pieaugušas, nevis mazinājušās. To nav mainījusi arī iesaistīto personu uzstāšanās dažādos formātos – paziņojumos, preses konferencēs, intervijās. Tajās netrūkst savstarpējo apvainojumu, tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka ir vēl kādas intereses, kas pagaidām paliek ēnā. Žēl, ka nav iespējas iesaistītās personas (bijušo satiksmes ministru Anriju Matīsu, “Air Baltic” vadītāju Martinu Gausu, investoru Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu, “Prudentia” pārstāvjus u. c.) uzstāšanās laikā pieslēgt melu detektoram. Lai gan dzirdēts, ka arī to varot apmānīt.
Viena interese gan nav noslēpjama – tā ir “Prudentia” vēlme iegūt savu honorāru jeb komisijas maksu no darījuma summas. Presē līdz šim figurējis skaitlis – 1,4 miljoni eiro. “Prudentia” konkrētus skaitļus nesauc, taču savas pretenzijas piesaka visai kategoriski. “Par komisijas maksām jautājumu nekomentēšu, tas ir konfidenciāli, taču mums ir līgums, un tas ir mūsu investors. Tur šaubu nav, un mēs esam lielu darbu ieguldījuši, lai nonāktu tur, kur esam nonākuši,” nupat paziņojis uzņēmuma vadītājs Kārlis Krastiņš. Protams, varētu diskutēt par darba kvalitāti, ja jau piedāvātais Montāgs-Girmess ir vienīgais variants, bet viņam līdzi velkas diezgan ievērojama šaubu aste, un netiek izslēgti pat riski Latvijas drošībai. Pārdevējs preci slavē, pircējs tausta un izsaka šaubas.
Bet nu būtiskākais – gan A. Matīss, gan valdības vadītāja Laimdota Straujuma apgalvo, ka nekāda komisijas maksa nepienākas, jo – uzmanību! – “Prudentia” nemaz neesot atradusi investoru. Patiesībā ar viņu kontaktējies “Air Baltic” šefs Gauss, kurš Montāgu-Girmesu pazīstot vēl no laikiem, kad vadījis nu jau bankrotējušo ungāru aviosabiedrību “Malev”. Abus, starp citu, saistīja “Malev” plāni iegādāties Krievijas lidmašīnas “Sukhoi Superjet 100”, un tagad tiek izteiktas aizdomas, ka līdzīgs darījums varētu būt iecerēts arī “Air Baltic”. Bet par ko tad komisijas maksa?
Varbūt būtu vērts atgādināt kādu citu slavenu starpniecības shēmu, kas Latvijas jaunāko laiku vēsturē pazīstama kā “Latvenergo” trīs miljonu lieta. 1994. gadā starp “Banku Baltija” un Finanšu norēķinu centru tika noslēgts līgums par desmit miljonu latu kredīta piešķiršanu, ko galvoja valsts uzņēmums “Latvenergo”. Drīz vien banka bankrotēja, un arī kredīta ņēmējs kļuva maksātnespējīgs, tāpēc bankas likvidators naudu mēģināja piedzīt no galvotāja. Te lietā iesaistījās noslēpumains starpnieks – Lihtenšteinas pastkastītes firma “International Finance Company Establishment”, kas it kā palīdzēja piedzīt kredītu un par šo pakalpojumu saņēma iespaidīgu komisijas naudu – trīs miljonus latu. Kad shēma nāca gaismā, tā izpelnījās plašu publicitāti un politisku reakciju. Saeimā pat tika nodibināta izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu, kas stāv aiz Lihtenšteinas “ofšora” un kurš organizējis afēru (kā nereti mēdza ironizēt žurnālisti – tie ir “mūsu pašu bāleliņi”, bet kāds vēl zīmīgi piemetināja – “ar oranžiem koferīšiem”). Patiesība tā arī netika noskaidrota, par spīti tam, ka izmeklēšanas komisijas vadītājs Andrejs Panteļējevs (tolaik “Latvijas ceļa”, bet žobrīd Zaļo un zemnieku savienības biedrs) bija solījis apēst cepuri, ja neizdosies atrast vainīgos.
Nevelkot tiešas paralēles, gribas jautāt – kurš šoreiz ēdīs cepuri?
