Māris Antonevičs: Tā vien rādās, ka arī ar G drīz būs cauri, bet P jau paguvis sadedzināt vairākus tiltus 0
Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēdējā laikā saņēmis gan maigus, gan diezgan skarbus pārmetumus par pieeju, kā viņš piedalās valdības veidošanas procesā. Prezidenta loma, kuru skaidri definē Satversme, ir aicināt kādu personu izveidot valdību, turklāt šīs iespējas netiek nekādā veidā ierobežotas. Viņš var nosaukt gan vēlēšanās visvairāk balsu saņēmušās partijas kandidātu, gan vismazāk saņēmušās partijas pārstāvi. Var nosaukt personu, kas vispār nav izgājusi t. s. vēlēšanu sietu (piemēram, kādu Eiropas Parlamenta deputātu), un pat tādu, kas līdz šim nav bijusi saistīta ar politiku. Tomēr labais tonis prasa, lai Valsts prezidents argumentē savu izvēli.
Skopie komentāri, kas pavadīja vispirms Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna vārda nosaukšanu, vēlāk “KPV LV” kandidāta Alda Gobzema nominēšanu, ir ļoti laba augsne dažādiem minējumiem un arī kritikai.
Politiskajā spēlē to visaktīvāk izmantojusi apvienība “Attīstībai/Par!”. Piemēram, šīs partijas premjera kandidāts Artis Pabriks “TV3” raidījumā “Nekā personīga” paziņoja, ka prezidents Raimonds Vējonis ir kļūdījies: “Saprotu, ka cilvēki apvainosies, uzņemos arī atbildību par to, bet kādam ir jāpasaka, ka karalis ir kails. Šajā konkrētajā gadījumā es tiešām domāju, ka prezidents kļūdījās. Vai viņš kļūdījās tāpēc, ka viņam bija slikti padomnieki, vai citu apsvērumu dēļ, ne man par to spriest, bet šo kļūdu rezultāts pēc būtības ir šā haosa situācija.”
Pirms kāda laika interneta soctīklos bija populārs joks, ka premjera kandidātu izvēlē Vējonis izmanto “alfabēta pieeju” – vispirms B, tad G, pēc tam varbūt P, un tas tiešām arī piepildās dzīvē, jo tā vien rādās, ka arī ar G drīz būs cauri, bet P jau paguvis sadedzināt vairākus tiltus, lai cerētu, ka viss beigsies viņam labvēlīgi.
Vainot visā prezidentu tomēr nebūtu pareizi, lai cik vāja komunikācija būtu pavadījusi viņa lēmumus. Galvenā problēma ir politiskie apstākļi. Ne jau tikai sadrumstalotā Saeima, kas bieži tiek piesaukta, bet arī kāda cita nianse, par ko jau sen brīdināja dažādu politisko procesu vērotāji. Proti, līdz šim Latvijā nav bijis situācijas, kad valstī nav nosacīti dominējošā politiskā spēka (varbūt izņēmums varētu būt bieži piesauktā 6. Saeima). Šo lomu gluži vai mantojumā viena no otras pārņēma “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Jaunais laiks”/”Vienotība”, un pēdējā laikā uz to tiecās Zaļo un zemnieku savienība, saņemot sāpīgu atsitienu 13. Saeimas vēlēšanās. Ja ir dominējošais spēks, tad ir varianti – vai nu tas diktē spēles noteikumus, vai pārējie veido aliansi pret šo partiju. Politiskais izkārtojums ir vieglāk saskatāms. Savukārt šobrīd ir tā, ka dominēt grib visi un ne jau rindas kārtībā.
Protams, Vējonis varēja nenosaukt uzreiz trīs premjera kandidātus, ko tagad daudzi raksturo kā viņa lielo kļūdu, kas pamudinājis partijas nevis uz vienošanos, bet konkurenci. Taču diez vai arī bez tā sacensība zustu. Galu galā pat pozitīvs Saeimas balsojums par valdību vēl nenozīmē tās ilgu mūžu.
Tāpēc nemaz nav tik neticami, ka viss ir tieši tā, kā Vējonis savā īsajā skaidrojumā teicis – viņš vadās pēc matemātikas – skatās frakciju lielumu un sauc tās kandidātu. Lēmumu šķietami padara vieglāku agrāk neskaidrā, bet nu konstitucionālo tiesību juristu precizētā nianse, ka Valsts prezidents to jebkurā brīdī var pārskatīt un izvirzīto premjera kandidātu atsaukt.
Toties prezidents mazgā rokas nevainībā: “Es taču jums devu iespēju, paši vainīgi, ka nepratāt izmantot.” Teorētiski tas it kā mazina spriedzi starp kareivīgajiem partiju atbalstītājiem vai, pareizāk sakot, novirza to no Rīgas pils. Un kas prezidentam, iespējams, vēl svarīgāk – arī viņš pats šo partiju acīs paliek kā šķietami neitrāla figūra. Lai gan gandrīz visas partijas pirms vēlēšanām solīja, ka nākamgad balsos par kādu citu Valsts prezidentu, tomēr arī Vējonis joprojām paliek kā variants. Redzot, cik pašlaik grūti iet ar citām sarunām, skaidrs, ka nākamajā pavasarī un vasarā nebūs vieglāk.
