Kurš siltumiņš labākais? Pieredzējušu individuālas apkures saimnieku atziņas 0
Sarunas ap siltuma iegūšanas un lietošanas metodēm aizsākās tādā šķietami nelaikā un nevietā – konkursa “Gada auto” noslēguma testu pauzē pie veca viesu nama drēgnā hallē pie kamīna. Jāatzīst – ļoti omulīgā vietā. Un temata izvēle – tādi jau tie veči ir. Nevar taču trešo dienu pēc kārtas valodot tikai par auto. Turklāt – kā redzēsiet – daudzas problēmas abiem šiem, šādu vai tādu degvielu dedzinot, iegūtas enerģijas lietošanas veidiem līdzīgas.
Izmēram ir nozīme
Smags un liels auto nevar būt ne ekonomisks, ne ekoloģisks. Ja vien tas nav superinovācijām pārbagāts. Un tātad dārgs – kā “Audi E-tron”. Lielas privātmājas apkure (ja visā tās 250 un vairāk kvadrātmetru platībā gribam pastāvīgi uzturēt komforta temperatūru – virs 20°C) var būt “zaļa”. Bet tikai tad, ja sākotnējie kapitālieguldījumi bijuši lieli. Un saimnieks joprojām grib un spēj nebūt ne mazos maksājumus par gāzi un elektrību veikt. Ja nespēj…
Daudzas mūsu no 1990. līdz 2008. gadam celtās mājas ir pārāk lielas.
Arī manējā (apdzīvota kopš 1995. g.). Kāpēc? Lepns un lecīgs biju? Pārlieku optimistiski nākotni redzēju? Nē. (Labi – varbūt mazliet…). Bet galvenā bija nez vai nosodāmā vēlme sevi un bērnus izraut no padomju šaurības standartiem (apdzīvojamā platība 60 m2, “ekskluzīvs” četristabu dzīvoklis tikpat plašs).
Tagad būs citādi. Katrai meitai istaba (2×16 m2), sievasmātei pietiek laukos mocīties – vēl 16 viņai. Virtuve un dižās saimes ēdamistaba – 26 m2. Priekšnams, sanitārās telpas – 120 m2 vienā stāvā. Zemāk tikpat platības (pirts ar priekštelpu, pieliekamais lauku un sava dārza labumiem, saimnieka sapnis – darbnīca). Augstāk vēl 80 m2 – sievas un manu sapņu valstība…
Forši. Patiešām forši bija. Bet sievasmātes sen vairs nav. Viena meita Amerikā. Otra savā dzīvoklī tepat Mārupē. Ciemos ar saviem trim sīčiem brauc vasarā. Un tikai tad šī bagātība ir patiešām apdzīvota un vajadzīga. Ko nu? Pārdot? Savu roku un sirds darbu? Turklāt neko jau šādi nevinnējam. Knapi sanāks pareiza izmēra namiņam un pārvākšanās izdevumu jezgai…
Jaunie laikam ir gudrāki. Papētot pašreizējā privātmāju tirgus tendences, ar patiesu prieku redzu, ka pieprasījums pēdējos gados strauji aug (atšķirībā no auto) pēc mazās un kompaktās klases. Gandrīz puse no visiem darījumiem ir izmēru kategorijā līdz 150 m2. Bērnu komfortablai izaudzināšanai pietiks. Kad izaugs – lai domā paši.
Ko varam izdomāt mēs?
Mēs – tas ir tie, kas pašu izlolotajos vidējās klases namos paliks. Bet grib būt taupīgi un zaļi. Kādas idejas, veči? Un veči te ir nopietni. Augstu tehnisko izglītību. Prasmīgām rokām. Drosmīgām, modernām domām un darbiem. Pat par saules iejūgšanu savos ratos. Kā sokas?
Investīcijas vajadzīgas lielas. Ieguldītais atpakaļ nāk lēni.
Galvenais trūkums – pašpatēriņš mazs tieši ražīgākajā vasaras (arī diennakts) laikā. Nu, kur lai to silto ūdeni liek? Jānis iecerējis pamatīgu korķa ieskautu tvertni, kuras saturs varētu cirkulēt viņa namā jau esošajās siltajās grīdās.
Raitis un Uldis, neesot sajūsmā par elektrības pārpalikuma atdošanu “Sadales tīklā”, no saules lādē – elektromobiļus. Tos dažus, kas viņiem ir. Bet varētu pielādēt vairāk. Varbūt jāuzstāda mājā tāds maktens auto ātrās izlādes prasībām vairs nederīgu akumulatoru bloks? Lūk, tā būtu īsta enerģētiska neatkarība, par kuru sapņo Raitis…
Ar saules siltumu esmu paspēlējies arī pats. Bez dārgiem pirkumiem. Sāku ar internetā nošpikotu parasto dārza laistāmo šļūteņu vijumu (100 m) uz garāžas jumta. Tajā mana baseiniņa ūdeni iepūta filtra cirkulācijas sūknis. Un ievadīto 20 grādu vietā dabūju gandrīz 30. Pamērīju daudzumu, laiku, pareizināju – dabas dāvana aptuveni 2 kilovati. Lieliski.
Tikai atkal tas pats Jāņa jautājums – kur man šo mantu likt, ja baseinam (vai vasaras dušai pie tā) tik daudz nevajag? Būvēt pievadu mājas siltā ūdens sistēmai? Neatmaksāsies – divu cilvēku patēriņam. Lai paliek saulīte vasaras ūdenspriekiem. Nelielas saimes mājai mūsu pelēkajam pusgadam vajag ko citu.
Komforta temperatūra
Katra nevajadzīgā kvadrātmetra apsildīšana maksā vismaz eiro mēnesī. Tādēļ man nav nekādas pastāvīgas apkures pirmajā (puspagraba) stāvā. Veru novembrī ciet trīs istabas otrajā. Un esmu ticis vaļā no sildāmās platības puses. Pārējā vajadzētu noturēt tā saukto komforta temperatūru. Kāda tā ir?
Viedokļi pasaulē dažādi. Daži grib 22 grādus. Dažiem pietiek ar 20. Vai pat 18.
Apkures ekonomijas pētnieki lēš, ka katrs grāds palielina izmaksas par vismaz pieciem procentiem.
Vērts radināt sevi pie kaut kā vēl vēsāka? No liela tilpuma tēriņos ietaupītā nopirkt siltas čības un apakšbikses? Un mīkstu jaciņu, kuru novilkšu tikai tad, ja ļaušu sev ilgāku laiku slinkot dažās mājokļa zonās, kurās tiešām derētu tie 20 vai 22 grādi.
Ierosinām mainīt terminus. Nevajag visā mājā izšķērdīgu komfortu. Pietiek ar taupīgu “fonu”. Tā ap 16–18 grādiem. Un to uzturēt 100 kvadrātmetros nemaz nav dārgi. Pat ja nav laimējies pieslēgties pie gāzesvada.
Slavas dziesma kokam
Der, piemēram, klasika – malka. Jāņa visnotaļ modernajā mājā tā lieliski sadzīvo ar saules paneļiem uz jumta. Agris, kura pilsētas mitekli silda gāze, smaida par sava vasaras namiņa krāsni un kamīnu. Forši! Un visi kā viens mēs kategoriski esam pret pēdējā laikā dzirdamajiem nepietiekami argumentētajiem, paviršajiem “uzbraucieniem” vecajiem kurināmo veidiem.
Malku milzu daudzumos lieto Skandināvijā, Anglijā, Polijā. Visur, kur ir prāvāki mežu masīvi, kas augdami jau ir tik daudz CO2 apēduši, ka degot to knapi spēj kompensēt. Malka rada kvēpus vien tad, ja nav sagatavota laikus, nav izžuvusi. Tieši tā ir lielākā problēma – laikus pirkt, vismaz gadu žāvēt. Nevis bāzt krāsnī gandrīz dzīvus apaļus un smagus puļķus… Piedevām dažs skurstenis pāris gadus nav tīrīts.
Piedevām kāds mans kaimiņš, taupības nolūkos pagarinājis atkritumu izvešanas līguma periodu, nu starplaikos nepārprotami bāž savā pečkā visu, kas deg (vismaz kūst, melnā darvā pārvēršoties). Un viņa truba tiešām pretīgi smird. Gandrīz tikpat pretīgi kā vēji no Krievu salas ostas vai Buļļu salas attīrīšanas iekārtām…
Laba malka prasa cieņu. Prasa laiku. Prasa darbu. Veselīga tā klēpīšu stiepšana, starp citu.
Dirnēšanu pie datora lieliski kompensējoša. Jānis paliek pie malkas. Es gan lēnītēm sliecos uz mazliet modernākas alternatīvas pusi. Skaidu briketes.
Bērza kilograma energoietilpība (sk. tabulu) tuva malkas karalim ozolam. Tilpuma vienības jauda pat lielāka. Transportēšana ērtāka. Plēvē vakuumētās 10 kg paciņas (bez skādes pat laba auto tepiķiem) var kraut sava ikdienas auto bagāžniekā. Šopavasar 12 tūrēs atvedu trīs tonnas “Verema” bērza klucīšu.
Akcijas cena – 120 eiro par tonnu, kas nav dārgāk kā kaut cik laba malka. Bet uzglabāt ērtāk, mazs mitruma procents garantēts. Nest no pagraba ērtāk. Skaidas nebirst ceļā līdz kurtuvēm…
Kā tur palika ar to “fonu”?
Lielākajā daļā bezgāzes apkures mitekļu fona siltumu dod (un vēl ilgi dos) koks. Degot vecajās krāsnīs, modernākos kamīnos, arī apkures katlos. Trūkums viens – tie jāpieskata. Jāpiebaro. Ja aizbrauksi uz ilgāku laiku, atgriezīsies vēsumā. Ja pārbarosi – nevajadzīgi nonāksi svīšanas zonā. Alternatīvas? Modernas, bet ne kosmiski dārgas?
Manuprāt, viena ir. Un tā nu sanācis, ka jau vairāk nekā 10 gadus to izmantoju. Ar drauga Jura (arī no “Gada auto” žūrijas) ieteikumu un piespēli toreiz uzstādīju savas mājas otrajā līmenī siltumsūkni. Lētāko “Gaiss–gaiss” versiju. Cena ap tūkstoti (internetā redzu, ka pašlaik tā dažos akciju periodos pat zemāka, paši rīki izskatās modernāki).
Montāža – pāris stundās. Un šis pūš namiņā gribēto fonu, vienu no rozetes paņemto kilovatu pārvēršot četros (tas tādos laika apstākļos kā pašlaik – ap nulli). Uzraudzību neprasa, vien putekļi no ieplūdes filtriem reizi vai divas mēnesī jāiztīra. Temperatūra programmējama.
Viens “trūkums” – šņāc tas ventilatoriņš. Bet esam sen pieraduši.
Otrs, kas laimīgas sakritības dēļ (pagājušajā gadsimtā mājas plānu skicējot, par gaisa cirkulāciju, protams, nedomāju) mani neskar, – siltajam gaisam vajag ceļu. Ja vaļējas kāpņu telpas vietā man būtu slēgta, tas nu nekādi nevarētu nonākt stāvu augstāk un “fonu” (šādos laika apstākļos ap 18–19 grādiem) nodrošināt arī tur. Virtuvē (sūkņa ieplūdes stāvā) fons ir vēsāks – nu negrib vieglākais siltums spraukties pa durvju ailām un ap stūriem…
Komforta zonas
Tās ir nedaudzās vietiņas, kurās tomēr gribas vismaz 20 grādus. Tā pati virtuve. Tādēļ tur tālajā stūrī likts kamīns, kuram blakus startu gaida brikešu kaste (svētkos, smukumam – malkas strēķītis arī). Rīta loģistika: pirmais ceļš – uz ķēķi! Minūtē iedegas liesmiņa, pēc piecām rūc ugunskurs.
Un kamēr tu pavingro, nodzen bārdu, saģērbies – omleti ej cept jau komfortā. Ja brīvdiena – pirms brokastīm līdzīgi esi iekūris televizortelpas (virs virtuves) kamīnu, un paēdis atgriezies vēl vienā komfortā. Ja dodies prom – augšā nekurini, lejā atstāj izdegt. Pēcpusdien pārbrauksi, siltuma lēcienus atkārtosi. Turklāt – ar acīm un sirdi liesmu bildi baudot. Ticiet man – tas ziemas komfortam vajadzīgs ne mazāk kā 22 grādi.
Automatizētas zonas
Man patīk šie kamīni. Arī tehniski patīk. Degšanas process atšķirībā no slēgtajām krāsnīm redzams un ļoti precīzi vadāms – no izšķērdīga straujuma līdz taupīgai gruzdēšanai, kuras oglītes būs saglabājušās vēl pēc daudzām stundām. Tie spēj sildīt (gaisa plūsmas atveres pieregulējot) arī blakus telpas – ja tās būs vajadzīgas siltas. Vai nesildīt. Tad ugunsdrošās žalūzijas aizveram.
Bet – pilnībā automātiski šie procesi nav. Virtuves kamīns pats neiedegsies, ja šī nakts pēkšņi būs patiešām auksta. Un rīta starts sanāks gauži neomulīgs. Ko darīt (atgādinu – budžets pieticīgs)? Liekam lietā elektrību. Labs eļļas radiators nemaksā ne simtu. Un ir pat programmējams noteiktas temperatūras uzturēšanai. Negribi te no rīta 14 grādus – ieregulē sildītāju uz 17. Bet tā būs izšķērdība, jo sildīs šis jau tad, kad vēl nav nepieciešams.
Ej solīti tālāk. Nespraud radiatora dakšu tieši rozetē, bet piepērc vēl taimerīti.
Uzstādi tajā laiku pāris stundas pirms modinātāja. Un nāc lejā bez drebuļiem.
Elektriskie automāti bez lieliem izdevumiem un pilnīgi patstāvīgi spēj pasargāt no pārliekas atdzišanas arī uz ziemu slēgtās telpas. Un ātri padarīt tās lietojamas, ja Ziemsvētkos brauc viesi, kuri paliks arī pa nakti. Tas gan nav dikti lēti (aptuvens aprēķins: 2 kW x 24 st. x 15 centi = 7,20 eiro). Bet neapšaubāmi izdevīgāk nekā turēt šos 30 kvadrātmetrus siltus visu decembri.
Tā par apkuri sprieda auto eksperti.
Un par 2020. gada “Eko māju” Latvijā neievēlēja inovatīvā līmeņa solāro paneļu un zemes siltumsūkņa kombināciju, kuras cena veido vai pusi no visa mājokļa vērtības, lielisku, bet absolūti lielākajai žūrijas daļai nereālu sapni.
Paliekam pie saprātīgas taupības pamatiem – ne tavam auto, ne mājai nevajadzētu būt pārāk lieliem. Un ne braucienam pārāk rijīgi ātram, ne istabai izšķērdīgi karstai. Un to, iespējams, arī ar klasisko “iekšdedzi”. Un dažiem šeit ieskicētajiem elektroniskajiem papildinājumiem.
Atbalsta:
