Neviļus atcerējos kādu Rīgas stāstu. Gāju pa Barona ielu gar “Krišnām”, tur kāds vecītis, sēdēdams uz trepītēm par katru cenu lūkoja piecelties, un ikreiz sāpīgi krita atpakaļ. Atkārtoti mēģinājumi rezultātus nedeva. Man jau arī bija jāsteidzas, tomēr pavaicāju, kurp viņš tā steidzas. Iepazināmies – mani sauc Juris, – mani arī sauc Juris. Tā un tā, viņš steidzoties pie sievietes. Viņam jātiek pie sievietes. Kā lai nepalīdz? Tā mēs labu laiku vazājāmies pa Rīgas ielām, man jau sāka likties, ka viņš vispār nezina, kur ir jāiet, tomēr beidzot pie kāda nama viņš braši nospieda durvju kodu. Ak, nelaime, tā viņa sirdspuķīte dzīvoja trešajā vai ceturtajā stāvā. Uzdabūju viņu tur augšā, zvanu pie durvīm. Aiz tām kareivīgi paziņoja, ka ne par kādiem Juriem viņa vis negribot zināt. Jauki gan. Nelaimīgo mīlētāju atstāju turpat un neticami, ka tieši pēc nedēļas atkal satiku viņu uz ielas. Kā veci paziņas viens otram apvaicājāmies – kā iet? Kurš režisē šīs tikšanās, kurās svešums izzūd? 1
Devos bibliotēkas virzienā, kur jau 13.30 bija sanākušas dāmas, lai gan sākums nolikts uz plkst. 14.00. Bija sanākuši kādi cilvēki 10, tostarp arī bibliotekāres vīrs – distanču slēpošanas treneris bērniem. Bija arī mans Gunārs, vareni priecīgs, jo daudz zināja, bet viņam bija vēl jautājumi, atkal viņš mani pārtrauca, ko varonīgi centos pārvarēt.
Ļoti priecīgs biju par to, ka atnāca arī karavīrs no Zemessardzes 35. Nodrošinājuma bataljona. Izrādās viņš bija tētis puisītim, Kristeram, kurš pirmajā dienā man jautāja: – “Juri, Tu jocīgi runā. No kāda novada tu esi?” Es sāku smieties, un atbildēju: “No Bronksas.” Kristers atbildēja ar jautājumu: “Kur tas ir, Kurzemē?”
Karavīram gan esot divi dēli, abi braši. Sieva tepat tūrisma centrā strādā, gatavojas izstādei Ķīpsalā. Seržants Valdis Šņepsts bija nopietns un skarbs. Sēdēja aizmugurē. Es mēģināju publiku iesaistīt, bet viņš nē. “Kāpēc jūs vispār esat zemessargs?”, strikti noprasīja un atbildi dabūjis noskaldīja: “Skaidrs!” Gribēju iepazīties ar viņu. Ir instruktors un bijis specvienībā “Vanags”. Tāds īsts vecis stājā un runā. Rokasspiediens īsts, spēcīgs un vīrišķīgs. Viņa sāpe ir, ka mēs viens otru nenovērtējam un par maz cienām, ka Latvijas aizsardzība ir mūsu visu atbildība un, ka karavīrus vajag cienīt. Jautāju – kā viņš tik labā formā turas? Viņš mācījies Norvēģijā slēpošanu Arktikas apstākļos, apguvis ziemas izdzīvošanu 3 nedēļu garumā, kas mani, protams, uzrunāja. Bijis Afganistānā. Un šitāds zelts ir Preiļos! Patriotisks, mīl Latviju, īsts karavīrs. Tāpēc man patīk bruņotajos spēkos. Tur nav filozofēšanas un tukšas runas. Vērtības ir – gods kalpot Latvijai. Te nav runātāji, bet ir darītāji. To jau arī varēju just, ka ir darītājs. Viņš saka:” Karavīra pienākums ir būt formā. Kā tad savādāk?” Ceru ka mūsu ceļi krustosies vēl.
Vēlāk tūrisma centrā cienājos ar kafiju. Tā bija patiesi melna un ļoti, ļoti garšīga.
Visi šajās dienās satiktie cilvēki ir nokļuvuši manā dienasgrāmatā. Tajā atspoguļoju katras dienas labos notikumus. Palaikam ieraksti ir gari, bet dažreiz ļoti īsi. Labā īpatsvars mēdz būt dažāds.
Izbraucot no Preiļiem, mani sirsnīgi un jauki pavadīja Velta Popa. Parādīja, kur īsti laba desa un siers pērkami, jo Preiļos pirkts Preiļu siers garšo citādi. Velta man sarunāja arī medu. Viss tīrs “eko”. Un tiešām garšīgs.
Rīgā pārbaudīju. Mielojos ar desu, sieru.
Domās pāršķirstīju savu Preiļu dienasgrāmatu. Aizraujoša. Sirsnīga. Ar vēlreiz šķērsotu Grenlandi sevī.
