Planētas Noslēpumi. Kurš pirmais okupēs Mēnesi? 5
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, vēl bez virszemes hegemonijas pasaulē ASV varas ļaudis patlaban ļoti nodarbina rūpes arī par tādu pašu dominēšanu kosmosā. Pietiekami vētrainie pēdējā laikposma sasniegumi kosmosa tehnoloģiju attīstībā citās valstīs, galvenokārt Ķīnā, likuši amerikāņiem neērti sarosīties, bažījoties par to, ka kādā brīdī ķīnieši viņiem paziņos – Mēness tagad ir mūsējais, tāpēc jūs, lūdzu, turieties no tā patālāk. Tāpēc amerikāņi nākuši klajā ar savu jauno politisko doktrīnu par to, ka Ķīnas kosmosa programma patiesībā esot militārā programma. Savukārt ķīnieši uz to atbildējuši, paužot, ka ASV arī šajā virzienā uzsākušas gluži konkrētu melu propagandas karu…Par ko nervozē amerikāņi
Kā nesen publiski paudis NASA vadītājs Bils Nelsons, galvenā problēma viņiem esot tā, ka ķīnieši tagad spēj izgatavot efektīvus pretpavadoņu ieročus. Jau 2007. gadā viņi izmēģinājuma nolūkā ar raķeti sekmīgi iznīcināja paši savu ekspluatācijai vairs nevajadzīgo meteoroloģisko zondi. Savukārt tagad viņu rīcībā ir pavadonis “Shijian 17” ar robotizēto roku, kas viegli var kosmosā satvert jebkuru “Starlink” un novākt atpakaļ atmosfērā, kur tas bez atlikumiem sadegs.
Vēl ķīnieši izstrādājuši tādu mašīnu, kuru var ērti uzstādīt uz pavadoņa, un tā ar piecu megavatu mikroviļņu uzliesmojumiem elementāri izsitīs no ierindas jebkura izvēlētā mērķa elektronisko sistēmu, pārvēršot vienkārši kosmosā lidojošā lūznī – tas turpinās tur lidot, taču vairs nedarbosies. Un, kā apgalvojis Nelsons, ķīnieši savā kosmosa stacijā to vien tikai darot, kā mācoties iznīcināt citu valstu pavadoņus.
Savukārt Ķīnai arī ir ko atbildēt. Pirmkārt, jau tas, ka 2001. gadā ASV visaugstākajā līmenī nāca klajā ar paziņojumu, ka tās uzskata par iespējamu izvietot kosmosā ieročus “apdraudējuma iegrožošanai” un “ASV nacionālo interešu aizsardzībai”. Otrkārt, 2002. gadā ASV izstājās no līguma par pretraķešu aizsardzību, kas noteica to, ka katrai dalībvalstij drīkst būt tikai pa diviem kompleksiem ar simtu pretraķešu ieroču. Tieši šis aspekts tad arī beidzot piespieda Ķīnu sākt izstrādāt pašai savus pretpavadoņu ieročus.
Un itin nemaz neizskatās, ka kopš tā laika šajā jomā kaut kas būtu mainījies. Piemēram, pirms dažiem gadiem, kad kosmosā palaida “Crew Dragon”, toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps apsolīja: “Drīz mēs izcelsimies uz Marsa, un mums būs izcilākie ieroči, kādus vien iespējams vēsturē iedomāties.” Līdz ar to, pauduši ķīnieši, Ķīnai ir absolūti neapšaubāmas un tieši tādas pašas tiesības turēt aizdomās ASV par nodomu militarizēt kosmosu.
Tiesa, daudzi speciālisti pasaulē uzskata, ka NASA vadītāja bažīgie izteikumi par amerikāņu monopola apdraudējumu saistībā ar iespējamo Mēness okupāciju Ķīnas izpildījumā pamatā tomēr saistīti ar gluži citu iemeslu. Visdrīzāk, tas vienkārši ir atgādinājums savai valdībai, ka amerikāņiem jāsāk steigties ar ASV Mēness programmu. Proti, nevis vienkārši apņēmīgi rīkoties, bet gan tieši izmisīgi steigties, jo apsteigšanas iespējamība realitātē ir ļoti liela.
Bet, kamēr karš par Mēnesi vēl nav sācies – ne kosmosā, ne uz Zemes –, mēģināsim aplūkot visu to, ko pasaules kosmosa lielvalstis principiāli varētu iekārot un attiecīgi īstenot saistībā ar Mēnesi.
Ķīnas un Krievijas Mēness programmas
Pamatā ir runa par bāzu ierīkošanu uz Mēness. Šajā gadījumā konflikts nobriedis jau tagad, pat vēl neko konkrētu neuzsākot, jo visi to gatavojas darīt vienā vietā – Zemes pavadoņa dienvidu pola apkaimē. Un saistībā ar to, ka Ķīna un Krievija jau gluži dokumentāli apliecinājušas nolūkus kopīgiem spēkiem uzbūvēt Starptautisko Mēness staciju, var paredzēt, ka daudzas savas topošās Mēness misijas šīs abas valstis katrā ziņā apvienos.
“Luna 25” pagaidām vēl ir patstāvīga krievu ekspedīcija, kuras galvenais uzdevums pamatā ir noslīpēt nosēšanās tehnoloģiju un vispār pirmo reizi pabūt Mēness dienvidu pola apkaimē. Tiesa, zinātāji šeit varētu mēģināt iebilst, ka jau padomju laikos līdzīgi aparāti taču bija nosēdušies uz Mēness. Tas, protams, atbilst patiesībai, tomēr jāņem vērā, ka tā bija pilnībā cita tehnika un kopš “Luna 24” laikiem jeb tātad 1976. gada šajā jomā praktiski viss mainījies līdz nepazīšanai, tāpēc šodien visas tehnoloģijas nākas veidot un arī izmēģināt pilnībā no jauna.
Bet Ķīna tostarp ieplānojusi 2023.– 2024. gadā savu misiju “Chang’e 6” nosūtīt akurāt tieši uz to pašu vietu. Jau zināms arī tas, ka ķīniešu aparāts ne tikai vienkārši nosēdīsies, bet arī savāks un nogādās atpakaļ uz Zemi Mēness virsmas paraugus, faktiski atkārtos sava priekšgājēja “Chang’e 5” sasniegto.
Protams, ir jautājums: kāpēc tieši Mēness dienvidu pols visiem šķiet iekārojams? Vispirms jau tāpēc, ka tur pilnībā droši konstatēti krietni ūdens krājumi ledus formā. Un tas ir interesanti praktiski visos aspektos: gan zinātniski (kas gan tajā ledū varētu būt sasalis?), gan gluži praktiski (pirmkārt, ūdens ir dzerams, otrkārt, tas ir skābeklis un ūdeņradis jeb tātad raķešu degviela). Līdz ar to topošajai Mēness bāzei tā neapšaubāmi ir vislabākā vieta. Un tieši to tad arī Zemes kosmosa lielvalstis izvēlējušās par savu misiju mērķi. Un tieši tas jau tagad kļuvis par maksimālu domstarpību iemeslu.
Jau tagad esot skaidri zināms, ka jaunā koncepcija paredz – nākamo misiju uz Mēnesi Ķīna un Krievija veidos kopīgi. Esot zināms, ka Krievijas plāns paredz kā nākamo palaist Mēness orbitālo zondi “Luna 26” un kopā ar to nolaišanās aparātu “Luna 27”, bet no Zemes abus aparātus jau paredzēts palaist kopā ar ķīniešu “Chang’e 7”, kas vispār arī būs duets: tā dēvētais orbiters un plus nolaižamais modulis ar mēnesgājēju. Un visi četri šie aparāti pārliecinoši dosies vienotā Mēness dienvidu pola izlūkošanas gājienā, proti, nolūkā sagatavot pilotējama aparāta nosēšanās laukumu un katrā ziņā vēl arī papildus novērtēt tur esošā ledus krājumus un sastāvu.
Nākamais solis ķīniešiem un krieviem arī paredzēts kopīgs – “Luna 28”, kurai paredzēts beidzot arī uz Krieviju nogādāt Mēness virsmas regolīta paraugus, un “Chang’e 8”, kas mēģinās uzsākt 3D drukāšanu no šā regolīta. Tam jau paredzēts kalpot kā starta šāvienam reālas Mēness bāzes būvniecībai. Aptuvenie šīs ieceres īstenošanas termiņi esot 2026.–2030. gads. Turklāt paralēli tam visam Ķīna turpinās izmēģināt savu pilotējamo kosmosa kuģi – trim vai pat sešiem cilvēkiem un līdz 500 kilogramiem kravas. Izsēdināt savus taikonautus uz Mēness ķīnieši apsolījuši ne vēlāk par 2030. gadu.
Savukārt Krievijā pilotējamajai misijai jau uzbūvēts aparāts “Orel” (Ērglis), un jau 2028. gadā paredzēts tā pirmais bezpilota lidojums apkārt Mēnesim, kam jau drīz sekos tāds pats aplidojums ar kosmonautiem iekšā un plus vēl ar pirmā topošās orbitālās stacijas moduļa nogādāšanu līdz Mēnesim. Un tālāk, ja viss ritēs atbilstoši plānam, tad 2031. gadā jau paredzēta trīs krievu kosmonautu izkāpšana uz Zemes pavadoņa virsmas, kur viņus sagaidīs 14 diennaktis ilgs darba cēliens. Bet vēl pēc tā jau paredzēts nogādāt uz Mēness pirmo bāzes moduli, tad mēnesgājēju (faktiski – lunomobili jeb vienkārši pārvietošanās līdzekli), pēc tā enerģētisko moduli, un tad vēl Mēness laboratoriju, un tas viss mīsies ar vairākām kosmonautu izkāpšanām un iekāpšanām atpakaļceļam.
Avotos vēstīts, ka Mēness bāzes ierīkošana līdzināšoties metro būvniecībai: jāizrok dziļa tranšeja, tā atbilstoši jāaprīko, un tad no augšas jāpārklāj ar regolītu, lai tādējādi pasargātu no radiācijas ietekmes. Zināms, ka stacijā būs Mēness resursu pārstrādes modulis, daudz dažādu zinātniskas nozīmes izpētes aparātu un pat sava observatorija. Aprakstos pagaidām nefigurējot arī dzīvojamais modulis, jo esot ieplānots vispirms ierīkot pilnībā robotizētu bāzi. Tas nozīmē, ka atlidojušie un ikdienā nodarbinātie kosmonauti un taikonauti tur mitināsies savos kosmosa kuģos.
NASA programmas un projekts “Artemis”
Ņemot vērā savu neslikto pieredzi, amerikāņi pagaidām nosacītā veidā it kā izlaiž šo Mēness izpētes un apgūšanas posmu. Vienīgi jau 2023. gadā paredzēts palaist mēnesgājēju “VIPER” – lai meklētu ledu uz Mēness. Savukārt tālāk jau viss varētu būt atbilstoši labi zināmai shēmai: bezpilota Mēness aplidojums kosmosa kuģī “Orion”, kam sekos tāds pats aplidojums jau ar četriem astronautiem tajā, bet tad 2024. gadā (starp citu – misijas “Apollo 11” 55. gadadienā!) paredzēta arī divu amerikāņu izkāpšana uz Mēness, turklāt jau tagad zināms, ka viena būs sieviete.
Vēstīts, ka NASA paspārnē jau izgatavots pilnībā jauns skafandrs izkāpšanai uz Mēness, kurā pa Zemes pavadoņa virsmu varēs pārvietoties nevis dīvainiem palēcieniem, kā to nācās darīt “Apollo” astronautiem, bet gan pilnvērtīgi sperot soļus. Starp citu, var piebilst, ka šis skafandrs izstrādāts ciešā kopsadarbībā ar krievu speciālistiem, kuri savu tāda veida skafandru arī jau esot izgatavojuši.
Nākamā NASA apkalpe jau tieši nodarbosies ar Mēness bāzes ierīkošanu. Neesot izslēgts, ka amerikāņi savas “Mēness pilsētiņas” dislokācijai izvēlēsies Šekltona krātera apkaimi, jo pastāv aizdomas, ka tieši tur atrodas lieli ledus krājumi. Šajā gadījumā ieplānots uz Mēness izveidot apdzīvojamu moduli četriem astronautiem, un tā būtu vienlaikus gan dzīvojamā māja, gan darba vieta. Pa Mēness virsmu šiem ļaudīm iecerēts pārvietoties speciālā autofurgonā ar hermētiski noslēgtu kabīni, kurā, kā vēstīts, vispār varot pat pastāvīgi dzīvot. Tāpat zināms, ka amerikāņu Mēness bāzes koncepcijā ietilpst arī atomelektrostacija un kosmodroms.
Vai Mēness vispār var kādam piederēt?
Viena no pirmajām atbildēm šim jautājumam ir šāda: atbilstoši likumam tā nevar būt kādas valsts teritorija. Izrādās, pastāv tāds Līgums par valstu darbības principiem kosmiskās telpas, ieskaitot Mēnesi un citus debess ķermeņus, izpētē un izmantošanā. To jau patālajā 1966. gadā izsludināja ANO Ģenerālā asambleja, un tas joprojām ir spēkā. Var piebilst, ka parasti to dēvē vienkārši kā Līgumu par kosmosu. Cita starpā šajā dokumentā pausts: “Kosmiskā telpa, ieskaitot Mēnesi un citus debess ķermeņus, nav pakļaujama nacionālai iegūšanai ne ar suverenitātes pasludināšanu, ne okupāciju, ne jebkādiem tamlīdzīgiem līdzekļiem.”
1979. gadā ANO Ģenerālā asambleja izsludināja arī Līgumu par valstu darbību uz Mēness un citiem debess ķermeņiem. Analizējot patlabanējo vispārējo pretstāvi un konflikta nobriešanu tieši kosmosa un Mēness apgūšanas jomā, mūsdienu pētnieki atgādinājuši, ka šajā dokumentā ir konkrēts punkts, kas principā atkārto to pašu, kas pausts iepriekšējā citātā, un tālāk vēl piebilsts: “Mēness virsma vai dzīles, kā arī tā virsmas atsevišķi iecirkņi vai dabas resursi tur, kur tie atrodas, nevar kļūt par kādas valsts, starpvalstu vai nevalstiskas organizācijas vai fiziskas personas īpašumu. Cilvēku personāla, kosmisko aparātu, iekārtu, staciju un jebkādu būvju, ieskaitot konstrukcijas, kas nesaraujami saistītas ar virsmu vai dzīlēm, izvietošana uz Mēness virsmas vai tā dzīlēs nepiešķir nekādas tiesības uz Mēness virsmu vai dzīlēm, vai atsevišķiem tā iecirkņiem.”
Tiesa, kā uzsvēruši komentētāji, otro no šiem dokumentiem gan parakstījušas un ratificējušas burtiski tikai dažas pasaules valstis, un to lokā nav nevienas kosmiskās lielvalsts. Savukārt Francija un Indija to ir parakstījušas, taču joprojām tā arī nav ratificējušas. Turklāt lielas vēlmes gadījumā ir reāla iespēja pilnībā apiet arī 1966. gada dokumentu. Proti, vienkārši pasludināt kādu Mēness virsmas daļu par savu teritoriju nav iespējams, taču ir dažādi citi veidi, kā varētu veikt elementāru piesavināšanos. Un tā viltība varētu būt šāda: kāda no kosmosa lielvalstīm var izsludināt savu kārtējo Mēness misiju kā pilnībā privātu pasākumu un tādējādi iezīmēt savas ekskluzīvās tiesības uz konkrēto ekspedīcijas vietu. Tādā veidā, piemēram, kāda starptautiska korporācija var izcelties uz Mēness un tur attiecīgi sagrābt kādu gabaliņu pavadoņa teritorijas. Tāds “privātais”, kāds ir, piemēram, Īlons Masks, tātad var mierīgi izkāpt uz Mēness un pasludināt tur kādu noteiktu teritoriju (nevienā likumā tās lielumi nav atrunāti) par savu privāto īpašumu.
Lai kaut kā tomēr izvairītos no šāda veida potenciālām konfliktsituācijām, NASA nākusi klajā ar tā dēvēto “Artemis” projektu, kas paredz vienošanos ar citām valstīm saistībā ar noteiktu “drošības zonu” fiksēšanu: ja viena ekspedīcija izcēlusies kādā Mēness punktā, tad kāda cita var izcelties vairs tikai noteiktā attālumā no šā punkta. Turklāt šī vienošanās jau noteikusi sešas “Apollo” izcelšanās vietas par vēsturiskā mantojuma vietām, proti, tur vairs neviens cits izcelties tā kā nedrīkstētu, lai neizmīdītu Nīla Ārmstronga, Baza Oldrina un citu pa Mēness virsmu staigājušo cilvēku pēdas. Protams, tajā gadījumā, ja viņi tur tiešām bijuši un tiešām staigājuši…
Vārdu sakot, ja divas valstis būs nomērķējušas uz vienu un to pašu Mēness krāteri, tām iepriekš nāksies vienoties, un tas jau tomēr nākotnē paredz arī strīdus un varbūt pat tiesu darbus, lai ar to palīdzību noteiktu, kam tad īsti pienākas tiesības atrasties kādā konkrētā Mēness iecirknī. Un to ir ļoti svarīgi ielāgot jau tagad, un jo sevišķi saistībā ar Mēness dienvidu pola apkaimē esošajiem ūdens krājumiem ledus formā. Proti, tas faktiski jau tagad paredz to, ka arī uz Mēness agri vai vēlu virsroku gūs ekonomiskie apsvērumi un, visdrīzāk, arī visbanālākā mantrausība un alkatība. Nu un tur jau tad līdz reālai karošanai arī vairs nav tālu.
Papildus jeb Tur kāds ir
Arī šajā reizē nav iespējams nepieskarties neizskaidrojamajam. Un runa ir par sensacionālajiem fotoattēliem, kas iegūti PSRS misijas “Luna 13” laikā 1966. gadā. Toreiz kopumā līdz Zemei nonāca tikai pieci no aparāta veiktajiem attēliem, un turklāt nolaišanās laikā nopietnus bojājumus bija guvusi galvenā kamera, tāpēc nācās izmantot rezerves aparātu. Un uzreiz var teikt, ka praktiski visas Mēness misijas savulaik apstiprināja kādu senu hipotēzi par to, ka uz Mēness kāds jau ir vai vismaz mēdz regulāri būt. Daudzkārt vai nu telpā virs, vai arī uz pašas Mēness virsmas vairākkārt novēroti dīvaini objekti, uzliesmojumi un dīvainas kustīgas ēnas. Uzreiz gan var piebilst, ka, visdrīzāk, nekādu tradicionālo mēnescēnu tur nav, jo vispār jau apstākļi uz Mēness ir maksimāli nelabvēlīgi cilvēcei zināmajām dzīvības formām. Taču cita lieta ir atlidot, mazliet tur parakņāties, paņemt kaut ko sev noderīgu un atkal doties prom…
Pietiekami daudzi pētnieki uzskata, ka pieminētie padomju misijas “Luna 13” iegūtie attēli arī apstiprina šo šķietami fantastisko versiju. Piemēram, vienā fotogrāfijā skaidri redzamas milzīga urbja atliekas, otrā – kāds objekts, kas ļoti atgādina spoli ar uztītu stiepli. Savukārt esošās vēl trīs fotogrāfijas praktiski nekad tā arī neesot bijušas publiski pieejamas, tāpēc to iespējamā satura apraksti dažādos avotos diemžēl ir pārlieku pretrunīgi.
Piemēram, vēstīts, ka nofotografēts kāds objekts, kas atgādina bumbu vai pussfēru. Tāpat it kā esot fiksēts arī kāds trīsstūrveida objekts, kas izstaro dīvainu gaismu. Un šādi foto varētu skaidri liecināt par to, ka kaut kas kaut kad savulaik apmeklējis tās vietas uz Mēness, kurās nav piezemējušies no Zemes atlidojušie aparāti. Katrā ziņā speciālisti ir vienisprātis saistībā ar to, ka tādi objekti nevarētu piederēt mēnesgājējiem vai arī būt pārsteidzoši dabas veidojumi.
Savukārt ufologu aprindās dominē uzskats, ka Mēness ir savdabīga kosmiskā šķirotava jeb tāds kā atelpas punkts. Pateicoties savdabīgajiem apstākļiem, uz tā, pilnībā nemanot zemiešiem, ir iespējams pavadīt kādu laiku. Turklāt tieši pēdējos gados, kad ievērojami palielinājies astronomijas entuziastu daudzums, tikpat ievērojami pieaudzis arī ar Mēnesi saistīto anomāliju skaits, kā dēļ aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē sāk pieslieties viedoklim, ka Mēness nemaz nav tik vientuļš un dzīvības pilnībā aizmirsts kosmosa objekts.
