Kurš patiesībā vada Iekšlietu ministriju? 23
Valsts austrumu robežas stiprināšana, bēgļu uzņemšanas pasākumi (un nodrošināšanās pret papildu bēgļiem) un policijas darba kvalitātes uzlabošana – iekšlietu ministrs Rihards Kozlovsks (“Vienotība”) jaunapstiprinātajā valdībā nevarēs sūdzēties par darba trūkumu. Taču ne viens vien politiķis kuluāros izsaka šaubas par to, cik lielā mērā Kozlovskis pats kontrolē procesus iekšlietu nozarē.
R. Kozlovskis Iekšlietu ministriju (IeM) sāka vadīt 2011. gada oktobrī Valda Dombrovska trešās valdības laikā. Šajos gados viņš pamanījies pārdzīvot divus premjerus un trīs valdības maiņas. Kas ir tās īpašās kvalitātes, kas ļāvušas viņam tik ilgi noturēties amatā? Aptaujāto politiķu un nozares ekspertu domas dalās – daži apgalvo, ka viņš ir viens no labākajiem iekšlietu ministriem, kurš turklāt pārzina nozari no iekšpuses (savulaik strādājis Valsts policijā, Valdības apsardzes dienestā, Drošības policijā, vadījis NATO samita drošības pasākumu sagatavošanu). Citi, gluži pretēji, uzskata, ka Kozlovskis ministra amatā bijis kluss un pasīvs, bet galvenais, ka nevienam nav īpaši traucējis.
Iekšlietu nozares pārstāvji joprojām nav aizmirsuši Kozlovska priekšteci – bijušo iekšlietu ministri Lindu Abu-Meri (tolaik vēl Mūrnieci), bet viņa tiek pieminēta ne ar tiem labākajiem vārdiem. Kozlovski varētu vainot par izlēmības un asuma trūkumu, toties L. Mūrniecei šīs īpašības piemita pat pārāk daudz. Tieši straujās dabas dēļ viņas attiecības ar nozari ātri vien kļuva sarežģītas un tika pieņemta virkne pārsteidzīgu lēmumu. Vajag ietaupīt līdzekļus un Policijas akadēmija nav pietiekami ekonomiska? Nav ko auklēties – likvidējam! Vajag ieviest fotoradarus? Ko tur daudz vilks garumā – “izsitam” konkursu, nododam pilnvaras šaubīgam uzņēmējam, kurš uzreiz uzstāda ierīces un sāk iekasēt soda naudas, bet galu galā projekts izgāžas. Kozlovska taktika ir kardināli pretēja. Atkārtotā radaru ieviešana ļoti precīzi raksturo pašreizējo ministru. Tā notika ļoti mierīgi un pakāpeniski, pēc konsultācijām ar satiksmes drošības ekspertiem. Izvietošanu un uzstādīšanu veica CSDD un Valsts policija, nevis privāts uzņēmējs. Radaru vietas tika saskaņotas ar nevalstiskajām organizācijām, un informācija par tām publicēta labu laiku pirms uzstādīšanas, ļaujot autovadītājiem aprast ar jauno kārtību. Tādējādi radari atgriezušies ielās, bet tas noticis bez skandāliem, histēriskiem paziņojumiem un protestiem.
Arī citi sasniegumi bijuši tikpat klusi. Piemēram, atjaunots Iekšējās drošības birojs, kura uzdevums ir atklāt, izmeklēt un novērst noziedzīgus nodarījumus, kurus izdarījušas IeM padotībā esošo iestāžu amatpersonas. Diemžēl šis birojs nepārrauga drošības iestādes (SAB un DP), kā arī Finanšu policiju, bet pēdējā laika skandāli liecina, ka Finanšu policijai iekšēja uzraudzība nenāktu par ļaunu.
