“Lemberga stāstu vēl varēs pažļembāt. Pēc tam nāksies meklēt jaunu Latvijas ienaidnieku.” Saruna ar advokātu Artūru Zvejsalnieku 52
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks ir sociāli aktīvs jurists, kuru aicināju uz interviju, lai uzklausītu viedokli par Aivara Lemberga prāvas iznākumu un citām sabiedriskām-politiskām-tiesiskām aktualitātēm.
Vai spriedums Aivaram Lembergam ir pelnīts, taisnīgs un pareizs?
A. Zvejsalnieks: Nezinot lietas materiālus, neizlasot pilnu tiesas lēmuma tekstu, neizteikšu viedokli, vai spriedums pelnīts, nepelnīts.
Noticis ļoti garš tiesas process, acīmredzot sekos pārsūdzības, kāda no lietām nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Kad tas būs galā, varēsim vērtēt.
Lemberga prāva – tie ir veci notikumi, kas risinājušies gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Deviņdesmitajiem bija sava specifika un tiesiskuma izpratne.
No vienas puses skatot, tālaika tiesa, iespējams, Lemberga darījumos nekā krimināla nesaredzētu. No otras puses, vērtējot notikušos 90. gadu saimnieciskos un privatizācijas procesus, ierosināmu krimināllietu būtu milzīgi daudz.
To cilvēki saka – kāpēc notiesāts viens Lembergs, min uzvārdus, kuriem vēl būtu jāsēž uz apsūdzēto sola.
Internetā bija komentēts – nolasot spriedumu, tiesai vajadzēja norādīt, kuru nākamo vainot pie visām Latvijas bēdām. Lembergs bija ļaunuma karogs, saukts par oligarhu, ar kuru izauga veselas politiķu paaudzes, vismaz padsmit gadus krājot punktus ar ventspilnieka apkarošanas lozungiem.
Lemberga stāstu vēl varēs pažļembāt un nākamajā sasaukumā pieteikties par baļķa nesējiem, stāstot, cik lieli nopelni pie sprieduma bijuši konkrētam politiskajam spēkam. Pēc tam nāksies meklēt jaunu Latvijas ienaidnieku vai – jāmēģina piedāvāt risinājumu Latvijas cilvēku dzīves uzlabošanai, kas nešaubīgi ir sarežģītāk.
Vai tā neaizrunājamies, ka Lembergs cieš, netaisni apvainots un sodīts? Kaut tikai pirmajā instancē, daļai sabiedrības šis spriedums ir svarīgs – atzīt par vainīgu!
Jā, tiesa ir lēmusi, un šausmīgi negribas ticēt, ka tas ir “politisks pasūtījums”. Kaut tieslietu ministra Jāņa Bordāna paziņojumi pēc sprieduma Magoņa lietā izklausījās skaidri mērķēti Lemberga tiesnešu virzienā.
Bet jādomā, tiesa lēmusi pēc savas pārliecības, un taisītais spriedums liecina, ka bijuši ne no pirksta izzīsti pierādījumi. Nav mūsu tiesu sistēma ideāla, bet negribu teikt, ka galīgi netaisnīga, neobjektīva. Īpaši Augstākā tiesa tiek joprojām respektēta un ar autoritāti.
Esat izteicies, ka neparasta ir Lemberga tūlītēja ieslodzīšana. Tiesa motivēja to kā nodrošināšanos pret tālāku lietas novilcināšanu.
Aizstāvība, apsūdzība procesā viena otrai pārmeta vilcināšanu. Bet šāda apcietināšana tiesas zālē Latvijai var radīt riskus ECT. Tam īsti neredzu tiesisko loģiku.
Cilvēks gājis uz tiesas sēdēm, nav nekur bēdzis, un, ja gribēja, varēja 12 gadu laikā trīsreiz aizbēgt. Tagad pēkšņi izdomās laisties lapās?
Iepriekš cerēja uz labvēlīgu spriedumu.
Vienalga, uz sprieduma nolasīšanu ieradās, paredzēdams, ka no tiesas zāles nāksies doties uz cietumu. Izmeklēšanu traucēt? Ko traucēt, ja tā pabeigta? Un ir vēl viena problēma. Izvērstu spriedumu rakstīs mēnešiem. Epizožu daudz, tas nav ātri izdarāms.
Kamēr nav pilnais sprieduma teksts, arī apcietināšana ir bez jebkādas motivācijas. Lembergam piespriesti pieci gadi. Gandrīz gadu viņš jau atsēdējis. Var patikt, nepatikt Lembergs, bet kā jebkuram notiesātajam viņam ir tiesības lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu.
Šķiet, pēc trim gadiem ir tiesības iznākt brīvībā. Viņš teju gadu atradīsies aiz restēm, kamēr rakstīs spriedumu. Apelācijas instance arī diez vai tiks galā ātrāk nekā gada laikā, un vēl kasācija.
Kā notiesātajam izmantot tiesības ātrāk iziet brīvē? Un kāpēc pārējos divus apsūdzētos palaida vaļā, ja tik bīstamā grupējumā darbojušies?
Pārējiem diviem nav nedz ietekmes, nedz sakaru. Vai arī teiksiet, ka tieslietu ministrs spēj nobiedēt uz mūžu ieceltos tiesnešus, ka viņi, melni un maziņi, lemj pēc pavēles?
Ceru, nē, bet interesants ir stāsts par tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, kas ir iestādījums, kurš objektīvi var tiesnešiem kā pabojāt dzīvi, tā panākt atstādināšanu no amata.
Tur lēmēji ir paši tiesneši, un viņiem jāizskata lietas, kā minējāt, objektīvi.
Tā ir, bet procedūra un metodoloģija, pēc kā notiek vērtēšana, ir neskaidra. Esmu mazliet saskāries – tur ņem tiesneša sagatavotos spriedumus neatkarīgi no tā, vai tie pārsūdzēti augstākā instancē, nav pārsūdzēti, ir atcelti vai nav, un soģi vērtē, cik labs ir šis nolēmums. Līdz komatam velk līdzi!
Ja kvalifikācijas kolēģija novērtē tiesnesi negatīvi un pēc gada atkārtoti negatīvi, viņš ir atceļams no amata.
Cik gadījumos tā noticis?
Vienā, bet arī Bordāna kritizētais Limbažu tiesnesis Jansons jau saņēmis vienu negatīvu vērtējumu. Un šī ir iespēja likt tiesnesim psiholoģiski justies ne pārāk omulīgi savā vietā. Tiesnesis arī ir cilvēks, un no malas neredz reālo uzliktā darba apjomu.
Rīgā vienam vidējam rajona tiesas tiesnesim ir jāraksta ap 200 spriedumiem gadā, apmēram vienu darbadienā. Plus jāvada sēdes, jāpieņem procesuāli lēmumi.
Lielākoties rajona tiesas tiesnesis skata visu pēc kārtas, kas nāk priekšā, – skata civillietu, tad iztiesā krimināllietu, nākamajā dienā no rīta šķirs laulību, vakarā taisīs lēmumu par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem.
Tad Bordāns ir pareizi darījis, izveidodams specializēto Ekonomisko tiesu. To taču atbalstīsiet?
Sāksim ar to, ka īsti nesaprotu, kādas lietas šī tiesa izskatīs. Piemēram, nodokļu lietas Ekonomiskajā tiesā neskatīšot, it kā nodokļiem nebūtu sakara ar ekonomiku, savukārt skatīs kukuļdošanu. Kāds tai sakars ar ekonomiku?
Korupcija ietekmē un nodara postījumu tautsaimniecībai.
KNAB lielo lietu nav daudz, vidējā kukuļošana Latvijā saistās ar – iedeva ceļu policistam 50 eiro. Saeimā apstiprināti deviņi jauni cilvēki, no kuriem neviens tiesnesis iepriekš nav bijis.
Kāds bijis advokāts, kāds prokurors, kāds tiesneša palīgs, tie vismaz bijuši tiesas sēdē, zina, kā tā funkcionē. Visu cieņu, pieņemu, ka amatvietas ieņems gudri censoņi, bet kā viņi sākotnēji veiks tiesneša pienākumus…
Varbūt bija apzināts lēmums – nelaist jauna tipa tiesā “vecos” tiesnešus?
Drīzāk tiesneši (un prokurori) nepieteicās elementāra iemesla dēļ – kāpēc to vajag vienam rajona tiesnesim! Alga nemainās. Kā reklamēts, jārēķinās, saņemtās lietas būs garas, sarežģītas, apjomīgas. Ar tām – atrašanās sabiedrības uzmanības centrā.
Atvainojiet, tas nozīmē regulāras sūdzības, kontroli no dažādu dienestu puses. Ir cilvēki, kas vēlas būt tiesneši. Tas nav slikti, ka pieteicās un izmantoja iespēju, – lai veicas Ekonomiskajā tiesā.
Advokātu ģilde nostājās pret ministra Bordāna izteikumiem Magoņa lietas sakarā…
Ka tā rīkoties nav korekti, norādīja arī Tieslietu padome, tas nebija advokātu izgudrojums.
Tieslietu ministrs nav tante no ielas, nav žurnālists. Žurnālistiem ir vienas robežas, kas vārda brīvības apstākļos sniedzas itin tālu.
Ministrs ir amatpersona ar funkcijām, kas saistās ar tieslietu sistēmu, tiesnešu karjeru u.tml. Tad izteikšanās ir ierobežotāka.
Pat ja ministrs deva pilsonisku vērtējumu, atbildēdams uz žurnālista jautāto?
Ministrs ir pilsonis, bet pakļauts likumam, kur teikts, ka viņš nevar iejaukties tiesas darbā. Šajā gadījumā Bordāns ļoti drastiskā formā norādīja, kādam vajadzēja būt rajona tiesas spriedumam, kādam būt apelācijas tiesas lēmumam.
Faktiski izteica draudus tiesnesim, kurš lēma pirmajā instancē.
Tiesnesim, par kura kvalifikāciju jau bija šaubas.
To jau Bordāns pateica, ka jāvērtē disciplinārā atbildība un ka Kvalifikācijas kolēģijai vajadzēja viņu atlaist.
Varbūt juristam Bordānam šķita dīvaini, ka nakts tumsā aizturēts “Latvijas dzelzceļa” vadītājs ar miljonu auto bagāžniekā tiek interpretēts no kukuļņēmēja par godīgu atlīdzības saņēmēju par pakalpojumu sniegšanu.
Nebūšu Bordāns, neizteikšos par lietu, kuras materiālus neesmu redzējis un galīgo spriedumu neesmu lasījis. Cik esmu vērojis publiskā telpā, ir vairākas problēmas ar pierādījumu nostiprināšanu.
Kādas politiskās sekas būs spriedumam Lemberga lietā? Vai mazināsies oligarhu, naudas ietekme pie varas? Un vai pērkamība beigusies, kopš partijas saņem septiņkāršotu finansējumu no valsts budžeta?
Mērķis bija liels un skaists, bet pirmām kārtām pielemt līdzekļus pašiem sev nav glīti. Redzam rezultātu, ka vienai no partijām ar 650 tūkstošiem eiro finansējuma gadā nav skaidrs, kā nauda maksāta, kā izlietota. Rodas domas, vai maksātie līdzekļi nav izgāzti miskastē. Interesanti, nevienam par to nav daļas.
Tiešām jājautā, kāpēc KNAB, kurš ātri vien atklāja pārkāpumus “Vienotības” vai Zatlera partijas rīcībā, nav izlēmīgs un nenoslēdz naudas plūsmu?
Nav skaidrs, jā. Politikā tālāk notiekošo iezīmē Lemberga tiesā pieņemtais blakus lēmums. Nebūsim naivi, kad pāris procesi jau notiek pret bēdīgi slaveno Rūdolfu Meroni, arestētās Lemberga mantas glabātāju. Ir lēmumi par arestētās mantas konfiskāciju.
Vai tas stāsies spēkā, nestāsies, bet šobrīd skaidrs, ka daudzi uzņēmumi, piedēvēti Lembergam piederoši, ir šveicieša pārvaldībā.
Politiskā līmenī būs stīvēšanās, kurš tālāk pārvaldīs konfiscētos, bezsaimnieka īpašumus. Priekšā gaidāma cīņa, kurā kādi politiskie spēki mēģinās aizstāvēt Meroni intereses, kādi – citas, kuras vēlētos tikt pie varas Lembergam atņemtajos aktīvos.
Jācer, aktīvi nepārvērtīsies pelnos un konfiscēšanas brīdī būs ko konfiscēt. Tas ir naudīgs, iekārojams kumosiņš, ko mēģinās sadalīt.
Kāda jums izskatās administratīvi teritoriālās reformas nākotne un iznākums Satversmes tiesā pēc 20 novadu iesniegtās prasības par patstāvību?
Grūti prognozēt, ST spriedumi mēdz būt negaidīti. Kopumā novadu reforma bija vajadzīga, jo pašvaldību valstī ir par daudz un pārāk sīkas. Maziem novadiem gribas būt patstāvīgiem, dažiem gribējās pievienoties kam citam, nekā lēma reformētāji, bet pašvaldību reforma bija jāveic.
To varēja redzēt, strādājot jurisprudencē. Ja katrā novadā ir bāriņtiesa, bet prakse par tām atšķiras, tas ir milzīgs administratīvais resurss.
Reformas gaitā bija nepatīkami momenti. Piemēram, Ikšķilē liedzot rīkot iedzīvotāju aptauju. Kādēļ neļaut cilvēkiem paust savas domas? Nevar spiest dzīvot tā, kā cilvēki nevēlas.
Ja reformas mērķis bija izveidot daudzmaz līdzvērtīgus novadus, tad atstāt pašvaldību ar 3–5 tūkstošiem iedzīvotāju neliekas loģiski.
Saeima nav atrisinājusi jautājumu par septītā Satversmes tiesas tiesneša ievēlēšanu. Radušies politiski apsvērumi, kādēļ grūti izšķirties, kuru ievēlēt. Atrasta kandidāte, LU Juridiskās fakultātes dekāne Rodiņas kundze – vai par viņu partijas spēs vienoties?
Manuprāt, pēc kvalifikācijas viņa var ieņemt ST tiesneses vietu, bet nesaskatu neko sliktu vēlmē pirms balsojuma izzināt izvirzītā cilvēka dzīves gājumu, uzskatus. Vai viņš ir konservatīvais vai liberālis, vai neoliberāls u.tml.
Satversmes tiesa tiesu sistēmā atšķiras no citām ar funkciju, uzdevumu, kas saistās, piemēram, ar to, kādām juridiskās domas tendencēm tiesneši vairāk vai mazāk pievienojas.
Sabiedrībai ir tiesības zināt, kādas tendences jaunievēlētais tiesnesis savā garajā pilnvaru termiņā pārstāvēs, kādas vērtības atbalstīs. Labi, ka ir diskusija un ka tā nenotiek lamāšanās līmenī, bet itin saturīgi.
Aptaujas liecina, ka valdība zaudē savu popularitāti, koalīcijas partijas iemanto bēdīgu slavu ar nemākulīgu rīcību krīzes vadībā. Cilvēki satraucas, vai vietā nenāks populistiski spēki. Pieteicies Aldis Gobzems ar “Likums un kārtība” partiju un “Progresīvie”. Vai tas nozīmē, ka pēc nākamajām vēlēšanām Saeimā atkal ieplūdīs jauni deputāti, pārstāvji no “nezināmā ļaunuma”?
Kā vēlētāji nobalsos, tā būs. Neredzu briesmīgus riskus, jo ar ko Gobzems labāks, sliktāks par Kaimiņu, Zatleru un vēl kādiem jaunienācējiem spēkiem. Cilvēki diezgan pamatoti pašreizējo valdību vērtē zemu. Normālā demokrātiskā procesā, ja nepatīk vecie, vēlē jaunus. Diez vai valsts no tā sabruks un apstāsies.
“Progresīvie” jums neliekas pārmēru radikāli?
Pats jaunībā esmu “blēņojies”, piedalīdamies sociāldemokrātu jaunatnes organizācijā, pazīstu tos puišus – Mārtiņu Kossoviču, Ervīnu Labanovski. Viņi nav no gaisa nokrituši. Un meitenes arī zinu. Šī ideoloģija pasaulē pastāv. Latvijā arī iezīmējas progresīvais virziens – īsti vairs ne sociāldemokrātija, bet liberālisma paveids.
Tas ir labi, ka valstī ir viena partija, kura nekautrējas sevi pieteikt šajā pozīcijā, neslēpj ideoloģisko ievirzi – ja būs piekritēji, būs balsotāji. “Progresīvo” tests – nākamās Saeimas vēlēšanas, kur panākumi atkarīgi, kā sevi parādīs Rīgā un pašvaldību vēlēšanās.
Vai “Progresīvie” spēs piedāvāt konkurētspējīgus sarakstus visā Latvijā, lai pierādītu ietekmi ārpus Rīgas. Ja viņi parādīs, ka spējīgi ne tikai stāvēt ar protesta plakātiem, bet arī saimnieciski strādāt, tad būs atbilde, vai viņi pieņemami sabiedrībai un vai var kļūt par parlamentā pārstāvētu spēku.
Latviešiem, arāju, zemnieku tautai, liberālā ideoloģija bija diezgan pasveša.
Pasaule mainās. Nākamajās vēlēšanās redzēsim, cik liela sabiedrības daļa nobalsos par jaunām idejām.
