Kurš skolotājiem maksās atlaišanas pabalstus 12
Kurš maksās atlaišanas pabalstus skolotājiem, kāpēc Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) rēķina tikai ieguvumus no skolu tīkla optimizācijas, bet negrib redzēt potenciālos zaudējumus, kā skolēni nākotnē nokļūs līdz skolai? Tie ir jautājumi, kas radušies pašvaldību vadītājiem par IZM vēlmi sakārtot skolu tīklu. Tos novadu un pilsētu pārstāvji vakar Latvijas pašvaldību savienības (LPS) rīkotās sarunās uzdeva izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim.
Kā zināms, IZM nesen publiskoja ieteikumus par to, kādai jābūt mūsdienīgai vidusskolai. IZM vīzijā jau tuvākajos gados lielākajā daļā Latvijas vidusskolu 10. līdz 12. klasē jāmācās vismaz 150 skolēniem, bet lielajās pilsētās – 225. Vēl pirms desmit gadiem vidusskolas klasēs Latvijā bija 160 skolēni, bet tagad vidējais rādītājs ir 103 skolēni. Šadurskis gan atzinis, ka varētu pastāvēt arī mazas, bet kvalitatīvas vidusskolas. Pagaidām nav zināms, cik augsta šī kvalitātes latiņa būs.
No vakar sarunās spriestā varēja noprast, ka daļai pašvaldību vadītāju nav skaidrs, ko tieši IZM vēlas panākt, sakārtojot vidusskolu tīklu. Protams, ka visvairāk vidusskolu skaita samazināšanos izjutīs lauku novadu iedzīvotāji.
Alsungas novada domes priekšsēdētāja Daiga Kalniņa vaicāja skarbi: “Kāds tad ir reformas mērķis? Izskatās, ka attieksme ir tāda: nafig tos laukus?” K. Šadurskis atbildēja tāda pašā stilā: “Es neteikšu, ka nafig tos laukus.” Viņš izskaidroja, ka nepietiekami piepildītajās skolās skolēns izmaksā ļoti dārgi.
Vidēji skolotāju algām uz vienu skolēnu tērē 100 eiro mēnesī, bet ir skolas, kur uz skolēnu tiek tērēti pat 300 eiro mēnesī. Turklāt sniegtās izglītības kvalitāte nebūt neatbilstot cenai, kas par to maksāta. “Vājāko skolu skolēni no saviem vienaudžiem atpaliek pat par gadu. Galvenais reformas mērķis ir mazināt izglītības kvalitātes plaisu starp dažādām skolām,” klāstīja ministrs. Skolu tīkla pētnieks, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs piebilda: skolēnu skaits tuvākajos gados gan pieaugs par trīs procentiem, bet pēc tam tikai turpinās sarukt, ja vien Latvijā neieplūdīs daudz imigrantu.
Arī jaunais, uz kompetencēm balstītais izglītības saturs nu tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc nepieciešams samazināt vidusskolu skaitu. IZM ieskatā, lai veiksmīgi īstenotu šo saturu, skolēniem vidusskolā nepieciešams specializēties un to var darīt tikai tad, ja skolā ir dažādu novirzienu paralēlklases. Pašvaldību vadītāji gan norādīja: jaunais izglītības saturs taču tikšot veidots tā, lai to varētu piemērot katram skolēnam individuāli. Kāds gan individuālais darbs būs iespējams, ja IZM prasa, lai klasē būtu 25 līdz 30 skolēni?
Saruna atkal un atkal atgriezās pie naudas. Daļēji tajā vainojams pats ministrs, kas norādīja, ka pašvaldību ieņēmumi palielinās un sarunās par skolu tīklu tieši IZM esot nabadzīgais partneris. Pašvaldību pārstāvji, to dzirdot, gan ūjināja, gan aicināja neskaitīt naudu viņu kabatās. J. Turlajs pārmeta pašvaldībām, ka tās bijušas neapdomīgas, ieguldot Eiropas Savienības fondu finansējumu un savus finanšu līdzekļus, lai renovētu un modernizētu skolas, kurās nav bērnu. “Tagad pašvaldības jautā, ko ar šīm ēkām darīt, ja skolu slēdz. Nu, jauciet nost, ja nevienam tās nav vajadzīgas!”
K. Šadurskis piekrita: “No izglītības funkcijas viedokļa man ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar slēgtas skolas ēku.”
Jautāts par to, vai ieguvumi no skolu skaita samazināšanas atsvērs zaudējumus, K. Šadurskis attrauca: “Mēs nepateiksim ieguvumus līdz pēdējam eiro. Pašvaldības pašas to varēs aprēķināt. Taču es zināšu precīzu ietaupījumu valsts sektorā.”
Pašvaldību pārstāvji arī vaicāja: kas notiks, ja skolas būs vēl tālāk no skolēnu dzīvesvietas, nekā tas ir pašreiz. Vai skolēnam būs vēl spēks mācīties, ja ilgas stundas pavadīs autobusā ceļā uz skolu un atpakaļ? Jau tagad šur tur bērni uz skolu ceļojot pusotru stundu. J. Turlajs atbildēja, ka tik ilgu laiku bērni autobusā pavada tāpēc, ka skolēnu autobusu maršruti dažviet izstrādāti nejēdzīgi. Skolēnu autobuss braukājot septiņu kilometru rādiusā, lasot bērnus pa viensētām. Tāpēc būtu jānosaka konkrētas autobusu pieturas, līdz kurai nogādāt bērnu būtu vecāku atbildība. “Tā tas ir daudzās valstīs, un vai tad tikai Latvija būtu nespējīga valsts ar nespējīgiem cilvēkiem?” sprieda J. Turlajs. Ministrs piekrita: jāreformē arī skolēnu autobusu maršruti tā, lai ceļā uz skolu pavadītais laiks samazinātos. “Sajūsmas” vilni zālē radīja J. Turlaja stāstītais, ka ir valstis, kur skolēnus “salasa” pasta mašīna.
Pašvaldību pārstāvji norādīja, ka bērnu bezjēdzīga vadāšana un pat cita novada bērnu “zagšana”, lai vestu viņus uz savas pašvaldības skolu lielā mērā rodas nesakārtotās pašvaldību savstarpējo norēķinu sistēmas dēļ. Kad to sakārtos? Te nu atkal ministram konkrētas atbildes nebija. Kārtot vajagot, bet tā kā, kur vieni iegūst, citi zaudē, pagaidām kārtošana nevedas.
Lielākais strīds izraisījās par to, kurš maksās atlaišanas pabalstus skolotājiem, kas zaudēs darbu skolu slēgšanas un reorganizācijas dēļ. LPS juridiskā padomniece Kristīne Kinča teica, ka šie pabalsti jāmaksā no valsts budžeta līdzekļiem, jo ne tikai algas, bet arī sociālās apdrošināšanas iemaksas skolotājiem maksā valsts. Turklāt skolas būs jāslēdz un jāreorganizē tieši valsts izvirzīto prasību dēļ. Tikmēr K. Šadurskis atsaucās uz to, ka tieši pašvaldības ir skolu dibinātājas un to pienākums ir nodrošināt skolās kvalitatīvu izglītību. “Panāciet, ka jūsu skolas ir kvalitatīvas, tad atlaišanas pabalsti nebūs jāmaksā,” pamācīja ministrs.
Jau ilgi solīto sociālo spilvenu atlaižamajiem skolotājiem gan grasās nodrošināt no valsts budžeta. Plānots, ka reformu dēļ atlaistie pedagogi saņems kompensāciju trīs mēnešalgu apmērā. Ja nebūs laikus atraduši citu darbu, tad šo atbalstu saņems vēl trīs mēnešus. K. Šadurskis paredz, ka lielais skolu slēgšanas un reorganizācijas vilnis būs 2018. gadā.
