Kurš kuru Florencē jeb Kā florencieši sacenšas ar bagātību, pilīm un pat steika gabaliem 0
Kozimo I Mediči stāv pie šaura loga un lūkojas lejup uz Ponte Vecchio – Florences vecāko tiltu. Toskānas lielhercogu neinteresē kalēju, miesnieku un ādmiņu bodītes, kas izvietotas uz Ponte un rada gan lielu troksni, gan nelabu smaku, jo amatnieki visus atkritumus gāž turpat Arno upē.
Mediči vēro turīgākus ļaudis – kas ar ko satiekas, runājas. Tā viņš katru dienu mēro ceļu pa kilometru garo koridoru no Uffizi jeb Ufici galerijas uz savu Piti pili upes otrā krastā, kur viņu gaida ģimenes miers un veldzējošais dārzs Boboli pakalnā. Kozimo I nav laika pareģis – viņš pat savos briesmīgākajos sapņos nespētu iedomāties, ka kādreiz pa šo lielisko koridoru klīdīs nosvīdušu piligrimu bari un Mediči bagāto baņķieru dinastija būs vien vēstures lapaspuse. Florence – viens, taču ļoti iespaidīgs un bagātīgs Toskānas ceļojuma pieturas punkts, kas ik uz soļa apliecina florenciešu vēlmi izcelties.
Kā izspļauts Saeimas nams
Kurš kuru – dižošanās un nemitīgas sacensības sajūtu rada Florence, kas ceļvežos nosaukta par lielu un skaistu pieminekli renesansei – kultūras un mākslas atmodai. Šķiet, ka sīvākā mērīšanās piedzīvota tieši Mediči trīs gadsimtu valdīšanas laikā. Florenciešiem raksturīgi visās lietās izcelties – ja būvē dievnamu, tad ar tik lielu kupolu, ka pat stalažas nepalīdz. Santa Maria del Fiore katedrāles oranžajiem dakstiņiem klātais jumts kļuvis par pilsētas simbolu, gidi nebeidz atgādināt, ka šī ir Eiropas ceturtā lielākā baznīca un joprojām augstākā celtne pilsētā.
Par renesanses pils prototipu tapa Kozimo Mediči Vecākā ģimenes rezidencei būvētā pils. Lai gan ārēji atturīga, taču ar greznu iekšpagalmu, tā bija kā dadzis acī daudziem Florences bagātajiem, kuri vēlējās pārspēt lecīgos Mediči. Kaut vai baņķieris Filipo Stroci – arī viņš bija sadomājis sacensties, taču vīram izdevās papriecāties tikai par savas grandiozās celtnes ielikto pamatakmeni, kad bija jādodas uz mūžības dārziem. Ēka tika uzbūvēta – līdzīgi kā Mediči rezidence tā celta no milzīgiem mūra blokiem rustikas tehnikā, pils ārsienas līdz mūsdienām nav pārveidotas. Nu, kā izspļauts mūsu Saeimas nams, teiktu tūrists no Latvijas, un viņam ir taisnība, jo Vid-zemes bruņniecības mītnes arhitektūrā izmantoti Florences palaco motīvi. Tomēr ir būtiska atšķirība – florencieši, ja rodas nepieciešamība, pie renesanses pils pakša joprojām var piesiet savu zirgu, jo saglabājušies riņķi pavadai, tāpat kā oriģinālie lāpu turekļi un gaismas lukturi.
Mērīšanās ar bagātību nelāgi beidzās vēl vienam baņķierim – Lukam Piti. Viņš otrpus Arno upei, netālu no Vecā tilta, uzslēja vēl grandiozāku ēku par Mediči un Stroci palaco, taču likteņa ironija – baņķiera mantinieki bankrotēja un pili nopirka… Mediči. 1550. gadā milzu nams kļuva par šīs ģimenes galveno rezidenci. Vēlāk tajā dzīvoja visi Florences valdnieki, tagad pilī eksponēti Mediči kolekciju dārgumi.
Florenciešu sacensības neaprobežojās tikai ar pilīm – Paci dzimta, kas bija iekārojusi Mediči vietu finanšu jomā, ar paša Romas pāvesta labvēlību Lieldienās pret brāļiem Lorenco un Džuliāno Florences katedrālē sarīkoja atentātu. Lai gan viens no brāļiem mira, Paci palika zaudētājos – ģimeni, kā arī daudzus viņu atbalstītājus sodīja ar nāvi. Turklāt vairāki sazvērnieki tika pakārti caur klosteru logiem, kas vēlāk iemūžināts arī Mediči pasūtītajos mākslas darbos.
Mākslas mecenātisms bagāto baņķieru dinastijai nebija nevainīgs vaļasprieks – tā viņi demon-strēja dzimtas nozīmību un brīdināja savus nelabvēļus. Ar šādu uzdevumu veidota gan slavenā Mikelandželo Dāvida skulptūra, gan Čellīni Persejs, kas tur rokā nocirsto Medūzas galvu – Kozimo I tā uzskatāmi parāda ienaidniekiem, kas viņus sagaida, ja stāsies pretī varenajiem Mediči. Taču lielhercogs neaprobežojās tikai ar mākslas raidītajiem signāliem, drošs paliek nedrošs, arhitektam Džordžo Vazāri viņš liek uzbūvēt tā saucamo slepeno koridoru, lai apmēram kilometru garo ceļu no Ufici galerijas pāri Arno upei līdz Piti pili varētu mērot bez bailēm.
Drošības pasākumi nespēja baņķieru dinastiju pasargāt tikai no nejaukas un arī turīgu ļaužu vidū izplatītas ligas – sifilisa –, ko bija saķēris Mediči pēdējās mantinieces Annas Marijas Luīzas dzīvesbiedrs. Palikusi bez pēcnācējiem, viņa pieņēma cēlu un cienījamu lēmumu, dzimtas mākslas kolekciju novēlot sabiedrības apskatei Ufici galerijā. Mediči var būt apmierināti – galerija joprojām ir lielākā Itālijā un atzīta par vienu no vecākajiem un slavenākajiem mākslas muzejiem pasaulē – par to liecina arī bezgala garās apmeklētāju rindas tūristu sezonā.
Florenciešu steiks un renesanses futbols
Florenciešiem izdevies izcelties arī pavārmākslā. Kā apgalvo gan ceļveži, gan Jeļena Kostjukoviča, kuras grāmatai “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” priekšvārdu rakstījis pats Umberto Eko, milzīgais steiks florenciešu gaumē bistecca alla fiorentina jeb, vienkāršāk sakot, fiorentina ir slavens visā pasaulē. Katra porcija sver ne mazāk par 450 gramiem, un to gatavo tikai un vienīgi no Kjanti ielejas liellopu filejas. Gaļas šķēli cep tieši uz kvēlošām oglēm, bez garšvielām un sāls, aizdarot tikai ar olīveļļu. Toskāniešu atturība pret sāli mantota no laikiem, kad par to bija jāmaksā barga nauda. Florenciešu steiks Džuzepes Precolīni grāmatā par Nikolo Makjavelli izpelnījies pat šādus vārdus: “Panācies soli uz priekšu tu, uz restītēm ceptais steik, (…), nāc un bez bažām ieskaties angļu rostbifa asiņainajā sejā un milāniešu karbonādes maskotajos vaibstos, nāc, jo salīdzinājumā ar viņiem tu esi uzvarētājs.”
Kamēr senie kaimiņi Sjēnas pilsētā gatavojas uz neapseglotiem zirgiem centrālajā laukumā tūkstošiem skatītāju acu priekšā brāzties pa apli, lai izcīnītu smalku palio jeb zīda karogu, florencieši Santa Croce laukumā no jūnija vidus vairākos turnīros dzenā gan bumbu, gan viens otru vēsturiskā futbola sacensībās Calcio Storico. Pasākuma kulminācija notiek 24. jūnijā, kad Florence rīko svinības par godu pilsētas patronam svētajam Džovanni. Latviešiem tā vienkārši ir Jāņu diena.
Mazāk informētam ceļotājam futbola priekšspēle ir kā aklai vistai grauds – Santa Maria Novella laukumā viduslaiku tērpos papagaiļu krāšņumā pulcējas karognesēji, bundzinieki, kājnieki ar zobeniem un šķēpiem, vīri uz zirgiem un citi futbolistu “fani”. Viņu vidū arī paši renesanses futbolisti: komandas no četriem Florences rajoniem. Košais gājiens aizved līdz sacensību vietai – ar biezu smilšu kārtu noklātais laukums, ko ieskauj skatītāju tribīnes, iekārtots pretim gotiskajai Santa Croce baznīcai, kurā mūža mierā dus Mikelandželo, Galileo Galilejs un daudzi citi slaveni florencieši.
Calcio Storico atbilst savam nosaukumam, jo sacensības notiek pēc 1580. gadā rakstītiem noteikumiem. Uz laukuma spēlē 54 cilvēki divās komandās, katrā pa 27 spēlētājiem, kas nostādīti trīs rindās. Pēc starta signāla sākas kaut kas līdzīgs amerikāņu futbola, regbija, cīņas sporta un boksa sajaukumam, nesmādējot arī košanu un smiltis pretinieka acīs. Drīkst sist, spert, aizturēt – tiek darīts viss iespējamais, lai pretiniekam neļautu iegūt punktu, pārmetot bumbu pāri četru pēdu augstai apmalei. Ko šajā “tesiņā” dara tiesneši, grūti saprast. Izcelsme šai spēlei nav īsti zināma, taču pastāv minējumi, ka to izmantoja, lai kareivji kauju starplaikā uzturētu teicamu fizisko un cīņas formu. Vēlāk renesanses futbols kļuva par Florences jauno aristokrātu sporta sacensībām. Šā gada turnīrā uzvarēja Santa Croce rajona Azzuri jeb zilā komanda. Asiņainu skatu cienītājiem spēle būs laba izklaide, pacifistiem labāk papriecāties tikai par gājienu, turklāt biļetes uz “gladiatoru cīņām” nav viegli dabūjamas.
