Kurš ko ir nodevis? Intervija ar Anriju Matīsu 27
Saeimas deputāts, bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss uzmanību izpelnījies nevis ar kādu labu darbu, bet ar to, ka no partijas “Vienotība” pārgājis uz “Saskaņu”. Ko viņš ir nodevis – sevi, partiju, principus, savus vēlētājus, latviešu tautu? Par to ārēji mierīgā, bet iekšēji nervozā sarunā Anrijs Matīss žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Atim Jansonam.
Kāpēc kā galvenais ierēdnis iestājāties “Vienotībā” un politikā?
Anrijs Matīss: Pēc būtības nekas daudz nemainījās, jo pārraugāmajā jomā strādāju kā valsts sekretārs gan Ekonomikas, gan Satiksmes ministrijā. Politikā iesaistījos tāpēc, ka nākamā pakāpe virs valsts sekretāra ir ministra amats. Atšķirība tā, ka tad vairs ne tikai tehnokrātiski gatavo dokumentus, analizē procesus un gatavo viedokļus, bet jau pieņem lēmumus. Tas ir loģisks solis, ja uzkrāto zināšanu un pieredzes bagāžu izmanto politikā.
Jūsu priekšgājējs Aivis Ronis taču tā arī neiestājās partijā, kaut gan Satiksmes ministrija tolaik bija “Vienotības” un Olšteina sešnieka pārziņā.
Es arī tā sāku kā bezpartijisks ministrs, un “Vienotībā” iestājos gadu vēlāk, 2014. gada februārī. Tā nebija spiesta, bet loģiska lieta, lai startētu vēlēšanās un turpinātu iesākto transporta jomā jau ar domubiedriem, jo mums vēlēšanas pēc partiju sarakstiem.
Jo “Vienotībā” bija domubiedrs Dzintars Zaķis?
Nē, uzaicināja Valdis Dombrovskis.
Bet Ekonomikas ministrijā strādājāt kopā ar Dzintaru Zaķi, kopā braucāt priekšvēlēšanu aģitācijas braucienos uz Latgali…
Kā satiksmes ministram man bija daudzi jautājumi jārisina ar “Vienotības” frakcijas vadītāju, taču mūsu labā draudzība pēc vēlēšanu peripetijām Latgalē vairs nav tik cieša. Partijā iestāties rekomendēja Valdis Dombrovskis un Solvita Āboltiņa, kuras partijā vairs nav.
Ar to gribat teikt, ka “Vienotībā” domubiedru vairs nav? Tāpēc izstājāties?
Ir domubiedri. Bet “Vienotības” galvenā problēma, ka pēdējos četrus gadus notikusi netīrās veļas mazgāšana, lietu bīdīšana, tagad diezgan būtiski atšķaidījusies.
Redzējām, veļu mazgāja visu acu priekšā. “Vienotība” mainījusies. Bet ideāli?
Ja “Vienotības” deputāts no Saeimas tribīnes pārmet, ka maksātnespējas procesi nav sakārtoti un cik slikti, ka cilvēkus šauj uz ielām ar automātiem, bet beigās nobalso pret tieslietu ministra Dzintara Rasnača demisiju, vai tā nav vērtību nodošana? Galvenā idejiskā bāze “Vienotībai” bija tiesiskums.
“Vienotība” saistās arī ar proeiropeisku orientāciju, demokrātijas nostiprināšanu, ar latviešu valodas aizstāvību. Tāpēc jautājums: kāpēc kandidēsit no “Saskaņas” saraksta?
Esmu profesionālis, bet ne profesionāls politiķis. Ir jomas, ko es labi pārzinu, bet no tribīnes debatēt, gatavot likumprojektus, tas nav īsti man. Profesionālim jādara daudz lielākas lietas. Es ilgi domāju, vai kandidēt nākamajās vēlēšanās, varbūt labāk strādāt nozarē, ko pārzinu. Bija sarunas ar “Vienotību” un citām partijām…
… ar ZZS…
… tajā skaitā, bet viņi nebija vienīgie. Ar citām partijām bija konkrētākas sarunas nekā ar ZZS. Ne “Vienotībai”, ne citām īsti neinteresēja tie transporta un uzņēmējdarbības jautājumi, kuros jūtos spēcīgs un ar kuriem gribēju strādāt. Nāca piedāvājums no “Saskaņas”, ar kuru ļoti detalizēti izrunājām, kas darāms. Būtiski, ka mēs runājām par darbiem, ne par amatiem. “Vienotībā” tik vien to runā, kurš kurā vietā sarakstā, kurā vēlēšanu apgabalā. “Saskaņā” diskutējam par veicamajiem darbiem. Tie drīzumā tiks publiskoti. Galvenais mērķis: lai cilvēkiem Latvijā gribētos dzīvot un negribētos braukt prom. Lai cilvēkiem būtu nodrošināta dzīve un nebūtu politiskās kašķēšanās.
Vai tādā veidā nerūpējaties, lai pašam būtu garantēta iekļūšana Saeimā un nodrošināta dzīve?
Saeimā iekļūt nav mans pašmērķis. Ne jau tāpēc startēju no “Saskaņas”, lai no lielāka saraksta vieglāk tiktu iekšā. Mans mērķis ir strādāt.
Nupat kā pieteicāt, ka nav jūsu stihija rakstīt priekšlikumus likumprojektiem un runāt no tribīnes. Izstrādāt likumus – tas taču ir deputātu pamatdarbs. Turklāt likumus arī tai jomai, kurā bijāt ministrs. Pieņemsim, ka jūs ievēlēs Saeimā, bet visticamāk, ka “Saskaņa” paliks opozīcijā. Atkal neko konkrētu nevarēsiet darīt četrus gadus!
Jāsaprot, ka likumprojektus sagatavo valdība, bet deputāti iesniedz priekšlikumus. Opozīcijas sniegtos likumprojektus pozīcija parasti neatbalsta. Būs jānorāda uz pozīcijas kļūdām.
Kad demisionējāt kā ministrs, teicāt, ka, būdams deputāts, ķersieties pie vēlētājiem doto solījumu pildīšanas.
To es arī darīju. Pirmais, ar Latgales Speciālās ekonomiskās zonas likuma pieņemšanu uzņēmumus var veidot visā reģionā, ne tikai Rēzeknē. Otrais, ar šā gada budžeta paketi tika iestrādāta norma, ka Ministru kabinetam līdz 1. jūlijam ir jāapstiprina plāns, kādā veidā tiks atjaunots Autoceļu fonds. Līdz šim šāds plāns nav apstiprināts. Nākamgad ES fondu nauda ceļiem būs beigusies, un tā ir valsts atbildība, kā sakārtot reģionālos un vietējos ceļus. Kur ņemt papildu līdzekļus? Vai kāds ir runājis par ES fondu virssaistību naudas piešķiršanu ceļiem? Vai Augulis ir runājis ar ES transporta komisāri Bulcu? Izskatās, ka tiek saimniekots, līdz nauda beigsies. Un pēc tam… kaut vai ūdens plūdi! Tā tas izskatās.
Zinu, jo esmu strādājis kā ministrs, saplānojis investīcijas, ceļu remontus, bet lentīšu griešana notiek tikai tagad. Ceļu nevar uzbūvēt tā: iedod naudu un nākamajā dienā grūž lāpstu zemē. Paiet pieci, septiņi gadi līdz plānu īstenošanai.
Uzskatāt, ka ir jāsadarbojas ar Krieviju. Pragmatiski. Bet mani pārsteidza jūsu paustais “Dienas Biznesam”, ka “mums noteikti ir iespējas nebūt tik agresīviem, kādi esam bijuši līdz šim. Mēs daudz ko esam aizbiedējuši ar savu agresīvo uzvedību”. Ak tad mēs esam tie agresīvie?
Es vienmēr esmu teicis, ka jāsadarbojas ar Krieviju un Baltkrieviju, jo viņi ir mūsu kaimiņi. No tranzīta viedokļa tie ir mūsu galvenie partneri. Ja ir kopīgā ES pozīcija par sankcijām pret Krieviju, tad mums nav jābūt pirmajiem, kam jāpasaka, ka mēs darīsim ātrāk un vairāk.
Ko mēs esam aizbaidījuši?
Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mēs esam aizbaidījuši “Jauno vilni” Jūrmalā. Nekad neesmu uz koncertiem bijis, bet uzskatu, ka mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda. Mēs esam paātrinājuši Krievijas vēlmi transportēt kravas uz savām ostām.
Vai tad Krievijas plāni mainītos atkarībā no tā, vai mēs te šķaudām, klepojam vai murrājam?
Pēdējā laikā mūsu retorika ir kļuvusi piezemētāka, bet bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi.
Tad mums nav jāuztraucas par to, ka kaimiņu teritoriju okupē?
Nav runa par to. Nedrīkst pieļaut suverēnu valstu daļu okupāciju. Minskas vienošanās izpilde ir pamats, no kura nedrīkst atkāpties. Tāpēc arī sankcijas jāturpina. Nostājai ir jābūt cietai, bet retorikai – piezemētai. Vai esat dzirdējuši Somijas retorikā tādu krasu nosodījumu?
Labāk salīdzināsimies ar Lietuvu, kura ir daudz principiālāka paziņojumos nekā mēs! Bet ostu kravu pārkraušanā drīz mūs apsteigs.
Jā, bet Lietuva to var atļauties, jo Kaļiņingradas apgāde iet caur Lietuvu. Mēs neizmantojam starpvaldību komisijas iespējas, kas vairākus gadus nebija sanākusi. Tas ir ļoti svarīgi ar valstīm, kur bizness seko politikai, kurās uzņēmēji skatās, ko dara valsts vara.
Ar Baltkrieviju starpvaldību komisijas notika, bet tik un tā iepaliekam lietuviešiem.
Sarunās ar Baltkrieviju galvenais šķērslis mūsu pusē ir dzelzceļa tarifi. Līdz ar to daudzas kravas – konteinerkravas, kālija minerālmēsli – tagad iet caur Klaipēdas ostu. Mēs tarifu palielinājām par 7%, kas noteikti nesekmē mūsu tranzīta koridora konkurētspēju. Mēs bijām dārgāki un kļuvām vēl dārgāki.
Baltkrievi Klaipēdas ostā iegādājās termināli. Ventspilī viņiem nevedās sarunas par “Kālija parku”. Vajag dot iespējas krieviem un baltkrieviem kļūt par īpašniekiem termināļiem ostās, tad kravas nāks.
“Ventspils graudu terminālis”, kas pieder Kazahstānas privātajiem investoriem, ir uzbūvēts 2005. gadā un faktiski stāv tukšs. Tas negarantē graudu kravas.
Domāju, ka vainīgs ir augstais tarifs.
Te pierādās, ka ne no retorikas ir atkarīgas kravas, bet no dzelzceļa kravu pārvadājumu tarifa. Kāpēc to ceļ?
Manā laikā to necēlām kādus piecus gadus. Acīmredzot kravu skaits samazinājās, un, lai nosegtu fiksētās infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, pacēla tarifu. Nedrīkst tos celt, jo rodas apburtais loks – tagad būs vēl mazāk kravu, un pēc brīža atkal vajadzēs celt pārvadājumu tarifus. Te runa nav tikai par tarifu aprēķināšanas metodiku, bet arī par infrastruktūras un tās apkalpotāju darbības efektivitāti. Var dzelzceļa pārbrauktuves būdiņā turēt sargu, kurš aizmieg, bet var ierīkot automātiskās barjeras.
Par tranzīta virzieniem…
Ģeogrāfiski nevaram mainīt savu atrašanās vietu, bet ģeopolitiski – cenšamies.
Ķīnai ar Latviju robežas nav. Pat ja panāksim vienošanos par kādu kravu pārvadāšanu, tām jāiet caur Krieviju, kura mūsu vienošanās ar augstiem tarifiem var nostopēt pašā saknē.
Atceros, ka pats kā ministrs kopā ar prezidentu Andri Bērziņu braucāt uz Ukrainu un centāties aizvilkt līdz Melnās jūras ostai kravu maršrutu “Zubr”. Tad Odesas ostā ķīniešu preces, kas ar kuģi nāktu pār jūru, iekrautu “LD Cargo” vilcienā… Apejot Krieviju…
Ir iespējams, bet tam ir augstas izmaksas, pie tarifiem vēl pieskaitot prāmju un pārkraušanas izmaksas ostās abpus Melnajai jūrai. Atgriežoties pie maršrutiem, piekrītu, ka Krievija nav vienīgā alternatīva. Baltkrievijai nav savas izejas uz ostu, kura tāpēc izmanto gan Krievijas ostas, gan Klaipēdu. Latvijas ostām ir aktīvāk jāstrādā, lai paņemtu baltkrievu kravas, it īpaši zinot, ka pie Minskas ķīnieši būvē milzīgu industriālo parku “Veļikij kameņ”. Nemanu, ka Rīgas ostā ķīniešiem piedāvātu kādu termināli. Biju aizbraucis uz šo industriālo parku – tur pie sienas karte. Rīgas tajā nav. Klaipēda šai kartē ir. Ministrs braukā uz Ķīnu, bet viņu kartē mēs neesam.
